Kāpēc mūsu cilvēkos ir tik liela neiecietība pret citādo? 21.10.2015

Raivo jautā: Man radies neliels jautājums, jeb man vairāk interesē Jūsu viedoklis par citu reliģiju ienākšanu mūsu sabiedrībā (precīzāk, Islāma).

Pēdējā laikā ziņu laikrakstus rotā raksti par Islāma ticību, latviešiem, kas tajā pārgājuši utt. Parasti šajos rakstu komentāru sadaļās ir rodami daudz negāciju un pat naida pilni komentāri. Mediji bieži to dara apzināti, lai cilvēkus uzkurinātu, tomēr publikāciju mērķi, lai paliek uz redaktoru sirdsapziņas. Vairāk mani interesē mūsu tautas neiecietība pret citādajiem. Man laika gaitā ir nācis sastapties ar dažādu ticību, dzīves filozofiju pārstāvošiem cilvēkiem, daudzi cenšas ievērot Dievišķos likumus, kurus rod savā ticībā, no citiem atkal ir jūtama tikai formāla piesaiste (respektīvi, vēlme kaut kam piederēt, ar kaut ko asociēties, bet ne vēlme patiesi meklēt jēgu/cēloni šīs piederības mācībā). Esmu nonācis līdz secinājumam, ka nav svarīgi, kam tu tici, bet gan ir svarīgi par ko tu kļūsti ticības rezultātā. Ja tu ticības rezultātā esi apguvis neierobežotas un beznosacījumu mīlestības mācību (ko īstenībā arī sludina visas reliģijas dažādos veidos), tad nav svarīgi, kādu ceļu uz to tu esi veicis. Tā teikt: “Visi ceļi ved uz Romu!” Attiecīgi citāds nenozīmē ļauns, tas vienkārši nozīmē citu ceļu. Kāpēc mūsu cilvēkos ir tik liela neiecietība pret citādo?

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēkiem ir ļoti dažāds apziņas līmenis. Jo augstāks apziņas līmenis, jo cilvēks ir iecietīgāks pret citādo.

Mēģināsim saprast šo jautājumu skatoties no citas puses. Kad mēs skolā mācījāmies fiziku, mums skolotājs mācīja, ka visos priekšmetos ir kustīgas daļiņas ko sauc par atomiem. Vai mēs paskatoties uz priekšmetu redzējām, ka tur kustas atomi? Nē, neredzējām, bet mēs skolotājam ticējām, ka viņš saka taisnību, jo viņš bija gudrāks par mums. Lai pierādītu, ka skolotājs nemelo, viņš mums atsaucās uz iekārtām, kuras spēj redzēt katru priekšmetu daudz dziļāk nekā to spēj cilvēka redze. Ja cilvēkam rodas iespēja caur iekārtu redzēt no kā patiesībā sastāv priekšmets, tad viņš atomu kustību esamībai tic vēl vairāk, jo viņš to ir redzējis ar savām acīm. Tas nozīmē, ka cilvēks notic tam, ko viņš spēj uztvert ar savām maņām, bet tas, kas ir ārpus maņu uztveres, paliek viņa ticības ziņā. Simboliski cilvēka apziņa varētu būt iekārta, kas spēj priekšmeta uzbūvi apskatīt arvien dziļāk. Jo augstāks apziņas līmenis, jo simboliski spēcīgaka iekārta, kas vairāk spēj saredzēt. Bet ir cilvēki, kuru apziņas līmenis nav tik augsts, viņi paši nespēj tik daudz redzēt, bet viņi tic savam skolotājam, kurš redz daudz vairāk. Tāpēc liela nozīme ir ticībai.

Cilvēki iecietīgi izturas pret to, ko saprot, bet ļoti neiecietīgi pret to, ko nesaprot, jo viņiem ir bail no nezināmā. Iekšēji viņi jūtas droši, ja spēj saprast, bet ļoti slikti brīžos, ja nesaprot, kas notiek. Tāpēc nepārmetīsim tiem, kuri ir neiecietīgi pret citādo, jo viņi vienkārši šo citādo nespēj izprast.