Kāpēc mūsu mīļajā Latvijā ir slikta ekonomiskā situācija? 17.09.2024

Laimdotas vēstule:

Labdien, Elvita un citi domātāji!

Es daudz domāju par to, kāpēc mūsu mīļajā Latvijā ir tāda ekonomiskā situācija, ka iedzīvotājiem ir jābrauc uz ārvalstīm, lai nopelnītu naudu dzīvošanai, jo uz vietas trūkst darba vietu un, vai atalgojums ir tāds, ka cilvēks viens nevar izdzīvot, kur nu vēl, ja ir ģimene. Savukārt, cilvēki, kuri ir padevušies cīnīties – grimst nabadzībā un dzīvo no sociāliem pabalstiem. Tomēr katru gadu dzirdam, ka Latvijā vidējā alga aug, tāpat kā cenas. Ir jau, protams, cilvēki, kuri arī Latvijā prot izgrozīties. Un saprotu, ka, ja salīdzina globāli, tad nav jau nemaz tik slikti.

Un visas problēmas rodas no vēlmēm un salīdzināšanas. Tomēr – pāris dienas atpakaļ dzirdēju, ka veiksmīgam Latvijas uzņēmējam ir tādas pašas domas – par Latvijas uzņēmēju kultūru, kuri izņem no saviem uzņēmumiem peļņu un atstāj uzņēmumu “kulties” līdz nākamajai peļņai, neieguldot pietiekamus līdzekļus uzņēmuma izaugsmē un darbinieku algās. Tāda sajūta arī rodas, ka lielākā daļa Latvijas uzņēmumu ir tikai tam, lai īpašnieks izņemtu peļņu, nedomājot par uzņēmumu attīstību, t.sk. darbinieku labklājību. Vai mēs tādā sabiedrībā dzīvojam, kur ir normāli apzagt vienam otru (paņemt no darbinieka laiku, prasmes, zināšanas un neiedot par to pretī adekvātu algu) un tas pats ar valsts sistēmu – kā tiek izšķērdēti iekasētie  nodokļi. Manuprāt, uzņēmējiem un valsts sistēmai būtu jāstrādā uz to, lai audzētu sabiedrības labklājību kopumā un valsts kopā tiktu celta uz augšu.

Konkrētu jautājumu man nav, tikai redzu kā cilvēki rauš  savu bagātību, atņemot, nozogot citam izdzīvošanas minimumu. Bet saka, ka Visums esot pārpilns un visiem pietiek, vajag tikai radīt, nevis noņemt, atņemt, nozagt, vai spekulēt.

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēki ir dažādi, arī uzņēmēji ir dažādi. Nevar visus uzņēmējus likt vienā maisā tāpat kā nevar likt visus politiķus, ierēdņus un vadītājus vienā maisā.

Kopumā tas, ka Latvija slīgst nabadzībā, norāda uz sabiedrības zemo apziņas līmeni. Jo augstāks sabiedrībai apziņas līmenis, jo vairāk sabiedrība domā par kolektīvo labumu, upurējot savas personiskās intereses. Jo zemāks apziņas līmenis, jo sabiedrība vairāk koncentrējas uz pašlabuma gūšanu, iekrītot alkatības tīklos.

It kā ir daudz vietas, kur notiek sabiedrības garīgā izglītošana, bet ļoti daudzas no tām ir orientētas uz labklājības vairošanu jeb kā ātri bez lielas piepūles daudz nopelnīt. Šīs izglītošanās vietas ir labi apmeklētas, jo gribētāju dzīvot vieglu dzīvi jeb baudās netrūkst. Savukārt mazāk apmeklētas ir vietas, kur nodod Lielo Skolotāju dotās zināšanas, kas nemāca kā pelnīt naudu, bet māca izprast dzīves patieso jēgu.

No otras puses ir vērojams arī cilvēku dāsnums – cilvēki personiski ziedo vairāk kā agrāk dažādām iniciatīvām. Tas savukārt norāda, ka daļa sabiedrības apziņā aug.

Slikti ir tas, ja cilvēki izmisuma dzīti pamet valsti, lai nopelnītu iztikai. Labi, ja valsti pamet alkatīgie, jo tie Latvijai nav vajadzīgi vismaz tik ilgi, kamēr viņi paši nenonāks pie atziņas, ka dzīšanās pakaļ vēlmēm noved pie “sasistas siles”.

Lielo Skolotāju Mācībā ir teikts, ka bagātībā nekas dižs nav radīts. Tāpēc jautājums paliek, vai mēs vēlamies dzīvot bagātībā vai tomēr labāk ir dzīvot trūcīgāk, lai dzīve mūs piespiestu būt radošiem un no maziem resursiem radīt kaut ko patiešām vērtīgu.

Mani tik ļoti neuztrauc Latvijas ekonomiskā situācija, cik zemie dzimstības rādītāji. Mūsu valsts iedzīvotāju skaita ziņā strauji sāk samazināties, kas ir nopietns brīdinājums, ka nākotnē Latviju sagaida tāds pats liktenis kā Latvijas laukus jeb no pilsētām attālākās teritorijas, kur tiek likvidētas skolas, medicīnas iestādes, pasts un savu darbību beidz uzņēmumi, jo nespēj vairs atrast darbiniekus.

Ja es vēl redzu valsts politiku kā uzlabot Latvijas ekonomisko situāciju, tad es neredzu valsts politiku kā uzlabot Latvijas valsts demogrāfisko situāciju. Šī problēma ir ne tikai Latvijā, bet arī citās ES valstīs un pat Krievijā.

Vai mums izdosies ilgtermiņā saglabāt Latvijas kultūru? Vai Latvijas iedzīvotāji vēlas saglabāt Latvijas kultūru? Atbilde uz šiem jautājumiem ir viena: “Tas būs atkarīgs no Latvijas iedzīvotāju kolektīvā apziņas līmeņa”.

Tāpēc pats svarīgākais ir celt sabiedrības apziņas līmeni un uz to vajadzētu koncentrēties, tad tie cilvēki, kuriem būs augsts apziņas līmenis spēs izdomāt kā veidot ekonomisko sistēmu, lai pietiktu visām jomām tik daudz, lai šīs jomas attīstītos. Svarīgākais ir attīstība. Ļoti bīstama ir stagnācija.

Patiesībā mūsu valstij naudas ir pietiekami, bet diemžēl mēs neprotam to pareizi sadalīt, tā arī ir galvenā problēma, kuras cēlonis ir sabiedrības zemais kolektīvais apziņas līmenis.