Kāpēc nedrīkst kritizēt, nosodīt citus un sevi? 03.10.2019

Pasaulē pastāv ļoti daudz dažādību. Katrs cilvēks ir unikāls, tātad atšķirīgs no visiem pārējiem cilvēkiem. Katrs augs ir unikāls, tātad atšķirīgs no visiem pārējiem augiem. Katrs kukainis, putns, dzīvnieks, zivs un visa cita dzīvā radība ir unikāla, tātad pasaule sastāv no ļoti daudz dzīvām radībām, kur katra no tām ir absolūti unikāla kaut arī pēc noteiktām pazīmēm līdzīga citām dzīvām radībām.

Ja mēs saprotam, ka visa dzīvā radība ir unikāla, tad tas nozīmē, ka pasaulē vienlaicīgi līdzās pastāv ļoti liela dažādība. No visām dzīvām radībām cilvēkam Dievs ir devis saprātu un tāpēc gaida no cilvēka lielāku atbildību nekā no pārējās dzīvās radības.

Cilvēce ir nonākusi attīstības stadijā, kad sāk atzīt dažādību un tajā pašā laikā ļoti uzspiež savu viedokli vai ļoti spēcīgi uzbrūk tiem, kas uzdrošinās domāt un rīkoties citādi. Tas ir pateicoties sociālo tīklu un plašsaziņas līdzekļu attīstībai.

Par laimi cilvēce vairs nav tajā attīstības stadijā, kad visu pieņēma bez izšķirtspējas. Lai arī tagad ir pietiekami daudz lētticīgu cilvēku, kas nedomā ar galvu, tomēr pastāv tendence, ka cilvēki sāk vismaz domāt pēc tam, kad ir “apdedzinājušies” jeb cietuši dēļ savas lētticības.

Lielās dažādības dēļ daudziem ir vēlēšanās kritizēt un pat nosodīt citādi domājošos, bet tas vēl nebūtu tas pats ļaunākais. Ļaunākais ir tas, ka cilvēki ir sākuši kritizēt un nosodīt paši sevi par pieļautām kļūdām vai piedzīvotām neveiksmēm. Cilvēki neapzinās, ka kritizējot un nosodot sevi, viņi ļoti nodara pāri savai veselībai. Kritizējot un nosodot citus viņi ietekmē citu cilvēku veselību, jo nav viegli līdzsvaroti uzņemt pret sevi vērstu kritiku un nosodījumu.

Vēl grūtāk cilvēkiem ir izturēt pazemojošās piezīmes un negatīvos komentārus, kas pārpilnībā plūst pa sociālajiem tīkliem tiklīdz esi nonācis viņu redzes lokā ar savu rīcību vai viedokli. Apmēram 100 gadus atpakaļ lieli uzbrukumi bija Helēnai Blavatskai, kas uzdrošinājās tā laika sabiedrībai nodot informāciju, kuru bija saņēmusi no Augstākajiem Spēkiem. Lai cik viņa bija spēcīga, tomēr arī viņa neizturēja sabiedrības uzbrukumus un aizgāja no dzīves pāragri, līdz galam neizpildot uzsākto darbu — Slepenās doktrīnas grāmatu izdošanu. Viņas darbu pabeidza viņas sekotāji, bet neviens nespēj novērtēt cik kvalitatīvi to ir izdarījuši viņas sekotāji, tāpēc viņas nāve bija liels zaudējums, ko cilvēce vēl tagad nav apzinājusies, jo maz pasaulē ir cilvēku, kas spēj uztvert un izprast to, kas rakstīts Slepenajā doktrīnā. Pozitīvā ziņa ir tā, ka iemiesojumā nāk jaunā paaudze, kas spēs uztvert un nest tālāk Helēnas Blavatskas atstāto mantojumu.

Mūsdienās no mediķu uzbrukumiem par savu pārliecību un atšķirīgiem uzskatiem kā būtu jāārstē slimnieki cieta igauņu ārste Vīlma Lūle. Arī viņa pameta fizisko plānu priekšlaicīgi, tā arī nesaņēmusi izpratni no kolēģu puses, ka lai izārstētu slimnieku, tam ir jāpalīdz izprast dzīve un jāpalīdz mainīt domāšana.

Helēna Blavatska un Vīlma Lūle ir sievietes, kuras sabiedrībā bija plaši pazīstamas, kaut arī neatzītas. Tomēr sabiedrība maz aizdomājas, cik daudz cilvēku priekšlaicīgi ir pametuši fizisko plānu jeb nomiruši tikai tāpēc, ka nav spējuši tikt galā ar kritiku un nosodījumu, kas tika vērsts pret viņiem? Tie nav simti, tūkstoši. Tie ir miljoni.

Sabiedrība nezina, kā kritiskie uzbrukumi un negatīvie komentāri ietekmē cilvēku veselību. Medicīna pasaulē attīstās, bet mirstība no dažādām slimībām turpina saglabāties augstā līmenī. Otrs rādītājs ir nelaimes gadījumu skaits. Lai arī sabiedrība ļoti tiek izglītota dažādos drošības jautājumos, nelaimes gadījumu skaits turpina saglabāties augstā līmenī, jo sabiedrība nezina, ka visi nelaimes gadījumi ir saistīti ar dusmām. Bet kā rodas dusmas? Dusmas rodas no neizpratnes, netaisnīguma izjūtas. Kad bailes ir pārsniegušas kritisko robežu, tad rodas dusmas. Savukārt bailes rodas brīdī, kad vainas izjūta ir pārsniegusi kritisko robežu. Bet no kā rodas vainas izjūta? No kritizēšanas un nosodījuma. Lūk tāda ir ķēde – kā no kritikas un nosodījuma rodas nelaime un attīstās slimība.

Cik daudzi cilvēki ir aizdomājušies, ka viņu izteiktā kritiskā piezīme vai nosodījums var atstāt tik smagas sekas? Tanī pat laikā nevar būt tā, ka visi dara ko grib un neviens neko nesaka. Tāpēc svarīgākais, kas sabiedrībai ir jāmācās, kā novērst nebūšanas, nesāpinot citus. Kā diskutēt par dažādo bez aizvainojumiem, pārmetumiem, mēģinot iedziļināties dažādībā un meklējot risinājumus? Kā risināt problēmsituācijas bez nosodījuma? Piemēram, lai cik gadus politiķi cīnās ar korupciju, tās apmēri nav mazinājušies, tieši otrādi korupcija visā pasaulē zeļ un plaukst. Žurnālisti taisa lielas sensācijas tiklīdz tiesībsargājošās institūcijas pieķer kādu noziegumā vai tur aizdomās par kādu izdarītu pārkāpumu, bet vai tāpēc sabiedrībā korupcija ir mazinājusies? Diemžēl nav mazinājusies, jo sabiedrība nevar kļūt labāka, ja tā dzīvo bailēs.

Sabiedrība var kļūt labāka tikai tad, ja tā paplašina savu apziņas līmeni. Jo augstāks apziņas līmenis, jo mazāka vēlēšanās kādu kritizēt vai nosodīt par viņa pieļautām kļūdām. Jo augstāks apziņas līmenis, jo lielāka spēja just līdzi tiem, kas kļūdījušies. Kļūdās visi, tāpēc arī tik daudz slimnieku un nelaimes gadījumu, jo sabiedrība visā pasaulē burtiski vārās kritikas un nosodījumu katliņā.

Mēs nevaram izmainīt visu sabiedrību, mēs nevaram izmainīt apkārtējos cilvēkus (tuviniekus, draugus, kolēģus u.tml.), jo piespiedu cilvēka mainīšana ir vardarbība. Bet mēs varam mainīt katrs pats sevi. Mēs varam sākt kontrolēt sevi, vai necenšamies sevi un citus par kaut ko kritizēt un nosodīt. Ko paši darām, lai problēmu risinātu? Sāksim ar pārmaiņām sevī, tad pasaulē notiks ātras un pozitīvas pārmaiņas. Pietiek, ja tikai 10% no sabiedrības mainās, jo tā spēs pavilkt līdzi pārējos 90%. Tāpēc nekad nedomā, ka tavi spēki ir par maziem, lai izdarītu ko labu. Tavi spēki ir tieši tik daudz, lai paveiktu labu un pasaule kļūtu labāka.

Autore: Elvita Rudzāte