Kāpēc nedrīkst kritizēt un nosodīt? 16.02.2015

Dievišķais likums māca, ka nevienu nedrīkst kritizēt un nosodīt. Bībelē ir teikts: “Netiesā un tu netiksi tiesāts.”

Kas ir kritika? Kritika ir pieļauto kļūdu norādīšana. Atceroties gadījumus, kad es tiku kritizēta, atcerējos savas izjūtas un domas kritikas saņemšanas laikā. Es sāku salīdzināt kritizētāja viedokli ar savu viedokli. Ja mans viedoklis atšķīrās un es spēju kritizētājam pamatot savu viedokli, t.i., kritizētājs tajā ieklausījās un centās to izprast, tad vārdu apmaiņu es neuztvēru vairs kā kritiku, bet gan kā pretēju viedokļu sadursmi. Tā kā zinu, ka nav neviena pareiza viedokļa, ka katrā viedoklī ir sava taisnība, tad šāda situācija manī neradīja nepatīkamas izjūtas. Savukārt, ja manī radās izjūta, ka kritizētājs negrib dzirdēt un izprast manu viedokli, tad manī izveidojās noraidoša attieksme, t.i., nevēlēšanās turpināt sarunu ar kritizētāju, vēlēšanās norobežoties no kritizētāja. Domāju, ka kritikas saņemšanas brīdī līdzīgi man, jūtas arī citi cilvēki. Tāpēc cilvēki, kuriem patīk kritizēt citus, paliek vieni, jo nevienam nepatīk komunicēt ar negatīvi noskaņotiem cilvēkiem. No šādiem cilvēkiem novēršas ne tikai kolēģi, draugi un paziņas, šādus cilvēkus pamet arī tuvinieki. Esmu redzējusi raudošas sievas, kuras nosodoši izturējušās pret vīra mīļāko, nesaprotot kāpēc vīrs meklē mīļumu pie citas sievietes, neredzot kā pašas raidītā kritika vīra virzienā, aizbaida vīru pie citas sievietes.

Ja es piekrītu kritikai, tad es izjūtu pateicību par aizrādījumu, jo nebiju tik tālu aizdomājusies un uztvēru to kā savu ieguvumu.

Viens no rādītājiem kā cilvēks uztver pret sevi vērsto kritiku, ir šī cilvēka pašizpratne. Ja cilvēks ļoti apvainojas par izteikto kritisko piezīmi, tas nozīmē, ka viņā nav reāla pašizpartne, viņā ir lepnība un kauns, kas rada šo nepatīkamo izjūtu. Cilvēkam, kuram ir reāla pašizpratne, kritika parasti rada izjūtu, ka ir noticis pārpratums, ka kritizētājs viņu nesaprot vai arī pateicība, ka ir uzzinājis par savu pieļauto kļūdu, kuru ir pieļāvis neapzināti. Ja viņam neizdodas pārpratumu izskaidrot, tad viņš no kritizētāja novēršas un cenšas pēc iespējas mazāk ar to kontaktēties. Ja viņam izdodas pārpratumu izskaidrot, tad attiecības saglabājas labas.

Individuālo konsultāciju laikā man pārsvarā ir jānorāda uz cilvēka pieļautajām kļūdām, kuras kā sekas ir radījušas cilvēkam problēmas no kurām viņš vēlas atbrīvoties. Tā kā cilvēka motīvs nākt uz konsultāciju ir atbrīvoties no problēmas, tad viņš ir atvērts uzklausīt manu viedokli par to, kāpēc viņu piemeklējusi problēma. Pārsvarā gadījumos, ar retiem izņēmumiem, cilvēki neapvainojas, izdzirdot par savām pieļautajām kļūdām, bet ir pateicīgi par savas problēmas cēloņu izskaidrojumu. Bet izņēmumi ir tie, kas nevēlas sevī saskatīt savas kļūdas un mainīt sevi, bet savās problēmās vaino citus.

Rodas jautājums, bet kā lai norāda uz otra cilvēka kļūdām bez kritiskas piezīmes izteikšanas? Vai vispār kādam drīkst norādīt uz viņa pieļautām kļūdām? Ja mēs nenorādīsim uz pieļautām kļūdām, tad cilvēks var arī neuzzināt, ka ir pieļāvis kļūdu. Dievs mums parāda mūsu pieļautās kļūdas, noliekot mūs pretējā pusē, lai mēs paši uz savas ādas izjūtam to, ko pirms tam esam kādam citam nodarījuši. To sauc par karmu. Tā mums uz mūsu kļūdām norāda Dievs, bet mēs tā nevaram izdarīt. Kā mums to izdarīt, nepārkāpjot Dievišķo likumu? Ja mēs uz kļūdu norādām ar mīlestību, tad no mums plūst pozitīva enerģija un izteiktā kritika vai aizrādījums nerada aizvainojumu. Vislabāk būtu, ja mēs spētu norādīt uz pieļauto kļūdu, tieši uz to nenorādot, bet liekot cilvēkam par to aizdomāties. Piemēram, nevis bērnam pieklājīgi aizrādīt par nekārtīgo istabu, bet pajautāt vai viņš savā istabā var kaut ko atrast, vai viņam pašam nav nepatīkami uzturēties tādā nekārtībā, vai viņam nav patīkamāk atrasties istabā, kad tā ir tīra un sakārtota, kas viņam traucē sakārtot istabu?

Vai kritika palīdz cilvēkam attīstīties? Vai pastāv veselīga kritika? Ja mēs protam izteikt kritiku tā, ka otrs neapvainojas, bet jūtas pateicīgs par saņemto kritiku, tad to var uzskatīt par veselīgu kritiku, kura ir palīdzējusi cilvēkam attīstīties. Piemēram, ja bērns pēc vecāku aizrādījuma mainās nevis aiz bailēm, bet tāpēc, ka ir izpratis vecāku domu un laba vēlējumu, tad šādā gadījumā kritiskā piezīme ir palīdzējusi bērnam attīstīties. Bet, ja bērns mainās tikai tāpēc, ka grib vecākiem izpatikt vai aiz bailēm saņemt sodu, tad bērna garīgā attīstība nenotiek, bet apstājas.

Kurā brīdī kritika pārvēršas par nosodījumu? Tad, kad pilnībā netiek pat uzklausīts otra viedoklis, kāpēc viņš tā ir darījis, kāds ir viņa motīvs tā rīkoties? Piemēram, mēs visi zinām, ka cilvēka slepkavība ir noziegums. Mums par to it kā nav pat jādiskutē, tāpēc mēs bieži nosodām noziedzniekus. Kad Francijā notika terora akts, tad kādam žurnālistam izdevās sazināties ar terora akta izpildītājiem un viņš dzirdēja terorista viedokli par to kāpēc teroristi apzināti ir veikuši noziegumu. Protams, es neatbalstu terora aktus, bet terorista paustais viedoklis tik skaidri iezīmēja situāciju, ka citi cilvēki pārkāpjot cilvēciskās vērtības, bija viņus izprovocējuši veikt šo noziegumu. Dots devējam atdodas. Ja mēs kāda virzienā raidām negatīvo enerģiju, tad tā pēc laika atgriežas atpakaļ pie mums. Nosodījuma gadījumā mēs raidām negatīvo enerģiju, tāpēc tā pēc laika atgriežas atpakaļ pie mums tieši tādā pašā veidā – caur nosodījumu, tikai šoreiz nosoda mūs.

Nosodījums rodas sabiedrības ietekmē, atkarībā no konkrētās kultūras (kultūra – pasaules uztveres, likumu institūcija un tradīcijas) īpatnībām. Brīdī, kad cilvēks kaut ko analizē un salīdzina ar to kā būtu pareizi, ja kaut kas ir ārpus pareizības normas robežām, tad tas ir slikti un bieži tam seko nosodījums. Tāpēc mums uz visu jāprot paskatīties daudz plašāk, tā kā Dievs uz mums skatās, bez nosodījuma, bet ar izpratni un mīlestību.

Ja mēs sajūtam ar visu vienotību, ka esam saistīti ar katru dzīvu būtni, tad mēs saprotam, ka raidītā kritika vai nosodījums ir adresēts mums pašiem. Ja mēs izprastu teroristu rīcību, tad mēs darītu visu, lai teroristi mainītos pozitīvā virzienā, mēs necenstos tos provocēt. Tas ir tieši tāpat kā klaiņojošu suni, kas ir dusmīgs uz visiem garāmgājējiem, mēs varam nošaut, lai neradītu risku, ka viņš kādam var uzbrukt, bet mēs varam atrast viņam mīlošu saimnieku, kas viņam ar savu mīlestību parādīs, ka cilvēkiem var uzticēties, ka visi cilvēki nav vienādi.

Tomēr galvenais ir saprast, ka mēs nevaram negatīvo enerģiju, kura rodas izteiktas kritikas vai nosodījuma brīdī, iznīcināt ar naidu (atcerieties fizikas nezūdamības likumu). Negatīvo enerģiju var tikai transformēt mīlestībā, bet kā to izdarīt, tā jau ir dzīves gudrība.

Autore: Elvita Rudzāte