Kāpēc patība ir negatīva īpašība? 16.12.2015

Reiz kāda sieviete man ieteica mainīt Sokrata tautskolas veidotā “Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parka” nosaukumu, uz nosaukumu “Patības parks”. Iemesls maiņai bija, ka nosaukums esot par garu, kam es tiešām varu piekrist. Domājot par šo īso nosaukumu, mana sirds sāka protestēt. Es īsti nesapratu, ko tā man saka, bet tikai sajutu, ka tādu nosaukumu noteikti nedrīkst likt. Tanī laikā es neizpratu vārda “patība” nozīmi. Psiholoģijā šo vārdu min pozitīvā nozīmē, bet mana sirds turpināja protestēt. Es paklausīju savai sirdij un parka nosaukumu nemainīju.

Lasot Dzīvās Ētikas mācību, es beidzot saņēmu atbildes, kāpēc mana sirds nepieņēma vārdu “patība”. Dzīvajā Ētikā ir teikts: “Bieži esmu brīdinājis no patības. Šī gara tumsonības stindzinošā māsa nāvē un izdzēš labākās ugunis. Patiešām, sirds nepieņem patību. Sirds dzīvo pašaizliedzībā. Tik stipra ir sirds, kad tā rūpējas par nākotni, nedomājot par sevi.”

Vārdi “sirds rūpējas par nākotni, nedomājot par sevi” arī sniedza atbildi. Patība ir egoisms, kas rūpējas tikai par sevi, nedomājot par citiem. Cilvēks daudz dara, lai tikai viņam būtu labi, bet viņš to dara sevis dēļ, savtīgu nolūku vadīts, nevis tāpēc, lai palīdzētu citiem. Savukārt, ja cilvēks klausa savai sirdij, tad viņš mazāk rūpējas par sevi, strādā ar savu negatīvo, lai kļūtu labāks un varētu palīdzēt citiem.

Dzīvajā Ētikā ir teikts: “Kaitīgākais un pašam vismazāk samanāmais tārps ir patība. Tāpēc biežāk pārbaudiet sevi, jo šim tārpam patīk aizslēpties aiz visizsmalcinātākajiem attaisnojumiem. Dažos apstākļos patība nav tik acīmredzama, bet vajag mainīties apstākļiem un tārps liks sevi manīt.” Skolotājs mūs brīdina, ka mēs varam savu patību pat nemanīt un attaisnot. Kādās dzīves situācijās izpaužas patība? Piemēram, cilvēks pildot savus darba pienākumus tos patiešām veic kvalitatīvi nevis tāpēc, ka mīl savu darbu, bet tāpēc, lai saņemtu atzinīgus vārdus no vadītāja. Kamēr vadītājs viņu slavē par paveikto, viss ir kārtībā (patība ir paslēpusies), bet tiklīdz vadītājs vairs neslavē, tad cilvēks ir dusmīgs un uzskata, ka vadītājs viņa darbu nenovērtē (patība ir sevi atklājusi un kā tārps grauž cilvēku, radot cilvēkā arvien lielāku neapmierinātību ar vadītāju).

Pārākuma patība ir viena no visapkaunojošākām gara nepilnības izpausmēm. Cilvēks jūtas gudrāks un pārāks par citiem. Šis cilvēks nezina Dievišķo likumu, ka tu neesi ne pa vienu cilvēku labāks vai sliktāks. Arī šajā gadījumā patība var būt paslēpusies, ja cilvēks neizrāda savu lepnību par to, ka viņš par kādu ir bijis labāks. Piemēram, sportistu patība ļoti tiek audzināta caur veiksmēm un neveiksmēm sportā. Nevienam pat vislabākajam sportistam nav garantētas 100% uzvaras. Sportisti to zina, tāpēc necenšas uzskatīt, ka viņi ir par kādu labāki. Bet, ja sportists vēlas būt par kādu pārāks, tad viņu noteikti sagaidīs negaidītas neveiksmes, lai viņš aizdomātos par šo jautājumu. Tāpēc nekad nejūtieties par kādu pārāki, vienkārši priecājieties, ka jums kaut kas ļoti labi sanāk, ka ir izcili rezultāti, bet nekad neuzskatiet sevi par labākiem par citiem.

Dzīvajā Ētikā ir teikts: “…patība pievelk miesas kārības, piesātinās ar tām un iedīgļo ļaunumu. Patības vilinājuma ietekmei pakļaujas ģimenes, dzimtas un nācijas…” Ja cilvēks ir tik ļoti vērsts uz sevi, tad viņš grib sevi lutināt, un sāk domāt kā vairāk iepriecināt savu miesu. To ir atklājusi skaistumkopšanas industrija, kas apmierina šo cilvēku vēlmes. Var tikai apbrīnot cik daudz naudas sievietes ir gatavs maksāt par skaistuma kopšanas pakalpojumiem. Es neesmu pret skaistuma kopšanu, bet visam ir jābūt samērīgi. Iedomājieties cik daudz naudas varētu izmantot daudz cēlākiem mērķiem, ja cilvēki sāktu strādāt ar savu patību. Es pazīstu kāda bagāta vīrieša civilsievu, kura nekur nestrādā, mājās arī viņai nekas nav jādara, jo mājsaimniecības darbus veic algoti strādnieki. Šī sieviete ir ļoti aizņemta, jo lielāko dienas daļu pavada skaistumkopšanas un sporta aktivitātēs, kā arī praktizē jogu un meditāciju. Rezultātā šai sievietei ārējais izskats ir glīts, fiziskā forma ir ļoti laba, bet piemeklē visādas iekšķīgas slimības, kuru dēļ atkal ir jātērē milzīga nauda un tas paņem laiku. Tātad sieviete visu laiku ir aizņemta tikai ar sevi, bet pats dīvainākais ir tas, ka viņa ir nelaimīga un ar visiem neapmierināta, neskatoties uz to, ka var darīt ko grib, iet viņasprāt garīgās attīstības ceļu (praktizē jogu un meditāciju), un ir materiāli labi nodrošināta. Kāpēc šāds paradoks? Tāpēc, ka viņas sirds jūt, ka viņas dzīve nav pareiza, ka viņas patība ir ņēmusi virsroku pār viņas dzīvi, tāpēc sirds protestē un rada viņas dvēselē iekšējo neapmierinātību, kas savukārt rada veselības problēmas.

Rodas jautājums, kāpēc cilvēks, kurš praktizē jogu un meditāciju arī ir nonācis patības varā? Skolotājs šo situāciju skaidro sekojoši: “Par trakumu nosauc briesmīgo stāvokli, kādā ieslīgst patības pārņemtie, kas augstākajām Mācībām pieskārušies vienīgi alkatības dzīti. Viņu stāvokli citādi nevar nosaukt, kā par trakumu. Lai ārsti izpētī viņu siekalas, lai pārliecinās par viņu organisma patoloģisko stāvokli. Kāds jautās – vai tie nekož? Tam būs taisnība, jo viņu pieskarsme indīga. Var minēt daudzus šāda ārprāta piemērus. Jābrīnās, ar kādiem drūmiem nolūkiem šie ļaudis tuvojas Gaišajiem Avotiem. Pārsteidzoši, ka cilvēks traucas uz atbaidošu bezdibeni, bet viņš tālāk par šodienu nedomā.”

Daudzi cilvēki neizprot atšķirību starp personību (individualitāti) un egoismu (patību). Dzīvajā Ētikā ir teikts: “Ir nepieciešams, lai cilvēki iemācītos atšķirt divus tik pretējus jēgumus – patību un individualitāti. Patība – pats niknākais cilvēces lāsts – ir jebkura sabrukuma un, vispirmām kārtām, sevis paša izpostīšanas pamatcēlonis. Patība ir pamirumu nesoša atšķirtība. Vecajai, tik maz vēl apjaustajai patiesībai, ka kosms un visa cilvēce ir viens nedalāms veselums, beidzot ir jāieiet cilvēku apziņā. Lai pamēģina no vienota organisma izolēt kaut vai tikai vienu locekli, kas tad iznāks! Individualitāte ir dzīvinoša ietvere. Individualitāte ir skaistums, tā ir cilvēka vainagojums, visu viņa uzkrājumu sintēze. Bet vai ir iespējams uzkrāt, ja patībā esi atšķīries no visiem dzīvības devējiem? Individualitāte ir medus, ko savācis cilvēks – bite no visiem labākajiem dažādu pļavu ziediem. Bet kādu medu savāks cilvēks, kas ieslēdzies patības cietumā?” Šie vārdi pasaka, ka cilvēks, kas sevi redz atrauti no visiem pārējiem, uzskatot sevi par labāku par citiem, nespēj cilvēcei palīdzēt un kļūst par nelaimīgu vietuļnieku. Aprakstītā sieviete visu savu laiku un naudu veltīja tikai sev, bet kāds cilvēcei no tā labums? Mēs katrs esam daļa no Dieva, tas nozīmē, ka Dievs caur mums rada, mēs arī esam radītāji un mūsu uzdevums ir radīt, kaut kādā veidā palīdzēt visām Dieva radītajām radībām. Bet kā palīdz sieviete, kas visu tikai tērē savam labumam? Tāpēc Skolotāji māca, ka īsta individualitāte ar saviem talantiem palīdz citiem cilvēkiem vai citām dzīvām būtnēm vai pasaulei kopumā.

Šo domu turpina Dzīvajā Ētikā teiktais: “Individualitāte un patība tikpat kā dzimšana un nāve. Individualitātes veidošanās nozīmē jaunas Pasaules formēšanos, turpretim patība spēj spoguļoties mirušajos mēness vulkānos. Bet patība ne tik vien nomirdina sevi, bet tā piemeklē apkārtni ar neauglību, kurpretim individualitāte aizdedz ugunis visās kaimiņu nometnēs. Sadarbība ir individualitātes vainagojums, bet patības lāsts ir skorpija dzelonis.” Tātad individualitāte ar radošumu risina problēmas un attīsta pasauli, bet patībā iegrimis cilvēks dusmojas uz pasauli, ka tā nav tik laba kā viņš to vēlētos, un pie pirmās iespējas izgāž savu naidu pret viņaprāt vainīgajiem.

Dzīvajā Ētikā ir teikts: “Cilvēces visbriesmīgākais lāsts ir pašiznīcināšanās savas patības vārdā. Cilvēks, kas apgalvo, ka kalpodams savam Ideālam viņš iznīcina visus citus, kas nesaskan ar viņa ceļu, ir evolūcijas pamatu ārdītājs.” Ja mēs paskatīsimies, kas šobrīd notiek pasaulē, tad mēs redzam ka Skolotāja teiktie vārdi ir sākuši īstenoties dzīvē un mēs jau zinām ar ko tas beigsies – ar evolūcijas pamatu noārdīšanu jeb cilvēces iznīcināšanu. Es nedomāju, ka visa cilvēce ies bojā, bet upuru būs daudz, un tas viss tikai tāpēc, ka cilvēki sevī ir attīstījuši patību tik augstā līmenī, ka ir zaudējuši saprātu.

Lai novērstu tik lielu nelaimi, Skolotāji māca: “Sevi mīlošais egoists sevi notiesā uz šausmīgu vientulību un pilnīgu aizmiršanu. Laime ir mīlestībā, un laimīgāks ir nevis tas, kuru mīl, bet tas, kas pats prot mīlēt. Kad šī patiesība tiks atskārsta, tad atnāks īstā laime. Tādēļ mācieties mīlēt, pierodiet mīlēt visu skaisto un attīstiet aktīvu līdzjūtību pret visu nepilnīgo!”

Autore: Elvita Rudzāte