Kāpēc pēc turbulences piedzīvošanas lidmašīnā man ir bail lidot? 02.05.2014

Ieva jautā: Esmu lidojusi daudz un ar prieku. Bet pagājušogad, lidmašīnai nolaižoties, bija krietna turbulence. Lūdzos, lai viss ir labi! Un tagad bailes izraisa pat domas par lidmašīnām. Lūgums pēc Jūsu padoma, kā iegūt mieru?

Elvita Rudzāte atbild: Ievai nav bailes lidot. Ievai ir bailes no nāves, jo pēdējais lidojums radīja Ievā nāves klātesamības izjūtu. Ievas Gars nav izpratis nāves būtību, tāpēc notika šis gadījums lidmašīnā, lai Ieva censtos to izprast.

Kas ir nāve? Nāve ir robežstabiņš starp dzīvēm. Cilvēks ir mūžīgs. Tikai fiziskais ķermenis ir laicīgs. Kad fiziskais ķermenis nomirst, Gars un Dvēsele atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz Smalko plānu, lai izprastu neapgūtās mācību stundas un apgūtu jaunas mācību stundas savu Skolotāju pavadībā. Kad mācības ir apgūtas teorētiskā līmenī, tad mācības nepieciešams apgūt praksē, bet to var izdarīt tikai uz planētas Zeme. Tāpēc Gars izvēlas laiku, vietu un vecākus un turpina dzīvi nu jau jaunā fiziskā ķermenī.

Nāves brīdi es tēlaini esmu aprakstījusi pasakā “Stāsts par dzīvi un nāvi“. Fragments no stāsta: “Ūdens pārņēma visu Atlantīdas zemi. Sākās panika. Atlantīdas karalis deva pavēli sasēsties kuģos un lidmašīnās, lai bēgtu no plūdiem. Visi panikā skrēja uz kuģiem un lidmašīnām, cits citam kāpdami pāri, pagrūzdami malā, samīdot dzīvos. Lidmašīnas pacēlās gaisā, bet dīvains ūdens pievilkšanas spēks kā atvars ievilka tās ūdenī. Kuģi sasvērās uz vieniem sāniem un noslīka. Atlantīdi šausmās kliedza un piedzīvoja baiļu pārņemtu nāvi.

Savukārt Atlantīdi, kuri kalpoja Dievam, ar smaidu noskatījās uz notiekošo paniku, mierīgi devās gulēt. Apguļoties viņi dzirdēja skaistu, ieaijājošu mūziku. Viņus apņēma Dievišķā mīlestības enerģija, jo atnākusi bija nāve. Beidzot viņi izjuta svētlaimi. Miegā viņi nejuta ūdens pārņemto telpu. Miegs bija ļoti, ļoti dziļš. Viņi redzēja skaistu sapni un sapnī nāve palīdzēja viņu Garam atstāt fizisko ķermeni, kuru lēnām apņēma ūdens. Viņi nejuta ūdeni, viņi nejuta savu ķermeni. Viņi tikai redzēja, kā viņu Gars paceļas virs ūdens arvien augstāk un augstāk. Viņi nejuta sāpes. Viņi juta tikai svētlaimi un to izjust palīdzēja nāve. Viņi tuvojās Dieva valstībai, par kuru Dievs viņiem bija stāstījis. Un beidzot viņi ieradās Dieva valstībā, kur pie vārtiem viņus sagaidīja Dievs. Dieva valstībā viņi sajuta brīnišķīgas smaržas, dzirdēja brīnumskaistu mūziku un redzēja brīnumskaistu dabu. Dieva valstībā viss bija  skaists un mīlestības enerģijas apņemts. To nav iespējams aprakstīt vārdos. To var tikai izjust.”