Kāpēc reizēm cilvēkiem piemīt vēlme citus nosodīt? 29.05.2024

Laura jautā: Liels paldies par visiem rakstiem par ētiku, cilvēka rakstura īpašībām utt.! Lūdzu, sakiet, ko cilvēkiem māca nosodījums un citu nosodīšana? Kāpēc reizēm cilvēkiem piemīt vēlme citus nosodīt?

Elvita Rudzāte atbild: Visās mācībās un reliģijās māca citus nenosodīt. Tomēr rets būs cilvēks, kas spēs nevienu nenosodīt. Parasti kādu viņš sāks nosodīt, vai tas būs pedagogs, kas slikti izglīto viņa bērnu; vai tas būs valsts vadītājs, kas neprasmīgi vada valsti; vai tas būs kaimiņš, kas skaļi uzvedas; vai šoferis, kas agresīvi vai lēni vada savu auto utt. Visbiežāk nosodīšana parādās situācijās, kad kāds ir kaut ko izdarījis tavā izpratnē ļoti nepareizi, kas ir radījis sliktas sekas.

Tomēr Jēzus mācīja: “Netiesājiet, un jūs netapsiet tiesāti” vai “Lai met akmeni tas, kas pats ir bez vainas”. Šie Jēzus vārdi liek mums aizdomāties, kāpēc mēs nedrīkstam sliktu rīcību nosodīt? Vai tiešām mums uz sliktu rīcību ir tikai jānoskatās? Atbilde: nē, mums nav jānoskatās, bet nosodīšana nedod nekādu pozitīvu rezultātu. Redzot kļūdainu rīcību, mums ir jāpievērš tai uzmanība, lai tā tiktu pārtraukta, bet nosodīšanas gadījumā risinājums netiek piedāvāts, tiek izteikts tikai nosodījums.

Tieši tāpēc, ka neviens cilvēks nespēj dzīvi nodzīvot bez kļūdām, tieši tāpēc nedrīkst citus nosodīt par viņu kļūdām. Caur kļūdām notiek mācīšanās process, tāpēc ignorēt kļūdas nav pareizi, bet svarīgi ir kļūdas novērst, bet to var izdarīt griežoties pie tā, kas var risināt problēmu. Nosodīšanas gadījumā tu negriezies pie tā, kas varētu kļūdu novērst, tu vienkārši dusmojies uz negatīvu rezultātu, bet dusmas slikti ietekmē tavu veselību.

Kāpēc cilvēkiem ir vēlme nosodīt kļūdainu rīcību?

Tāpēc, ka viņiem ir neapzināta vēlme parādīt, ka viņi ir labāki par to cilvēku, kurš kļūdās. Cilvēks var tā pat domāt līdz brīdim, kad pats ir nonācis līdzīgā situācijā un pieļāvis tādu pašu kļūdu. Piemēram, cilvēki nosoda cilvēkus, kuri pieņem “kukuļus” līdz brīdim, kad pašam kāds sniedz “kukuli” un cilvēks nespēj atteikties no kārdinājuma. Tieši tāpēc nav pareizi nosodīt, jo tu nezini kā pats rīkotos, ja būtu šī cilvēka vietā, un pat ja tu tā nerīkotos, tev ir jāpriecājas, ka spēj pieņemt pareizu izvēli, bet tu nedrīksti nosodīt tos, kas pieņem nepareizas izvēles.

Vēlme citus nosodīt rodas tad, ja esi pārliecināts par savu taisnību. Uzskats, ka man ir taisnība rodas no nespējas redzēt situāciju plašāk. Fizikā pastāv relativitātes likums. Dzīvē arī viss ir relatīvi, ja skatās uz dzīvi no ļoti augsta skata punkta. Jo tālāk cilvēks ticis garīgajā izaugsmē, jo vairāk viņš saprot, ka viņš vēl ļoti maz izprot dzīvi. Ne velti Sokratam bija teiciens: “Es zinu tikai to, ka nezinu neko”.

Piemēram, cilvēku kaitina, ka tuvinieki ir nekārtīgi un viņš sāk tuviniekus par to nosodīt, jo zina, ka pareizi ir būt kārtīgam. Skatoties uz situāciju tieši, cilvēkam ir taisnība, nepieciešams būt kārtīgam, bet paskatoties uz šo pašu situāciju no cita skata punkta – cilvēks pats iepriekšējā dzīvē ir bijis nekārtīgs un nav klausījis aizrādījumus, tad kļūst skaidrs, kāpēc viņš šajā dzīvē sev ir piesaistījis nekārtīgus tuviniekus, un tieši tāpēc viņam situācija ir jāpieņem ar pazemību, nenosodot tuviniekus.

Jo vairāk mēs apgūstam Dievišķo zinātni, jo vairāk izprotam dzīvi un redzam, ka ne vienmēr tas, kas liekas pareizi cilvēka acīm, ir pareizi Dieva skatījumā un otrādi, ne vienmēr tas, kas liekas nepareizi cilvēka acīm ir arī nepareizi Dieva skatījumā. Karmas likums ir ļoti sarežģīts, ar daudz niansēm, tāpēc arī raudzīties uz dzīvē notiekošo no viena skata punkta nav pareizi. Tāpēc tik svarīgi apgūt Lielo Skolotāju doto Mācību.

Kādu mācību nosodītājs nav izpratis?

Galvenā mācība, ko nosodītājs nesaprot ir tā, ka nav iespējams dzīvi nodzīvot bez kļūdām, un ka katra kļūda cilvēkam ir nepieciešama, lai viņš spētu augt garā jeb paplašināt apziņas līmeni. Gudrs ir tas, kas mācās no citu kļūdām, bet nav iespējams nodzīvot dzīvi, mācoties tikai no citu kļūdām. Kāpēc tā? Tāpēc, ka svarīga ir prakse, bet prakse iespējama tikai tad, kad pats esi nonācis tieši tādā situācijā, kad pastāv izvēle – pieļaut kļūdu vai no tās izvairīties pat, ja tas tev ir neizdevīgi. Pārsvarā cilvēki pieļauj kļūdas brīžos, kad viņiem tas ir izdevīgi. Piemēram, skolēns špiko kontroldarba laikā, jo viņam nepieciešams labs vērtējums. Viņš labprāt to nedarītu, bet tā kā darbs tiek vērtēts, tad viņš it kā ir spiests to darīt laba vērtējuma dēļ.

Tieši tāpat tas ir pieaugušajiem. Sieviete uzsāk attiecības ar precētu vīrieti, zinot, ka tā nav pareizi, bet viņa nespēj sev to atteikt, jo ļoti vēlas izbaudīt vīrieša glāstus, kuri viņai pietrūkst, jo viņai nepievērš uzmanību neviens brīvs vīrietis.

Dzīve sastāv no tūkstošiem līdzīgu situāciju, kad kāds pieļauj kļūdas pat apzinoties, ka tā ir kļūda, jo ir kaut kādi blakus iemesli, kas pastumj cilvēku pieļaut kļūdu. Bet vēl vairāk dzīvē ir situācijas, kad cilvēks pieļauj kļūdu pat neapzinoties, ka tā ir kļūda.

Ja neviens nav pasargāts no kļūdu pieļaušanas, ar kādām tiesībām mēs drīkstam citu rīcību nosodīt?

Nosodījuma mācība: “Norādot ar vienu pirkstu uz pārkāpēju, paskaties cik pirksti ir vērsti pret tevi pašu? Vispirms mainies tu pozitīvā virzienā un tikai tad citi mācīsies no tava pozitīvā piemēra.”