Kāpēc šobrīd ir kritiski svarīgi atgriezties pie Cilvēciskām Vērtībām? 31.12.2012

Pēdējā laikā pasauli pāršalca ziņas par dažādiem vardarbības notikumiem, kuros iesaistīti bija bērni un jaunieši. Notikums Indijā – nežēlīga jaunietes izvarošana; notikums ASV – bērnu slepkavības skolā u.c. Nav noslēpums, ka arī Latvijas skolās pieaug bērnu vardarbība (psiholoģiskā un fiziskā) citam pret citu. Bērni un jaunieši ir cilvēces nākotne. Kas mūs sagaida nākotnē, ja mēs jau tagad neko nedarīsim, lai situāciju izmainītu uz labo pusi? Ko var darīt šadā situācijā? Ir tikai viena atbilde. Pienācis laiks atgriezties pie garīguma attīstības bērnudārzos un skolās. Pienācis laiks pieaugušajiem izprast un praktizēt cilvēciskās vērtības, jo tad arī bērni tās ievēros, jo viņi visu mācās no mums, pieaugušajiem. Bet cik daudzi no mums izprot cilvēciskās vērtības? Kas ir cilvēciskās vērtības?

Cilvēciskās vērtības ir Patiesība, Tikumība, Miers, Mīlestība un Nevardarbīgums. Šīs vērtības ir cilvēka piecas dzīvības elpas jeb cilvēka galvenie spēki. Tie cilvēki, kuri nezina vai arī aizmirst par šiem pieciem pamata spēkiem, vairāk paļaujas uz pasaulīgo spēku. Mūsu senči saprata, ka šīs piecas vērtības ir domātas pasaules mieram un labklājībai. Nesaprotot to svarīgumu, cilvēks vispār nespēj saprast cilvēcību. Kāpēc mūsdienu cilvēce ir tik ļoti attālinājusies no cilvēciskajām vērtībām? Mans Skolotājs Avatārs Šri Satja Sai Baba uz šo jautājumu atbildēja sekojoši: „Nav šaubu, ka zinātnes progress tautai dod materiālu un ekonomisku labumu, un tas ir jāatbalsta. Tomēr zinātnes progress jāattīsta reizē ar garīgajām vērtībām, lai tauta varētu mierīgi dzīvot savas zemes robežās un sadzīvot ar kaimiņiem. Laikmetā, kad ļoti ātri palielinās zinātniskais progress un pagrimst garīgā apziņa, mūsu vienīgā cerība ir cilvēcisko vērtību atdzimšana.”

Dzenoties pēc materiālajiem labumiem, cilvēki lielu vērību pievērš zinātniskajiem atklājumiem, kas, protams, ir labi, bet pavisam novārtā atstāj garīgo attīstību. Kad konsultāciju laikā cilvēkiem saku, ka viņiem pienācis laiks attīsties garīgi, tad daļa no viņiem uz mani raugās ar neizpratni, jo dažiem ir pat vairākas augstākās izglītības, un viņi nesaprot, par kādu garīgo attīstību es runāju. Esmu nonākusi pie atziņas, ka dažkārt mana cenšanās cilvēkiem palīdzēt risināt problēmas, izskaidrojot viņiem neapgūtās mācību stundas, ir kā cīņa ar vējdzirnavām, jo cilvēki nesaprot un neievēro cilvēciskās vērtības. Esmu sapratusi, ka cilvēkiem varu efektīvāk palīdzēt, ja vispirms viņiem izskaidroju cilvēciskās vērtības un to, kuras no tām cilvēki neievēro, kā arī Dievišķos dabas  jeb dzīves likumus un to, kurus no tiem viņi neievēro.

Sai Baba par zinātniskajiem atklājumiem un to ietekmi uz cilvēciskajām vērtībām ir teicis: „Būtņu evolūcijas procesi ved tās pa dažādiem ceļiem un cauri atšķirīgām pieredzēm. Zinātne un garīgā pieredze ir divas takas. Tilts, kas tās savieno, ir cilvēciskās vērtības. Zinātnes takai raksturīgi uz āru vērsti meklējumi. Daudzi zinātniskie pētījumi ir koncentrēti uz ārējo universu un elementiem, kas to veido. Garīgā taka izriet no izpratnes – viens solis pretī Dievam, kas sākas ar cilvēcisko vērtību nozīmes novērtējumu. Zinātne mums ļauj kontrolēt elementus. To redzam gadījumos, kad tiek izmantota saule, lai radītu solāro enerģiju, vai arī atoma spēks, lai iegūtu kodolenerģiju. Cilvēciskās vērtības prasa, lai maņu orgāni saskartos tikai ar kaut ko tīru. Lai progresētu garīgajā ceļā, cilvēkam jāiegūst vara pār saviem jutekļiem. Tīrīšanas procesu gaitā mēs sākam apjēgt, ka ārējās parādības ir ilūzija, kas rodas no prāta netīrības.

Pēc visiem milzīgajiem lēcieniem zinātnē cilvēki vēl joprojām ir emocionāli nelīdzsvaroti, svārstoties starp bēdām un prieku. Ja mēs reiz sākam pieturēties pie cilvēciskajām vērtībām, mēs virzāmies uz mierīgu eksistēšanu Visumā, un galējās emocijas kļūst līdzsvarotākas. Garīgais ceļš mūs aizved uz savaldību, kad mūsu jūtas nonāk līdzsvarā.

Zinātne mūs apgādā ar daudzām zināšanām, kas mums ļauj labāk izprast Visumu. Vairāku gadsimtu laikā cilvēki ir bijuši liecinieki zinātnes sasniegumu izmantošanai postošiem mērķiem. Cilvēciskās vērtības liek mums rīkoties pareizi, nevarmācīgi pret mūsu līdzcilvēkiem un pārējām Dieva radītajām būtnēm. Garīga attieksme un tās vadīta zinātne ir svēta, tā dod norādījumus, kā cilvēkam jādzīvo. Ikvienam mūsu mūžam jāatstaro zinātnes un garīgo vērtību apvienojums, parādot pienācīgu cieņu cilvēciskajām vērtībām. Tādā veidā mēs kļūsim labāki un radīsim harmonijas un mīlestības pilnu pasauli ap sevi.”

Galvenā cilvēces pieļautā kļūda ir tā, ka izglītības programmas pārāk maz vai nemaz neparedz veltīt laiku cilvēcisko vērtību izzināšanai un apguvei. Alternatīvajā izglītībā, piemēram, Valdorfa pedagoģijā šim jautājumam tiek veltīts vairāk uzmanības, bet arī ne pietiekoši. Sai Baba savā izglītības sistēmā ļoti daudz laika velta cilvēcisko vērtību skaidrošanā, kā arī raugās, lai skolnieki, studenti ne tikai tās zinātu, bet arī ievērotu. Sai Baba māca: „Ja praksē izmanto zinātniskajā un garīgajā ceļā atrastās zināšanas un mācības, tās mums palīdz attīrīt prātu un maņu orgānus, kas savukārt ļauj mums atstarot uz zemes Dievu kā mīlestības izpausmi.”

Tāpēc es sapratu, ka man vairāk uzmanības jāvelta tieši cilvēciskajām vērtībām, apskatot piecas pamatvērtības – Patiesību, Tikumību, Mieru, Mīlestību un Nevardarbīgumu.

Cilvēciskās vērtības ir savstarpēji saistītas un izriet cita no citas. Līdzīgi kā Abrahams Maslovs cilvēciskās vajadzības aprakstīja piramīdā, arī cilvēciskās pamatvērtības var sarindot piramīdā. Sai Baba cilvēcisko vērtību piramīdu skaidro: „Patiesība ir pamats un pati pirmā cilvēciskā vērtība. Tā ir mūsu īstā būtība. Kad cilvēka domas sāk vadīt patiesīgums, viņš virzās uz nākamo šīs piramīdas līmeni. Domas ir pirms darbības – kad doma ir patiesa, arī sekojošās darbības būs pareizas (tikumīgas). Tās ved uz iekšējā miera izjūtu. Tikai tad, ja cilvēkā ir miers, viņš var izjust un izpaust mīlestību un izvairīties no bailēm. Ja cilvēks izjūt mīlestību pret sevi un citām būtnēm ap sevi, ieskaitot dzīvniekus, viņš nejutīs tieksmi varmācīgi izturēties pret Dieva radītajiem elementiem, piemēram, neizšķiest ūdeni, nepiesārņot vidi. Tas ir nevardarbīgums plašākajā nozīmē.”

Citiem vārdiem sakot, ja mēs sapratīsim, kas ir patiesība, tad mēs iemācīsimies pareizi domāt un tikumīgi dzīvot, kas sniegs mums miera izjūtu un rezultātā mēs spēsim izjust mīlestību. Izjūtot patiesu mīlestību pret sevi un citiem, mēs nekad nespēsim būt vardarbīgi pret sevi un citiem. Cik vienkārši un tajā pašā laikā sarežģīti, jo tas mums nav nekas jauns, tomēr vairums cilvēku šīs vienkāršās patiesības jeb cilvēciskās vērtības neievēro. Kāpēc? Tāpēc, ka nesaprot šo cilvēcisko vērtību būtību.

Vai jūs kādreiz esat domājuši, kas ir Patiesība? Vai atradāt atbildi? Domāju, ka tas jums sagādāja grūtības. Arī es šo cilvēcisko vērtību izpratu tikai, lasot Sai Babas grāmatas. Jaunībā es domāju, ka Patiesība ir mans viedoklis, bet vēlāk atklāju, ka pastāv arī citi viedokļi, kuri, kā vēlāk izrādījās, bija patiesāki par manu viedokli. Kļūstot gudrāka, uz jautājumu, vai eksistē Patiesība, es atbildēju, ka viss pasaulē ir relatīvs, ka nav viena pareizā vai nepareizā viedokļa, bet es nesapratu, ka viedoklis nav tas, kas raksturo Patiesību. Kas tad ir Patiesība? Sai Baba skaidroja: „Patiesība visos ir viena vienīga – tā ir Dievs! Viss Dieva radītais ir radies no Patiesības, balstās Patiesībā, izšķīst Patiesībā. Nav vietas, kur nebūtu Patiesības – vistīrākās, sākotnējās. Patiesība ir cilvēka dzīves princips. Bez tā viņš nevar eksistēt. Patiesība nav ierobežota izplatījumā un laikā. Visām valstīm, visiem laikmetiem, visiem cilvēkiem viena un tā pati un nemainīga. Pati vērtīgākā cilvēciskā vērtība pasaulē ir Patiesība! Cilvēkā Patiesība sevi atklāj kā Sirdsapziņa. Kad vārdi seko Sirdsapziņai, tie pārvēršas Patiesībā. Ir jārunā tikai patiesība. Apmānot mēs varam izbēgt no soda vai tā brīža nepatikšanām, bet noteiktā laikā noteikti tiksim pakļauti nopietniem pārbaudījumiem. Patiesība laicīgajā, materiālajā izpratnē nozīmē domu un faktu patiesu atspoguļošanu.”

Patiesība ir tas, ko saka mūsu sirdsapziņa, nevis prāts, kurš dažkārt mūs māna. Mūsu domām, runām un darbiem ir jāsakrīt. Ja domājam vienu, bet runājam vai darām citu, tad tā vairs nav Patiesība. Sai Baba atzīst, ka dzīvē mēdz būt situācijas, kad runāt patiesību ir nedroši, bet viņš māca, ka arī šajā situācijā nedrīkst melot. Viņš iesaka: „Atrodiet saprātīgu veidu, kā iziet no kritiskām situācijām, bet nemelojiet.” Sai Baba pats ir nonācis šādā situācijā, kad pie viņa ieradās ebreju delegācija un gribēja noskaidrot, kāpēc ebreju tauta tik ļoti cieta Otrā pasaules kara laikā? Sai Babas atbilde bija patiesa, bet neaizvainojoša: „Katram notikumam ir cēlonis, bet pamatojuma tam nav.” Ar to Sai Baba faktiski atbildēja, ka notikušais ir ebreju karma, kas bija jāizpērk ar ciešanām par senākā pagātnē pieļautajām kļūdām, bet tas tomēr neattaisno Hitlera rīcību.

Es domāju, ka cilvēcisko vērtību Patiesība visvairāk pārkāpj politiķi un valsts varas vīri. Es piekrītu, ka, pasakot patiesību tautai, bieži negatīvi var ietekmēt partiju reitingus vai radīt valstī nemierus. Tieši tāpat ir ar bērniem, kuriem vecāki bieži melo, it kā tos sargājot no ciešanām.

Bet kā tad būtu jārīkojas šādās situācijās? Arī šādās situācijās nedrīkst melot, ir jāprot pateikt patiesību, jo agri vai vēlu tā atklāsies.

Jums var rasties jautājums, kāpēc dažādas reliģijas pauž dažādus viedokļus? Kāda tad ir patiesība? Sai Baba uz šo jautājumu atbildēja: „Patiesība ir viena. Visas reliģijas pamatmācībā uzsver vienu un to pašu patiesību, bet tikai daži cilvēki cenšas izprast reliģiju dziļāko nozīmi. Šaurā skatījuma dēļ dažādu reliģiju pārstāvji, tiecoties vienu reliģiju padarīt pārāku par citām,  sēj naidu pret citu reliģiju pārstāvjiem un rīkojas kā dēmoni. No šādas šauras domāšanas ir pilnībā jāatsakās. Visiem būtu jāapzinās – lai arī vārdi un formas var atšķirties, galvenā patiesība visās reliģijās ir viena.”

Mums ir jāiemācās saskatīt patiesību arī dažādi paustos viedokļos. Tas nav vienkārši, tam patiešām nepieciešamas plašas zināšanas un augsts garīgās attīstības līmenis. Tomēr ļoti bieži mēs neesam patiesi paši pret sevi, un būt patiesam pašam pret sevi, izrādās, nav nemaz tik vienkārši.

Par to es pārliecinājos pati, kad saskāros ar apmelojumiem.

Patiess gadījums

Reiz kāda mana paziņa piezvanīja man un teica, ka kādas valsts pārvaldes iestādes darbiniece publiska pasākuma starpbrīža laikā centusies viņu pārliecināt, cik mana firma nekvalitatīvi strādājot. Biju pārsteigta par šo manas firmas darba vērtējumu, jo šī pati persona mūsu kopīgā projekta beigās teica, ka ar projekta darba izpildi esot apmierināta. Pēc kāda laika man piezvanīja cits paziņa, kas atkal atsaucās uz šo pašu personu, ka viņa esot par manu firmu ļoti slikti izteikusies. Sapratu, ka par mūsu firmu publiski tiek pausta negatīva informācija. Tas mani satrauca, tāpēc lūdzu kolēģiem ar personu sazināties un noskaidrot, kas tieši viņu mūsu darbā nav apmierinājis. Sekoja atbilde, ka noticis kāds pārpratums, ka ar mūsu darbu esot bijusi apmierināta. Pēc laika jau cits paziņa atkal man pateica, ka minētā persona par manu firmu slikti izteikusies un piedāvājusi savus pakalpojumus konsultāciju veikšanā. Tad es beidzot sapratu, ka esam kļuvuši par konkurentiem (persona neoficiāli strādāja arī par konsultantu,) un tas ir bijis galvenais iemesls mūsu firmas nomelnošanai. Tikai tad manī iestājās miera izjūta, jo, kamēr nebiju sapratusi problēmas cēloni, biju nervoza un dusmīga.

Kāpēc manī bija nemiers un dusmas? Jo es neuzticējos pati sev un saviem kolēģiem, ka esam darbu paveikuši kvalitatīvi. Es nebiju patiesa pati pret sevi – es sev mēģināju iestāstīt, ka viss ir un būs kārtībā, bet iekšēji manī bija bailes un dusmas, kuras bija radījis apmelotājs. Kā tikt galā ar šādām situācijām? Sai Baba mācīja: „Esi patiess pret savu būtību. Neiekarsti, ja kāds pasaka par tevi nepatiesību. Vienkārši atbrīvo to kā kaut ko tādu, kas uz tevi neattiecas. Ja tu kļūsi dusmīgs vai aizkaitināts, tu zaudēsi savu mieru. Saki sev: „Kāpēc man uztraukties, ja kāds runā par mani kaut ko, kas nav patiesība?” Nolem turēties pie savas patiesības un būt patiess pats pret savu būtību.” Citiem vārdiem sakot, piedod tam, kas tevi apmelojis un piedod sev, ka nepatīkamā situācija tevī ir radījusi stresu, kas savukārt kaitēja tavai veselībai. Piedodot tu atbrīvosi no sevis stresu, uzlabosi savu veselību un atbrīvosi no sevis pāridarītāja vēlmi vēlreiz tevi apmelot. (turpinājums sekos)

Autore: Elvita Rudzāte