Kāpēc svarīgi iziet ārpus “komforta zonas”? 11.07.2023

Kad cilvēks ir “komforta zonā”, viņš nespēj neko dižu radīt, jo viņam ir labi tā kā ir un viņš nevēlas neko mainīt. Zinātnē visi unikālie atklājumi radušies nevis labklājībā, kur cilvēki jūtas “komforta zonā”, bet tieši tur, kur naudas vienmēr pietrūcis. Tāpat šo fenomenu var novērot pie pedagogiem, kas ļoti labi ir iemācījuši savu priekšmetu un spējuši klasē nodrošināt kārtību līdz brīdim, kad viņš nonāk klasē, kur bērni nepakļaujas viņa noteikumiem, piespiežot pedagogu būt elastīgam, pielāgojot metodiku bērnu īpatnībām. Pedagogs, kas spēj pielāgot metodiku bērnu īpatnībām ir augstas klases pedagogs. Savukārt pedagogs, kas spēj mācīt tikai tā kā viņš to prot, apstājies savā attīstībā, jo nav gatavs pieņemt jaunus izaicinājumus.

Pašlaik jau pilnā mērā darbojas Ūdensvīra laikmets, kas ir Mīlestības, Sadarbības, Vienotības un Pārmaiņu laikmets. Mūsdienās ļoti strauji notiek un notiks pārmaiņas visās jomās un mēs redzam kā tās ir sākušās un kā piespiež mainīties tos, kas tām pretojas. Piemēram, kompetenču pieeja izglītības iestādēs piespieda pedagogus būt ļoti elastīgiem. Tāpat arī bērni neļauj pedagogam palikt attīstībā uz vietas. Piemēram, es redzu kā brīnišķīgie bērni, kas apmeklē Sirdsapziņas skolu, piespiež mūsu pedagogus būt ļoti elastīgiem un pielāgot metodiku katra bērna īpatnībām. Lai arī es sevi uzskatu par elastīgu, bet pat man ir jāattīsta elastība, lai tiktu līdzi jaunā laika bērniem un spētu viņiem dot to, kas viņiem patiešām ir nepieciešams. Tas, protams, prasa papildus enerģiju un var dienas beigās radīt nogurumu, bet pārmaiņas, kas ir notikušas manī, kopš attīstītu Sirdsapziņas skolas projektu, ir neatsveramas un ļoti vērtīgas manai garīgajai izaugsmei.

Tātad iziet ārpus “komforta zonas” nepieciešams, lai notiktu mūsu garīgā un intelektuālā izaugsme. Izveidojas paradoksāla situācija – cilvēks visu mūžu kaut ko dara, lai varētu dzīvot “komforta zonā”, bet tas izrādās nemaz nav labi, jo dzīvošana “komforta zonā” aptur cilvēka garīgo un intelektuālo attīstību.

Kā tad būtu jādzīvo, lai neapstātos garīgā un intelektuālā izaugsme? Atbilde: cilvēkam visu mūžu ir jāmācās gan dzīves gudrības, gan arī jāattīsta sevi dažādās profesijās. Jo daudzpusīgāks cilvēks ir profesionāli, jo arī garīgā izaugsme ir straujāka, jo daudzpusīguma attīstība ir iespējama tikai tad, ja cilvēks uzdrošinās iziet “ārpus komforta” zonas.

Svarīgi ir pieņemt jaunus izaicinājumus, jo tie neļauj cilvēkam atrasties “komforta zonā”. Pastāv uzskats, ka cilvēkam nevajadzētu ilgāk strādāt vienā darba vietā par 7 gadiem. Savā ziņā šis uzskats ir pareizs, bet tā var arī nebūt, ja cilvēks vienā darba vietā maina amatus un pienākumus, jo mainot amatus un pienākumus cilvēks ir spiests iziet ārpus “komforta zonas” un tas veicina viņa garīgo un intelektuālo attīstību.

Savukārt, ja cilvēks turpina ilggadīgi strādāt vienā darba vietā un vienā amatā, kur nenotiek būtiskas pārmaiņas, tad visticamāk viņu no “komforta zonas” padzīs kādi ārēji apstākļi, piemēram, cilvēka roku darba aizstāšana ar mākslīgo intelektu. Mākslīgā intelekta ienākšana uzņēmējdarbībā piespiedīs cilvēkus mainīties jeb iziet ārpus “komforta zonas”.

Ja nevēlies piedzīvot straujas pārmaiņas, tad pats esi atvērts pārmaiņām un jauniem izaicinājumiem ikdienā, jo tad Dievam nevajadzēs radīt grūtus apstākļus, lai tevi piespiestu mainīties.

Lai arī pārmaiņas ne vienmēr ir patīkamas, tomēr tās vienmēr dod iespēju augt garā un tas ir pats svarīgākais un tieši tāpēc tik svarīgi iziet ārpus “komforta zonas”.

Autore: Elvita Rudzāte