Kāpēc tik grūti pieņemt, ka mēs novecojam? 20.06.2017

Sieviete jautā: Man radās tāds jautājums – kāpēc tik grūti pieņemt, ka mēs novecojam? Ar prātu saprotu, ka tas ir dabīgi, bet sirdī grūti pieņemt, ka es arī novecošu. Man ir 37 gadi, šobrīd nejūtos veca, bet man grūti sevi iedomāties, piemēram, kā 70 gadīgu tantiņu. Esmu runājusi par šo tēmu ar saviem draugiem, viņiem nav šī iekšējā pretestības sajūta šim procesam. Viņiem ir viegli iztēloties sevi vecumdienās un tad es sapratu, ka man ir citādāk. Tik ļoti negribas pieņemt, ka tas notiks. Grūti sevi iedomāties vecu. Tas savā ziņā satrauc, jo ir tāda sajūta, ka tā justies nav veselīgi. Es ar savu iekšējo nepieņemšanas sajūtu varu izaicināt vai provocēt ātrāku aiziešanu no dzīves. To arī negribu. Un tad palicēji varēs teikt:”…viņa taču negribēja palikt veca, un re liktenis to piepildīja…” Kādas domu pērles man sevī attīstīt, lai šī nepieņemšanas sajūta pārvērstos par pozitīvu miera sajūtu par šo procesu?

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēks, kas apgūst Mācību, domas koncentrē uz Mācību un domā kā Mācībā teikto pielietot ikdienas dzīvē, izprotot, ka visu, ko viņš izpratīs šajā dzīvē garīgajā jomā, tas viņam kā dāvana sekos nākamajās dzīvēs. Cilvēks, kas koncentrējas uz laicīgo dzīvi, pieķeras visam tam, kas ir laicīgs un pārejošs, neizprotot, ka viņš tērē savu dzīvi nelietderīgi, jo nevienu materiālu vērtību pēc fiziskā ķermeņa nāves viņš nespēs paņemt līdzi uz Smalko plānu.

Sieviete ir pieķērusies savam ķermenim, un viņu satrauc doma par ķermeņa novecošanu. Tas nozīmē, ka viņas domas nav aizņēmušas mūžīgās vērtības, bet gan laicīgās vērtības. Pie tam Dievs ir tik žēlīgs pret cilvēku, ka ļauj cilvēka ķermenim novecot pakāpeniski, un cilvēks šīs pārmaiņas tik ļoti nepamana, tāpēc arī pieņem pavisam mierīgi. Vai sieviete nav pamanījusi, ka viņa vairs neizskatās tā kā izskatījās 20 gadu vecumā? Kāpēc viņa nepārdzīvo šīs ķermeņa pārmaiņas? Tāpēc, ka tās notika pakāpeniski, nemanāmi.

Katrā vecumposmā ir savs skaistums. Es bieži lekcijās esmu uzdevusi klausītājiem jautājumu: “Kādu dzīvi jūs izvēlētos, to, kura bija pirms jūs sākāt iet garīgās attīstības ceļu, vai tagadējo dzīvi, kad izprotat dzīvi, esat harmonijā, kaut arī fiziskais ķermenis noveco?” Ļoti reti, ka kāds izvēlas iepriekšējo dzīvi pirms garīgā ceļa sākuma.

Sieviete jautā: “Kādas domu pērles man sevī attīstīt, lai šī nepieņemšanas sajūta pārvērstos par pozitīvu miera sajūtu par šo procesu?” Šis jautājums jau pasaka, ka sieviete domā, ka spēs visu atrisināt tikai ar domu spēku. Kādreiz es arī tā domāju. Domu spēks nenoliedzami ir ļoti spēcīgs un svarīgs, bet ar to nedrīkst manipulēt. Manipulācija ir tā, ka cilvēks maina savu domāšanu savtīgos nolūkos, lai viņam būtu labāka materiālā dzīve, nevis tāpēc, ka ir izpratis Dievišķos likumus un tos praktizē ikdienas situācijās. Tikai cilvēks, kas atgriežas ticībā pie Dieva, spēj mainīt savu domāšanu tā, lai laicīgās dzīves “grabuļi” viņa dzīvē kļūtu arvien mazāk aktuāli. Arī izmaiņas fiziskajā izskatā viņu nesatrauc, jo viņam nav laika par to domāt, viņš koncentrējas tikai uz kalpošanu Dievam, un pateicoties šai kalpošanai, viņš iekšēji jūtas laimīgs, kas savukārt ap viņu rada patīkamu auru un cilvēks izskatās skaists, kaut arī seja ir vienās grumbiņās, bet acīs spīd mīlestība. Daudzi domā, ka atgriešanās pie Dieva ir pievienošanās kādai reliģiskai kustībai, bet tā tas patiesībā nav. Atgriešanā pie Dieva notiek sirdī nevis baznīcā.

Tāpēc mans ieteikums sievietei, kura baidās novecot, ir tikai viens – sāc atgriešanās Ceļu pie Dieva un tu iepazīsi tādas izjūtas, kādas nespēj piedāvāt neviens skaits “grabulis” no laicīgās dzīves. Sāc attīstīt savu iekšējo skaistumu, jo iekšējais skaistums atstarojas fiziskajā ķermenī tā, ka to nevar nepamanīt. Tev nebūs nepieciešama kosmētika un skaists apģērbs, jo tavs fiziskais ķermenis staros, un to pamanīs visi apkārtējie, tikai tev tas vairs nebūs svarīgi.