Kāpēc tu strādā par skolotāju? 07.10.2016

Pēdējo dienu aktualitāte pašvaldībās ir izglītības reformas rezultātā aprēķinātās skolotāju algas. Skolotāji žēlojas, ka viņu alga ir samazināta. Protams, nav patīkami par vienu un to pašu darbu saņemt mazāku atalgojumu, bet vai skolotājs ir aizdomājies kāpēc viņš vispār strādā par skolotāju? Skolotāja darbs ir ļoti svarīgs un tas ļoti augstu tiek vērtēts Smalkajā plānā. Tomēr pret šo darbu izvirza Augstākie spēki arī ļoti augstas prasības.

Ko par skolu saka Mācība, kas būtu jāņem vērā prioritāri. Dzīvajā Ētikā jeb Agni Jogā ir teikts: “Katrai skolai no pamatskolas līdz visaugstākajai jābūt dzīvam posmam visu mācību iestāžu ķēdē. Izzināšanai ir jāturpinās visu mūžu. Lietišķās zinības ir jāmāca saistībā ar vēstures un filozofijas zinātni. Katram darba darītājam ir jāattīsta domāšanas māksla. Tikai tad viņš izpratīs pilnveidošanās prieku un spēs izmantot brīvo laiku.

Skolā ir jābūt kādam lietderīgam muzejam, kurā jādarbojas pašiem skolēniem. Jābūt kooperatīvam, un audzēkņiem ir jāiemāca arī tāda sadarbība. Jābūt dažādām mākslas procesu norisēm. Izglītība nevar būt bez skaistuma izpratnes.

Skolas vajag iekārtot un aprīkot tā, lai tās būtu dzīves izdaiļojuma avots. Katram priekšmetam var tikt veltīta mīlestība. Katrai lietai jātiek padarītai par laimīgas dzīves līdzdalībnieci. Kooperācija palīdzēs atrast formu visam ikdienišķajam. Kur viens nevar atrast risinājumu, tur palīdzēs kopiena.”

Citiem vārdiem sakot, skolai ir jābūt vietai, kur bērnam ir interesanti mācīties, kur viņš sāk domāt par dzīvē notiekošo un izzina sevi. Mīļie skolotāji, vai jūs varat teikt par savu pasniegto priekšmetu, ka tas ir dzīvs posms, ka bērns saprot kāpēc viņam šo priekšmetu vajadzētu apgūt un kāda ir šī priekšmeta vērtība turpmākajā viņa dzīvē? Daļa skolotāju man atbildēs, ka viņi ir ierobežoti, ka viņiem ir jāmāca tas, kas paredzēts programmā un izglītības standartos. Kāpēc skolotāji tik ļoti pieturas pie programmām un liek bērniem rakstīt tik daudz kontroldarbus? Tāpēc, ka ir pārbiedēti no eksāmenu rezultātiem, jo pēc tiem tiek vērtēts viņu darbs.

Mēģiniet iztēloties kā skolotājs pasniegtu savu priekšmetu, ja izglītības sistēmā nebūtu vērtēšanas, bet eksāmenu mērķis būtu pavisam cits, piemēram, lai saprastu bērna talantus, apgūtās prasmes un palīdzētu viņam noteikt kādas prasmes vēl būtu nepieciešams attīstīt, lai bērns vispusīgi attīstītos. Kamēr skolotājiem būs bailes no eksāmenu rezultātiem, tikmēr apmācības metodika būs orientēta tikai uz eksāmenu rezultātiem, t.i., bērni matemātikā rēķinās vairākas reizes iepriekšējo gadu eksāmenu uzdevumus. Kāda jēga no uzdevumu rēķināšanas, ja bērns nesaprot kur tālāk dzīvē viņš šīs zināšanas pielietos? Tāpēc matemātikai jāiet kopsolī ar praksi. Tāpēc Mācība iesaka skolā dibināt kooperatīvu, kur bērni praksē varētu izmantot skolā gūtās zināšanas. Tomēr galvenā mana uzmanība ir pievērsta tieši vērtēšanas sistēmai, kura sabojā bērnus un audzina viņus par materiālistiem.

Kā tad būtu jāstrādā skolotājam? Mācībā ir teikts: “Mācīšanās būs vispatīkamākā stunda, kad skolotājs novērtēs audzēkņu spējas. Tikai spēju pazīšana ļaus pareizi izturēties pret nākamajiem darbiniekiem. Bieži paši audzēkņi nesaprot savu sūtību. Skolotājs kā draugs izvadīs viņus ceļā labākajā virzienā. Skolās nav pieņemama nekāda vardarbība. Izzināšanu var veicināt tikai pārliecināšana. Vairāk eksperimentu, vairāk pārrunu, tik daudz prieka ir savu spēku pielikšanā! Mazajiem patīk „lielo” darbi.”

Tātad skolotājiem vairāk ir jākoncentrējas uz bērna spēju un talantu noteikšanu, palīdzot tās attīstīt tālāk, lai sabiedrībai būtu no tā labums. Bet skolotāji koncentrējas uz atzīmēm un eksāmenu rezultātiem. Liela daļa sabiedrības koncentrējas uz materiālo labklājību, tāpēc arī skolotāji mēģina bērnus motivēt mācīties, sakot, ka tikai labas sekmes nodrošina veiksmi karjerā. Bērni nav muļķi, viņi atrod daudz piemērus, kur veiksmīgi uzņēmēji skolā ir slikti mācījušies.

Skolotāji atzīst, ka bērni slikti uztver vielu, jo neprot lasīt jeb citiem vārdiem sakot, nesaprot ko lasa. Kāpēc tāds paradokss ir noticis? Bērni mūsdienās lasīt iemācās jau pirmsskolas izglītības iestādē, bet skolā nespēj uztvert to, ko viņi lasa. Tāpēc, ka lasīt ir jāmāca pavisam citādi – tā lai bērns iedziļinās domā, lai viņam tā šķiet interesanta, radot vēlmi palasīt vēl. Mācība saka, ka bērniem ir jāiemāca mīlestība pret grāmatu. Kā to izdarīt?

Es neesmu no tām labajām mammām, kas saviem bērniem mācīja lasīt. Es šo uzdevumu atstāju pedagogu ziņā, bet es ievēroju kurā brīdī maniem bērniem attīstījās lasītprasme. Vecāko dēlu ļoti interesēja viss, kas bija saistīts ar sportu. Viņš sāka agri lasīt avīzēs un vēlāk internetā sporta ziņas un rakstus par sportistiem. Jaunākais dēls ļoti gaidīja vēstures priekšmetu. Viņš katru gadu painteresējās kurā klasē sāks mācīt vēsturi, un tad kad tas brīdis pienāca, man bija tik liels pārsteigums, ka 1.septembrī skolā, saņemot vēstures grāmatu, viņš to sāka lasīt nekavējoties un turpināja šo nodarbi līdz izlasīja visu grāmatu. Viņš to pārlasīja vairākas reizes un viņa lasītprasme attīstījās, protams, vēsturē viņam bija vērtējums 10, bet šī interese nebija vecāku un skolotāja radīta, tā bija saistīta ar viņa personību.

Jau kopš padomju laikiem neviens bērns nav mīlējis obligāto literatūru. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir obligāta, tāpēc ka tiek ierobežota bērna brīvā griba. Tie valodu priekšmetu skolotāji, kas prot ar entuziasmu stāstīt bērniem par kādu interesantu grāmatu, tie arī rada bērnā interesi to lasīt. Pavērojiet pieaugušos, kādas grāmatas tie lasa, vai tomēr pa priekšu izvēlei nenāk kāda ieteikums, ka šī grāmata ir ļoti laba vai vērtīga? Es redzu, ka mani skolnieki sāk lasīt tās grāmatas par kurām es sajūsminos, jo esmu radījusi viņos interesi.

Kad es mācījos skolā, tad mums bija noteikts laiks jāpavada, strādājot kolhozā, palīdzot pieaugušajiem. Tagad šāda prakse ir beigusies. Mācībā ir teikts: “Vajag, lai skolu audzēkņi paturētu prātā darba nozīmi kā pasaules uzbūves faktoru. Darba sekas būs apziņas stingrība. Spilgti vajag iezīmēt darba atmosfēru.” Mans ieteikums ir atgriezties pie sadarbības ar uzņēmējiem, ne tikai vasaras laikā, bet arī mācību laikā, lai bērns strādājot redzētu kāpēc viņam ir nepieciešams apgūt konkrēto priekšmetu un vielu.

Bērni ir dažādi, to spējas un intereses ir atšķirīgas, tāpēc skolotāju lielākā dilēma ir kā mācīt priekšmetu bērniem ar tik dažādām spējām? Mācība atbild: “Lai skolotājs prot vērīgi atšķirt tos, kas spēj ātri iet. Nevajag viņus slavēt, bet vajag pašķirt viņiem ceļu. Vajag radīt papildu kursus, pa šīm kāpnēm ātrie varēs uzskriet.” Tātad priekšmets jāmāca ir balstoties uz tiem, kas to apgūst lēnāk, bet tiem bērniem, kas to ātri apgūst, ir jādod iespēja attīstīt šīs prasmes vēl labāk papildus kursos, kā arī jāievieš sistēma “bērns māca bērnam”, tad spējīgākiem nebūs stundā garlaicīgi. Slavējot bērnus, mēs viņos attīstām lepnību, kas sev pavelk līdzi kaunu, jo ne vienmēr visiem viss izdodas, un īpaši neveiksmes pārdzīvo tie, ar kuriem mēs esam lepojušies – teicamnieki. Tāpēc iesaku skolām stendos nomainīt nosaukumu no “Mēs lepojamies” uz “Mēs priecājamies”.

Mīļie skolotāji, kas savu darbu izjūtat kā aicinājumu. Jums ir iespēja apvienoties un veikt izmaiņas mācību priekšmetu pasniegšanā tā kā to iesaka Mācība. Pat, ja esi vienīgais skolā, kas pieņem Mācībā teikto, tu vari meklēt sev līdzīgi domājošos, un kopā attīstīt skolu, kura strādās ar citām metodēm un koncentrēsies uz bērnu spēju un talantu attīstību. Jums tas šķiet neiespējami. Nē, dzīvē nekas nav neiespējams. Kad Augstākie spēki redz, ka beidzot tu nesavtīgi dari to, ko no tevis gaida, tad Viņi palīdz šo ieceri īstenot, to es saku no savas pieredzes.

Ja tu esi skolotājs, kas saprata manis teikto, kuram atalgojums nav galvenā prioritāte, bet kurš vēlas Kalpot bērniem, attīstot apmācības metodiku tā, lai radītu bērnos interesi par mācību priekšmetu, ja tu mīli bērnus un vēlies tiem palīdzēt nenomaldīties “kārdinājumu un vēlmju džungļos”, tad tev ir iespēja apvienoties ar līdzīgi domājošiem Sokrata tautskolā, kur mēs jau esam spēruši pirmo soli – attīstām bērnu tikumiskās audzināšanas programmu, un esam gatavi spert arī nākamos soļus par kuriem pagaidām ir pāragri runāt, bet sirds līmenī es sāku jau informāciju saņemt. Ja vēlies pievienoties šim jaunajam izaicinājumam, raksti man uz adresi: info@sokratatautskola.lv vai seko Sokrata tautskolas aktivitātēm, kuras izglītības jomā sekos tuvāko mēnešu laikā.

Ja turpināsi žēloties par zemo atalgojumu, tad negaidi palīdzību no Augstākajiem spēkiem. Mēģini saprast, vai skolotāja darbu patiešām izjūti kā aicinājumu?

Autore: Elvita Rudzāte