Kāpēc vairums garīgā ceļa gājēju ir pret COVID-19 vakcināciju? 11.10.2021

Kristīne jautā: Izskatot viedokļus par vakcināciju pret covid 19 skatos, ka lielākie pretinieki ir daudzi cilvēki, kuri iet garīgās attīstības ceļu. Kādēļ tā, ja pēc Jūsu domām vakcīna ir vajadzīga, laba un var mūs glābt no nepatikšanām?

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēki, kas iet garīgās attīstības ceļu apzinās, cik svarīgs ir veselīgs dzīves veids. Tāpat viņiem ir zināšanas par ķermeņa un visa radītā vibrācijām. Viņi apzinās, ka vakcīna nav vitamīns, kas būtu nepieciešams organismam, lai nodrošinātu veselīgu dzīves veidu un viss, kas nav veselīgs tavam ķermenim, tas pazemina cilvēka vibrācijas. Es pieņemu, ka galvenais satraukums garīgā ceļa gājējiem rodas no bailēm kaitēt savam ķermenim un pazemināt vibrācijas.

Diemžēl šie cilvēki neizprot, ka COVID – 19 vīruss ir nācis kā skolotājs, lai pārbaudītu viņu garīgās zināšanas, kā viņi tās prot pielietot praksē. Tas ir ļoti liels pārbaudījums garīgā ceļa gājēju izšķirtspējai jeb kā tagad moderni to sauc – kritiskajai domāšanai. Viņi netic, ka veselības aprūpes sistēma ir katastrofas priekšā. Šai neticībai ir pamats, jo plašsaziņas līdzekļi pagātnē ir tik daudz izplatījuši nepatiesu informāciju ar mērķi ietekmēt sabiedrisko domu, ka brīdī, kad viņi atspoguļo situāciju patiesi, tai vairs netic. Tas pats attiecas uz politiķiem – viņi ir tik daudz reižu manipulējuši ar sabiedrisko domu, ka brīdī, kad viņi saka patiesību, viņiem vairs netic. Tas pats attiecas uz daļu zinātnieku, kas pagātnē naudas pelnīšanas nolūkā, ir radījuši vakcīnas, bez kurām sabiedrība varētu arī iztikt. Tāpēc liela daļa sabiedrības vairs neuzticas arī zinātnieku teiktajam. Tas pats attiecas uz ārstiem, kas ilgstoši Latvijā tika piebaroti no farmācijas firmām, izrakstot slimniekiem dārgas zāles un nepasakot par lētākām zālēm, jo viņu uzdevums bija reprezentēt tos medikamentus par kuriem viņi saņēma materiālus labumus. Tāpēc liela daļa sabiedrības vairs neuzticas ārstiem.

Lai vēl labāk izprastu šo problēmu, pastāstīšu stāstu par puisēnu, kam ciema ļaudis bija uzticējuši ganīt aitas kalnos, kamēr ciema ļaudis strādāja uz lauka. Puisēnam bija noteikts, ja parādās vilks, tad lai viņš sauc ciema ļaudis pēc palīdzības. Puisēns ganīja aitas un viņam palika garlaicīgi un viņš nolēma izjokot ciema ļaudis, sākot saukt pēc palīdzības. Ciema ļaudis pameta darbus un steidzās kalnā, lai glābtu no vilka aitas. Viņi jutās vīlušies, ka puisēns viņus ir tā izjokojis, bet priecājās, ka tomēr aitas ir dzīvas. Ciema ļaudis atgriezās darbos un puisēns turpināja ganīt aitas. Viņš vēlreiz izlēma izjokot ciema ļaudis un atkal sauca pēc palīdzības. Ciema ļaudis pameta savus darbus un steidzās glābt aitas, bet atklāja, ka atkal ir izjokoti. Viņi dusmīgi atgriezās darbos un puisēns turpināja ganīt aitas. Tad pēkšņi viņš ieraudzīja, ka aitām tuvojas vilks un viņš sāka saukt pēc palīdzības, bet ciema ļaudis, domājot, ka atkal tiks izjokoti, nenoticēja puisēna saucienam un turpināja savu darbu uz lauka. Vilks aitas nogalināja.

Šis stāsts ļoti labi atspoguļo, kas notiek ar sabiedrisko domu, ja tā ilglaicīgi ir tikusi maldināta ar nepatiesībām. Patiesība ir cilvēcisko vērtības pamats. Uz Patiesības balstās visa dzīve. Tie, kas melo, var uzvarēt īstermiņā,  bet noteikti zaudēs ilgtermiņā.

Daudzi mani skolnieki un sekotāji ir izbrīnījušies par manu attieksmi, ka es atbalstu vakcināciju pret COVID-19, jo viņi neizprot, kāpēc es to atbalstu. Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts, ka sliktu izvēļu gadījumā ir jāizvēlas labākā izvēle no sliktajām izvēlēm. Tā tas ir notis COVID-19 vīrusa laikā, kad lai glābtu sabiedrību no lielu upuru skaita un nesagrautu veselības aprūpes sistēmu, vienīgais veids ir uzticēties zinātnieku atklājumiem un izmantot vakcīnu pret COVID-19.

Otra mācība garīgā ceļa gājējiem ir egoisms. Tie, kas domā tikai par savu labumu, nespējot kaut ko upurēt sabiedrības labā, ir egoisti. Iespējams, bet tam nav pierādījumu, ka veselība pēc laika var arī kaut kādā mērā ciest no COVID-19 potes, bet arī tas nav iemesls, lai atteiktos solidarizēties ar sabiedrību kopīga mērķa labā. Kara laikā visi karavīri apzinās, ka viņus kaujas laukā var nogalināt, bet viņi turpina cīņu, lai glābtu savu tēvzemi. Kara sākumā karā brīvprātīgi dodas profesionālie karavīri, bet kad kara vadonis redz, ka spēki pietrūkst un kauju var zaudēt, tad tiek mobilizēti karavīri piespiedu kārtā un lūgta palīdzība pavisam nepieredzējušiem karotājiem. Tieši tas notiek šobrīd ar vakcināciju pret COVID-19 – valdība redz, ka vakcinācijas aptvere nav pietiekama un šobrīd nosakot ierobežojumus, piespiež vakcinēties tos, kuri to nevēlas, jo vairāk nav laika pārliecināt sabiedrību, jo kritiskais brīdis ir pienācis – veselības aprūpes sistēma ir katastrofas priekšā. Tanī pašā laikā valdība aicina palīgā mediķus un medicīnas studentus, jo kritiski pietrūkst cilvēkresursu, kas spētu palīdzēt tiem, kuri smagi cieš no COVID-19 vīrusa.

Es neesmu Dievs un nevaru pateikt kāds liktenis sagaida tos mediķus, kas atsakās palīdzēt šajā grūtajā brīdī un vēl aicina citus cilvēkus, kas viņiem uzticas, nevakcinēties, bet es zinu, ka viņi izkrīt Dzīves Eksāmenā un pārkāpj doto Hipokrāta zvērestu. Tālākais viņu liktenis ir Dieva ziņā. Tas pats attiecas uz garīgā ceļa gājējiem, kas vēl jo projām ietiepīgi paliek pie saviem uzskatiem, neskatoties uz to, ka tagad ir pietiekami daudz pierādījumu, ka veselības aprūpes sistēma ir katastrofas priekšā. Un šeit parādās trešā garīgā ceļa gājēju neapgūtā mācība – līdzcietība. Vai tiešām viņiem nav žēl mediķu, kas strādā pārslodzē, lai glābtu visus slimniekus, kam nepieciešama palīdzība? Vai tiešām viņiem nav žēl to mediķu, kuriem nāksies izdarīt izvēli, kuru slimnieku dzīvības glābt un kuriem ļaut nomirt, jo visiem vairs nebūs iespējas palīdzēt? Vai tiešām viņi nesaprot, cik šāds lēmums ir psiholoģiski smags ikvienam cilvēkam, kam vēl ir saglabājušās jūtas? Vai tiešām viņi nesaprot, ka nomirt var arī tie, kam nav tik smagas veselības problēmas, bet nepieciešama nekavējoša operācija, piemēram, apendicīts? Vai tiešām viņi nesaprot, kā no sāpēm cieš tie slimnieki, kuri nevar saņemt palīdzību no mediķiem kaut vai tikai kājas lūzuma gadījumā?

Ceturtā garīgā ceļa gājēju neapgūtā mācība ir drosme. Garīgā ceļa gājējam ir jābūt īpaši drosmīgam, lai paustu pretēju viedokli tam, kurš ir visizplatītākais starp garīgā ceļa gājējiem. Šajā gadījumā es demonstrēju ar savu piemēru, ka nebaidos paust pretēju viedokli, apzinoties, ka liela daļa garīgā ceļa gājēju, kas man uzticējās, vairāk man neuzticēsies, zaudējot savus skolniekus un līdzgaitniekus. Tas ir tas upuris, ko es apzināti esmu uzņēmusies, apzinoties par sekām, jo es zinu, ka šis laiks ir arī man Dzīves Eksāmens.

Ja tu šo rakstu lasi, tad tev ir iespēja padomāt par manu doto skaidrojumu un izdarīt izvēli  – solidarizēties ar sabiedrību, palīdzēt tā kā tu to spēj vai palikt pie saviem uzskatiem, uzņemoties par šo izvēli atbildību Dieva priekšā. Mēs visi zinām, ka agrāk vai vēlāk katrs nomirsim, bet ne visi zina, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves ir jānostājas Karmas Valdes jeb Augstāko Spēku priekšā un tad gan būs jāatbild par visām izvēlēm, kuras izdarītas šīs dzīves laikā. Tad jau būs par vēlu kaut ko mainīt, jo būs aci pret aci jāskatās uz pieļautajām kļūdām un to sekām.