Kāpēc veselības problēma progresē? 03.10.2018

Nauris jautā: Paldies vēlreiz un vēlreiz par vērtīgajiem rakstiem domatajs.lv portālā!

Ir jautājums, kurš droši vien jau ir iztirzāts vairākkārt, bet atkārtošana zināšanu māte.
Piemēram, ir parādījusies kāda veselības problēma. Ja ir izprasta tās sniegtā mācība un stresi ir atlaisti, vai varbūt tā, ka veselības problēma progresē vēl vairāk? Šajā brīdī nevarētu teikt, ka pazūd ticība Dievam, bet drīzāk tāda kā neizpratne, kāpēc gan tā, kāpēc progresē. Sirdsmiers iestājies, bet slimība neatkāpjas. Vai varbūt tā, ka tas ir kā tests, vai tomēr nepazudīs ticība Dievam? Vai tas nozīmē, ka patiesībā vēl nav atlaisti stresi līdz galam?

Un tad vēl otrs jautājums. Ko māca bērna (1.5 gadiņš) demonstratīva ēdiena nosviešana uz grīdas? Tas vairāk piefiksēts situācijās, kad bērns tā īsti negrib ēst, vairāk muļļājas ar to. Manuprāt, kā vecāki mēs neizniekojam ēdienu. Ļoti novērtējam, ka tas mums dots.

Elvita Rudzāte atbild: Slimība ir skolotājs. Ja tā neatkāpjas un pat progresē, tad tomēr tās sniegtās mācības nav izprastas. Smagu slimību gadījumā atveseļošanās sākas jau ar brīdi, kad slimība pārstāj progresēt, kas nozīmē, ka skolnieks (slimnieks) ir sācis mācīties. Mēdz būt situācijas smagu slimību gadījumos, kad skolnieks visu ir sapratis, Dievs skolnieku paņem pie Sevis, jo fiziskais ķermenis ir tik ļoti pārņemts ar slimību, ka vairs nav vērts to glābt. Līdzībās runājot, ja apģērbs ir tik ļoti izdilis, ka to vairs nav vērts lāpīt, tad parasti veco apģērbu izmet, iegādājoties jaunu apģērbu. Dievs dod iespēju atstāt slimo ķermeni, lai varētu no jauna nākt iemiesojumā jaunā un veselā ķermenī.

Ja skolnieka mācība ir izprast Dieva eksistenci, attīstīt ticību un paļāvību uz Dievu, tad var būt arī pārbaudījums, ka slimība progresē, lai Dievs varētu pārliecināties, cik lielā mērā skolnieks tic un paļaujas uz Dievu. Tomēr es ieteiktu šādā situācijā veikt dzīves analīzi un noskaidrot no ikdienas situācijām, vai tiešām mācības ir izprastas. Mana pieredze rāda, ka tiklīdz esi izpratis acīmredzamās mācības, tā pienāk kārta izprast nākamā līmeņa mācības, kuras var nepamanīt cilvēks, kas neprot mācīties no ikdienas notikumiem un problēmām. Tas ir līdzīgi kā sīpola mizas. Sākumā tu nomizo sīpola mizas pirmo kārtu, pēc tam nākamo, ejot arvien dziļāk līdz nonāk līdz kodolam.

Vadot slimnieku atbalsta grupas, man ir iespēja redzēt, kā notiek slimnieku garīgā attīstība un kā uzvedas to fiziskais ķermenis. Ir smagi slimnieki, kas strādā ar sevi jau vairāk kā 4 gadus un ir vērojams atveseļošanās progress, tomēr arī viņi saskaras ar dažādām ikdienas problēmām, kas piespiež viņus neapstāties savā attīstībā un izprast dzīvi arvien pamatīgāk.

Man vienmēr ir žēl to cilvēku, kas atrisinot savu problēmu, pārstāj iet garīgās attīstības ceļu, aizbildinoties ar ikdienas pienākumiem un aizņemtību. Tad, kad nāk smaga slimība, tad cilvēkam visi pienākumi tiek noņemti, lai viņam dotu daudz laika padomāt, bet tad, kad veselība ir atgriezusies vai kāda smaga problēma ir atrisināta, nedrīkst apstāties savā garīgajā izaugsmē. Īpaši tas attiecas uz Dieva pielūgšanu. Tad, kad cilvēks ir izmisumā, viņš lūdz palīdzību Dievam, bet tad, kad viņam klājas labi, viņš pārstāj sarunāties ar Dievu, kas ir liela kļūda un norāda tikai uz to, ka cilvēks ir egoists. Ja esi saņēmis Dieva dāvanu – izveseļojies vai atrisinājis grūtu dzīves situāciju, tad pienācis laiks pašam kļūt par devēju, jo tikai tā tu vari atdarīt to, ko Dievs tev ir dāvājis. Aizmirstot Dievu un nedarot Dievam tīkamus darbus, cilvēks parāda, ka viņam Dievs ir vajadzīgs tikai tad, kad viņam ir grūti. Viņš nezina, ka Dievam cilvēks visvairāk ir vajadzīgs tieši tad, kad cilvēkam klājas labi, jo tieši tad viņš var izdarīt Dievišķus uzdevumus.

Ja mazs bērns kaut ko dara pretēji tam kā vecāki tam māca, tas norāda uz protesta enerģijas uz piespiedu situāciju klātesamību. Bērns šo enerģiju ir uzņēmis no vecākiem, iespējams no mātes, jo ar to viņam ir ciešāks kontakts. Ja māte vai tēvs jūtas piespiedu situācijā, bet prāts šai situācijai neļauj protestēt, tad to izdara bērns vecāku vietā, norādot, cik protesta enerģija ir kaitīga, jo tā patiesībā ir neizlādētās dusmas jeb dusmas, kuras pieaugušie tur sevī. Ja šī enerģija turpina krāties un bērns cenšas izpatikt vecākiem kā “paijbērniņš”, tad visticamāk vēlāk (kad protesta enerģija pārsniegs kritisko robežu) bērnu piemeklēs kāda no alerģijas formām.