Kāpēc viena veida situācijas atkārtojas manā dzīvē? 21.07.2020

Maruta jautā: Elvita, lūdzu, palīdziet saprast, ko es nesaprotu, kāpēc šāda veida situācijas atkārtojas manā dzīvē?

1)      Skolas gados man bija klases biedrs, ar kuru mums bija vienkārši draudzīgs kontakts. Vienā no klases ekskursijām, kad viņš bija sadzēries alkoholu (bet ne tik ļoti, lai nesaprastu, kas notiek apkārt), viņš man atzinās simpātijās. Ja godīgi, tad mani tas nedaudz pārsteidza, jo ikdienā absolūti nekas neliecināja par to, ka es viņam simpatizēju. Nākamajā dienā, kad viņš bija skaidrā prātā, pamanīju, ka viņš no manis izvairās, turas pa gabalu, uz kontaktu neizgāja. Es arī neuzbāzos, redzot to, cik neveikli viņš jutās. Tā arī mēs nomācījāmies kopā visus 12 gadus, par iepriekš minēto situāciju vairs nerunājot. 12. klases Žetonvakarā viņš man pienāca klāt, lai uztaisītu kopbildi. Es piekritu. Viņš mani satvēra tā it kā es būtu viņa meitene. Bilde iznāca mīļa. Tie, kuri redzēja no malas, domāja, ka esam pāris. Tā tas arī beidzās. Jau padsmit gadi pagājuši, bet viņu vairs dzīvē neesmu satikusi.

2)      Vēlāk dzīvē man soctīklos uzrakstīja par mani nedaudz vecāks puisis. Sākām sarakstīties. Bija acīmredzami, ka šajā komunikācijā devēja biju es, bet viņš – ņēmējs. Tas nekas, es turpināju dot. Vienā brīdī viņš man uzrakstīja, ka es viņam simpatizējot. Un atkal tas man bija pārsteigums, jo nekas neliecināja par viņa simpātijām. Es nepaspēju pat viņam atbildēt, jo uzreiz pēc šīs atzīšanās, viņš mani soctīklos nobloķēja, lai arī cik tas dīvaini neizklausītos.

3)      Vēl viens stāsts, kas sākās tāpat kā iepriekšējais. Atkal man soctīklos uzrakstīja jauns vīrietis. Sākām sarakstīties. Pārrunājām daudz ko, tai skaitā hobijus, vaļaspriekus. Šis puisis bija atvērts un komunikācija ar viņu ritēja raiti. Viņš pauda interesi aplūkot manas gleznas (mans hobijs) un pat ierosināja pāriet uz saziņu caur telefonu.
Mēs apmainījāmies ar numuriem. Un tad viņš pazuda. Pēc pāris dienām es viņam uzrakstīju sms, apvaicājoties, vai viss ir kārtībā, novēlēju veiksmi tālākajā dzīves ceļā, sakot, ka viņš droši var rakstīt, ja vēlas. Atbilde neatnāca. Es atkāpos. Tā tas arī palika, viņš vairs ar mani nesazinājās.

4)      Šajā karantīnas laikā soctīklos man atkal uzrakstīja mana vecuma vīrietis, bet šoreiz ārzemnieks, kas dzīvo Latvijā. Sākām sarakstīties. Viņš bija ņēmējs, bet es – devēja. Tas nekas, es turpināju dot. Jautāju par viņa darbu, ko viņš Latvijā dara. Viņš atbildēja, ka parasti nestāstot citiem par savu darbu, bet jūtot, ka man varot pateikt (viņš arī pateica). Turpinoties sarakstei, viņš sacīja, ka jūtot vajadzību būt godīgam pret mani, viņš paskaidroja, ka man bija
uzrakstījis, lai būtu kāds ar ko trenēt latviešu valodu. Es piekritu, naudu neprasīju. Ar prieku skaidroju likumus un laboju kļūdas. Pārrunājām dažādas tēmas, lai paplašinātu viņa vārdu krājumu. Runājot par būšanu prom no dzimtās zemes, viņš atzina, ka jūtoties vientuļš. Es teicu, ka tā varētu būt, bet atgādināju, ka mēs nekad neesam vieni, ka ar
mums vienmēr ir mūsu sargeņģelis (nepieminēju Dievu, jo nezināju, kāda viņam ir attieksme, tāpēc minēju eņģeli). Viņš sacīja, ka es viņam dodot miera sajūtu. Un pēc tam viņš pazuda, vairs nebija interese trenēt latviešu valodu.

5)      Šomēnes atkal bija uzradies pie apvāršņa vīrietis, kurš kontakta laikā bija atturīgs, vēss. Es turpināju dot, vienlaikus ņemot vērā viņa atturīgumu un darot zināmu, ka viņš var stāstīt tik daudz, cik vēlas, ka es neko neuzspiežu, ka viņš var justies brīvi. Vienā brīdī viņš pateica, ka es viņam ļoti patīkot un ka mans attīstības līmenis esot augstāks nekā citām sievietēm, ar kurām viņš ir bijis kontaktā. Tas mani samulsināja, jo komunikācijas laikā nekad nekas neliecināja par viņa simpātijām. Šobrīd vairs neesam kontaktā, jo viņš nozuda pēc tam, kad atklāja savas simpātijas.

Saprotu, ka šie ir signāli man. Ko es nesaprotu, neredzu? Kāpēc vīrieši tā uzvedas, proti, paši meklē komunikāciju, pēc tam stāsta par savām simpātijām, bet vēlāk pazūd?

Uzreiz varu teikt, ka mani ar iepriekš aprakstītajiem vīriešiem nesaistīja intīmas attiecības. Mēs bijām tikai tādā kā
draudzības fāzē. Ja godīgi, viņi paši man tuvojās/kā no zila gaisa uzradās, es viņus nemeklēju. Komunikācijas laikā mēs nekad nerunājām par tādām lietām kā saiešanu kopā kā pārim. Iespējams, ka var rasties jautājums – kā es komunicēju ar vīriešiem? Mana atbilde – neuzbāzīgi. Es viņus nekontrolēju, neko neuzspiežu. Ja viņiem ir jautājumi, es atbildu. Pati arī uzdodu jautājumus, jo ir interesanti iepazīt citus cilvēkus. Ja vīrietis stāsta par kaut kādām lietām savā dzīvē un, ja sirdī jūtu, ka vajag izteikt komplimentu, tad es to arī daru. Es paužu atzinību, kas, manuprāt, nav slikti.

Elvita Rudzāte atbild: No Marutas rakstītā man nekļuva skaidrs kāda bija viņas reakcija, kad vīrietis viņai atzinās simpātijās? Ja vīrietim ir sajūta, ka viņš sievieti neinteresē kā vīrietis, tad diez vai viņš turpinās ar to veidot attiecības, īpaši pēc tam, kad ir atklājis savas jūtas. Vīrietim ir kauns, ja sieviete uz viņa izrādīto uzmanību nereaģē. Īpaši liels kauns ir vīriešiem, kuri vēlas lepoties ar saviem sasniegumiem. Aiz kauna izjūtas vīrietis var pārtraukt attiecības arī ar sev pievilcīgu sievieti.

Līdzīgs piesaista līdzīgu. Tāpēc iesaku Marutai padomāt, vai viņa nelepojas ar saviem sasniegumiem vai neizjūt pārmēru lielu kaunu, piedzīvojot neveiksmes? Kāpēc katru reizi, kad viņai vīrietis atzinās simpātijās, viņa bija pārsteigta? Pārsteigums liecina par ļoti lielām bailēm, kuras Maruta slēpj pati no sevis un citiem.