Kāpēc vienmēr pārņem neērta sajūta runājot par tualetes apmeklēšanu? 06.11.2023

Māra jautā: Kāpēc vienmēr pārņem neērta sajūta runājot par tualetes apmeklēšanu. It kā tas būtu kaut kas slikts, nepiedienīgs?

Elvita Rudzāte atbild: Šādai reakcijai iemesls var būt pagātnē gūta psiholoģiska rakstura trauma saistībā ar tualetes apmeklējumu, piedzīvojot kauna izjūtu. Ja atmiņā nenāk neviens gadījums, kas varēja šādu psiholoģisku traumu radīt, tad tas nozīmē, ka cilvēka neapgūtā mācība ir kauns un lepnība.

Lepnība un kauns ir viena veseluma divas puses. Veselumam vienmēr ir redzamā un slēptā puse. Ja lepnība ir redzama, tad kauns ir slēpts un otrādi. Tātad, ja cilvēks jums šķiet lepns, tad ziniet, ka viņam par kaut ko ir milzīgs kauns, ko viņš cenšas neizrādīt jeb, ja cilvēks jums šķiet kaunīgs, tad ziniet, ka iekšēji viņš par kaut ko slēpj savu lepnību vai ar kaut ko vēlas lepoties.

Lepnība ir vēlme būt labākam. Tas ir stress, kas cilvēkam atņem spēju domāt un liek darboties. Lepnība ir akmens enerģija, kas cilvēka ķermeņa orgānos liek rasties akmeņiem un rada visu audu sklerozes. Cilvēka lepnība ir kā akmens. Lepns cilvēks pievelk sev lepnu cilvēku, t.i., tas, kurš vēlas būt labāks, pievelk otru, kas arī grib būt labāks. Rezultātā abi ir kā divi cieti akmeņi, kas viens otram nepiekāpjas. Lepnums cilvēkam māca: „Mīļais cilvēk, lūdzu, atbrīvo mani no sava cietuma. Tu mani ieslodzīji, jo nesaprati, ka cilvēki nav ne labi, ne slikti, cilvēki vienkārši ir cilvēki.”

Lepnums baidās no kauna, t.i., nokļūt kaunā.

Ja cilvēks ir nonācis savas lepnības gūstā, ir tikai divas iespējas – ja viņš nav labs, tad viņš ir slikts. Ja viņš nav labāks, tad viņš ir sliktāks. Ja viņš nav vislabākais, tad viņš ir vissliktākais. Tāpēc viņš nedod ceļu konkurentam. Viņam ir jāuzvar par katru cenu. Ja viņš uzvar, tad ir labs un augstsirdīgs gan pret sevi, gan pret citiem. Ja zaudē, tad ienīst gan sevi, gan citus. Arī augstprātība ir lepnības pazīme.

Kauns ir tumsas enerģija. Kaunīgums un kautrīgums liek cilvēkam dzīvot kā pusmirušam. Kauna paturēšana sevī kļūst par apkaunošanu. Apkaunošana ir nogalināšana. Sevis apkaunošana ir sevis nogalināšana. Citu apkaunošana ir citu nogalināšana. Tas, kurā mīt kauns, saskata otrā savu kaunu un sāk otru apkaunot, lai mazinātu savu kaunu. Vecāki apkauno bērnus par katru mazāko prasmi, ko viņi vēl nav apguvuši, jo kaunināšana ir visdrošākais līdzeklis savu vēlmju apmierināšanai. Ja viņi zinātu, ka kauns ir nāves enerģija un apkaunošana ir nogalināšana, tad viņi nenogalinātu savus bērnus. Bērnu saukšanai pie kārtības pieaugušie izmanto iebaidīšanu, draudot, ka citi par slikto uzvedību uzzinās. Mazs bērns nekaunas ne no kā, jo daba vēl nav radījusi neko tādu, no kā būtu jākaunas. Jo lielāks viņš izaug, jo vairāk viņam jākaunas, jo viņam liek kaunēties.

Katram cilvēkam kauna izjūta ir atšķirīga, jo tā ir saistīta ar vērtību sistēmu. Kauns ir tas, ko mēs uzskatām par kaunu. Citam tas var arī nebūt kauns. Jo vairāk kauns nomoka Dvēseli, jo vairāk cilvēks nevēlas redzēt to, ko kaunoties viņam nācies redzēt. Tā kā tikai aklam cilvēkam ļauts neredzēt redzamo kaunu, viņš kļūst akls.

Ja cilvēkam ir kauns, tas nozīmē, ka viņš sevi uzskata par sliktu. Ja cilvēks jūtas sliktāks, nekā gribētu, viņš no tā kaunas. Ar kaunu viņš to apspiež, t.i., enerģija, ar kuru tiek apspiests stress, ir kauns. Visas slimības rodas no stresu apspiešanas. Kamēr es jūtu kaunu, tikmēr es cenšos būt labāks un labāks. Ja kauna enerģija pieaug, cilvēks mirst. Ja neatbrīvo kauna izjūtu, nav iespējams izveseļoties. Kauns aptur jebkādu kustību.