Kāpēc vīrietis nevēlas dāvināt, dot, pārsteigt un iepriecināt? 08.10.2021

Sieviete jautā: Kādēļ, piemēram, vīrietis nevēlas dāvināt, dot, pārsteigt, iepriecināt utt. Kas tieši manī rada aizvainojumu, dusmas un pat tādas atriebīgas dusmas, ka es arī tad vairs nedošu, kā arī nedāvināšu, arī neteikšu bērniem, lai, piemēram, tētim uzzīmē apsveikumu utt. Iespējams tieši šīs manas dusmas man ir pievilkušas laima slimību. Sākās viss laikam ar urīnpūšļa iekaisumu, tad ar deguna blakusdobumu iekaisumu no kura iespējams tā sāka spiest, dedzināt galvu vairākas dienas, pat līdz vemšanai, līdz man slimnīcā ieteica uztaisīt analīzes uz laima bareliju.

Es visu šo saprotu, ka nav nekā laba ne aizvainojumā, ne dusmās un kur nu vēl atriebīgās domās. Bet es nesaprotu, ar ko es sev pievelku tādas situācijas, ka man negrib dot vai novērtēt un nav runa par materiālo situāciju. Vai arī vienmēr ir teikts, tagad nevaram atļauties, tagad nevar to un to, bet pat tad kad ir līdzekļi, izrādās arī tad ir iemesli kāpēc nevar. Lasu, ka tās varētu būt pamatā manas bailes, ka mani nemīl, jau iepriekš manās veselības problēmās tas ir parādījies, bet es to līdz galam nesaprotu, kā tieši man jāmainās? Vai jāiemīl pašai sevi, sev vairāk dodot? Sev uzmanību, laiku, materiālas lietas? Lūdzu palīdziet saprast, vai jāizprot, kur radusies trauma, ka mani nemīl? Bet mans gars taču jau ir ielikts ģimenē situācijā, kur šo apgūt. Vai kā neapvainoties pie nākamās tādas reizes? Kā turpināt dot, kad atkal un atkal nesaņemu pretim, vai arī es vispār nesaprotu, kas ir mīlestība? Vai es tirgojos? Dots pret dotu?

Elvita Rudzāte atbild: Sieviete nezina vai neizprot Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu. Pievērsiet uzmanību Dievišķā likuma nosaukumam: Došanas – ņemšanas likums nevis ņemšanas – došanas likums.

Došanas-ņemšanas likums nosaka, ja esi kaut ko saņēmis, vajag arī dot. Turklāt dot, nevis, lai saņemtu pretī, bet dot, lai dotu. Tad saņemšana iespējama pati par sevi.

Ja cilvēks kaut ko dara aiz aprēķina, kaut vai, lai nopelnītu mīlestību vai atzinību, viņš sev priekšā izveido neredzamu enerģētisko sienu, caur kuru nespēj caurplūst mīlestība vai pateicība. Saņēmējs pat var saprast, ka vajadzētu dot kaut ko pretim par saņemto, bet viņš to nespēj izdarīt, kaut kas neredzams viņu aiztur.

Ja cilvēks neprot dot, tad arī neko nesaņems. Došanai vienmēr jāiet pa priekšu ņemšanai. Cilvēks vispirms kļūst garīgi bagātāks, tikai pēc tam – arī materiāli bagāts.

Iedzīvošanās kāres pārņemtais neredz cilvēciskās esamības pamatnepieciešamību – dot. Ja es protu dot, iekšēji to nenožēlodams, un negaidu, lai citi pamanītu manu cēlo žestu, kā arī negaidu ne mazāko pateicību, pat ne mutisku „paldies” par pareizo rīcību, tad esmu iemācījies dot no sirds. Tātad ļoti svarīgi ir nedzīvot gaidās jeb neko ne no viena negaidīt!

Savstarpēji komunicējot, visu laiku saskaramies ar došanu un ņemšanu. Cilvēku attiecībās došana un ņemšana izpaužas visdažādākajos veidos:

–         attiecības starp vīru un sievu,

–         attiecības starp vecākiem un bērniem (tēvs-meita, māte dēls, tēvs-dēls, māte-meita),

–         attiecības starp vecvecākiem un mazbērniem,

–         attiecības starp brāļiem un māsām (starp māsām, starp brāļiem),

–         attiecības starp vīra vecākiem un vedeklu/znotu,

–         attiecības starp darba kolēģiem,

–         priekšnieku un padoto un otrādi,

–         attiecības starp kaimiņiem,

–         attiecības starp „nejauši” satiktiem cilvēkiem, un t.t.

Šo sarakstu varētu turpināt un papildināt vēl daudz garāku. Visās šajās attiecību kombinācijās viens cilvēks dod, bet otrs saņem, tāpēc ir svarīgi kā mēs dodam un kā saņemam pretī. Cilvēkam – devējam vajadzētu būt godīgam pret sevi un otru un dot savu dāvanu no sirds bez nosacījumiem un gaidām saņemt par to kaut ko pretim. Jo cilvēks ir dodošāks, jo došanas un ņemšanas princips strādā ekvivalenti, t.i., devējs dod pēc spējām un saņēmējs ar pateicību saņem un tajā pašā laikā citam dod pēc spējām un tā tas process attīstās ģeometriskā progresijā. Rezultātā iesaistās visi cilvēki, notiek gan došana, gan ņemšana, cilvēku attiecībās vairojās Dievišķie mīlestības principi, taču tā ir ideālajā situācijā, līdz šim līmenim vēl jātiecas.

Visvairāk cilvēks ir spējīgs dot, ja viņš ir harmonijā ar sevi, jo tas nozīmē, ka viņš dzīvo un strādā saskaņā ar savām spējām un atrodas tajā vietā, kur viņš spēj radīt visvairāk.

Cilvēkus ļoti labvēlīgi ietekmē tikai pati doma par došanu, jo došanas brīdī notiek saslēgšanās ar Kosmosu un liela enerģijas plūsma izplūst caur cilvēka ķermeni, kas pozitīvi ietekmē arī pašu devēju un cilvēks to sajūt.

Došana un ņemšana nav tikai ar materiālām vērtībām saistītas lietas, daudz lielāka nozīme, ja mēs ikdienā mākam pateikt paldies, paslavēt otru ar labu vārdu par ikdienišķām lietām, vai vienkārši uzsmaidīt nepazīstamajam. Šī vienkāršā došana vairo pozitīvu noskaņojumu gan saņēmējam, gan devējam.

Kāpēc vīrietis nevēlas dāvināt, dot, pārsteigt un iepriecināt? Tāpēc, ka sieviete ir ņēmēja nevis devēja. Ja vēlies kļūt laimīga sieviete ģimenē un dzīvē, kļūsti par devēju, kas neko negaida pretim.