Kāpēc vīrs ir greizsirdīgs? 16.10.2019

Gita jautā: Nudien vairs nezinu kas man jāmācās no šīs situācijas.. Vīra greizsirdība..esam kopā jau 14 gadus, mums ir divi bērni, kopā braucam, kopā ejam, kopā daram lietas..Nereizi neesmu bijusi kur bez vīra, jo mani nesaista publiski pasākumi.. Labāk ar ģimeni kur aizlaižu.. Bet reiz nu ir pienākusi reize, kad darbā ir pasākums un vīrs man kā traks trako..Nerunā ar mani.. Bet tur tak tikai meitenes..!!! Kāpēc man neuzticas, ko man mācīties.. Nekad neesmu savu vīru krāpusi, jo ļoti mīlu.. Viņš ir labs.. Tik tā trakā greizsirdība.. Ko es daru nepareizi?

Elvita Rudzāte atbild: Greizsirdība ir skaudības forma. Līdzīgs piesaista līdzīgu. Ja esi sev piesaistījusi greizsirdīgu vīru un pati sev šo īpašību nemani, tad jāpadomā, vai tevī neslēpjas skaudība? Vai tev neskauž citu kolēģu panākumi? Vai tev neskauž radu un draudzeņu panākumi vai dzīves līmenis. Kaut kur visticamāk sēž skaudības tārps, tāpēc vīrs neapzināti ar savu uzvedību to atklāj.

Jāmācās ir izprast skaudības negatīvo nozīmi un sniegto mācību. Domās jālūdz piedošana visiem, kurus esi apskaudusi. Jo tevī mazāk būs skaudības enerģijas, jo vairāk mazināsies vīra greizsirdība.

Kas ir skaudība un ko tā mums māca? Skaudība ir negatīvā īpašība, ar negatīvu enerģiju, kura rodas no tā, ka cilvēks salīdzina kaut ko savā starpā, piemēram, savus ienākumus ar kolēģa ienākumiem vai savu vīru ar draudzenes vīru vai savu bērnu ar viņa klases biedriem.

Ja mēs iztēlojamies, ka skaudība ir cilvēks, tad viņš saka: “Es gribu tikpat cik ir citiem vai es gribu to pašu, kas ir citiem.”

Skaudība māca, ka dzīvē viss ir taisnīgi – tev ir tik, cik tu esi pelnījis, kā arī to, ka nav pareizi kaut ko salīdzināt savā starpā. Piemēram, kad jūs aizejat pavasarī uz pieneņu pļavu, vai jūs salīdzināt pienenes savā starpā, vai jūs varat pateikt, kura pienene ir skaistāka? Jūs teiksiet, ka parasti jūs pienenes savā starpā nesalīdzināt, bet, ja jums tiktu dots uzdevums tās salīdzināt, tad jūs noteiktu kritērijus un salīdzinātu. Piemēram, kritēri varētu būt:

1) pienenes garums;

2) zieda lielums;

3) kāta taisnums;

4) utt.

Tad jūs noteiktu kāds ir ideālais pienenes garums, zieda lielums, kāta taisnums un sāktu visas pienenes pielīdzināt ideālajai pienenei, pieļaujot kaut kādu jūsu noteikto novirzi, jo pilnīgi vienādas pienenes dabā nav iespējams atrast. Jums izveidosies divas kaudzītes: ideālās pienenes un neatbilstošās pienenes. Un tad paņemiet rokās neatbilstošās pienenes un paskatieties uz viņām  – vai tiešām viņas nav skaistas? Vai tās pļavā neizskatās vienlīdz skaisti tāpat kā ideālās pienenes? Tālāk mēģināsim iztēloties kāda izskatītos pļava, kurā augtu visas pienenes vienādā izskatā un salīdzināsim ar pļavu, kur katra pienene ir drusciņ savādāka, ar savu individuālo īpatnību. Kura pļava jums patīk labāk? Es domāju, ka es nekļūdīšos, ka maz atradīsies cilvēku, kuri teiks, ka viņiem patīk pļava, kur visas pienenes ir vienādas.

Mums patīk dažādība. Arī Dievam patīk dažādība, vai esat redzējuši dabisko pļavu, kur aug tikai viena veida un izskata puķes? Nē, šādas pļavas, kur aug viena veida un izskata puķes rada tikai cilvēks. Vai zināt, ka augi, ja viņiem blakus nav citas sugas augi, slimo vairāk nekā augi, kuri aug blakus cits citam kā tas ir dabiskā pļavā un dabiski augušā mežā.

Tāpēc Dievs arī cilvēkus ir radījis unikālus, t.i., katrs cilvēks Dieva izpratnē ir skaists un unikāls ar saviem talantiem. Bet mēs zinām, ka daudzi cilvēki mokās ar sava izskata kompleksiem un ir gatavi savu fizisko ķermeni spīdzināt ar plastiskajām operācijām, zālēm un smagām fiziskām aktivitātēm, lai tikai izskatītos skaisti, t.i., atbilstoši cilvēku noteiktajiem kritērijiem. Kāpēc viņi tā dara? Jo uzskata sevi par neglītiem, neatbilstošiem kritērijiem. Dievam nav kritēriju! Tādi ir tikai cilvēkam. Un tad rodas jautājums kam jūs gribat izpatikt Dievam vai cilvēkiem? Protams, vairums teiks, ka cilvēkiem, jo maz ir cilvēku, kas savā apziņas līmenī ir tik augstu, ka sevi un savu dzīvi pilnībā ir veltījuši Dievam. Un te arī ir atbilde. Izrādās, ka tie cilvēki, kas sevi un savu dzīvi ir veltījuši Dievam, ir laimīgi un var iztikt ar pieticīgiem ieņēmumiem. Bet tie cilvēki, kas vēlas izpatikt cilvēkiem, ir nelaimīgi, jo kritēriju un prasību ir tik daudz, ka nav iespējams tos visus izpildīt.

Ja mēs paskatīsimies uz savu dzīvi, darbu, tad nepārtraukti mēs dzirdām vārdu “kritēriji”, nepārtraukti kāds ar kādu tiek salīdzināts un tā attīstās cilvēciskā īpašība SKAUDĪBA, kura izstaro no sevis negatīvo enerģiju. Kāpēc? Jo tā grauj dažādību un iespēju kaut kam būt unikālam. Tie, kuri nebaidās būt atšķirīgi no kopējas masas tiek apbrīnoti vai izsmieti. Atkal ir galējības, jo mēs neprotam visā radītajā ieraudzīt Dievu, tā Dievišķo skaistumu. Mēs neprotam ieraudzīt cilvēka Dvēseli, mēs redzam tikai ārējo izskatu. Bet tie, kuri iemācās ieraudzīt cilvēka Dvēseli, pēkšņi atklāj, ka viņiem šis cilvēks šķiet skaists pat, ja tas neatbilst cilvēku noteiktajiem kritērijiem. Kāpēc tāds paradokss? Vai šiem cilvēkiem acis vairs nerāda? Nē, ar redzi viņiem viss ir kārtībā. Bet, kas tad ir mainījies? Attieksme. Visu nosaka cilvēka attieksme, bet attieksme mums mainās tikai tad, kad mēs kaut ko sākam izprast jeb raudzīties uz to ar citādu skatījumu. Lai mēs sāktu raudzīties uz dzīvi ar citādu skatījumu, mums ir daudz jāmācās, garīgi jāattīstās. Un tā mēs nonākam līdz skaudības pozitīvajai pusei – tā mums dod izvēli – ciest vai būt laimīgam. Ja mēs turpinām pieturēties pie cilvēku radītajiem kritērijiem, tad ciešanas ir neizbēgamas. Ja mēs sākam ieraudzīt visa radītā individuālo skaistumu, tad mēs esam laimīgi.

Man vairāki cilvēki ir jautājuši, kā atbrīvoties no skaudības? Es varu padalīties pieredzē, kā man izdevās atbrīvoties no skaudības biznesā. Mans vadītais uzņēmums kādreiz bieži piedalījās valsts organizētos iepirkuma konkursos. Dažreiz mēs uzvarējām, bet dažreiz zaudējām. Brīžos, kad zaudējām, es sevī sajutu skaudību. Lai kā mēģināju sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, bet tomēr es jutu, ka man skauž, ka maniem konkurentiem klājas labāk nekā manis vadītajam uzņēmumam. Tas bija garš ceļš līdz es sapratu, ka nevis cilvēki ir tie, kas izlemj ar ko kopā strādāt, bet to izlemj Dievs. Kad es sapratu, ka mums ir tikai jāstrādā pēc vislabākās sirdsapziņas, tik labi cik mēs varam ar mīlestību, bet nav jāmēģina kādu pārspēt (tas ir pretrunā ar biznesā mācīto konkurences principu), tikai tad es sāku mierīgi uztver konkursa rezultātus. Kopš tā brīža man vairs nav vēlēšanās apstrīdēt konkursa rezultātus, pat pie situācijas, ja zinu, ka konkurss ir noticis negodīgi un uzvarētājs jau ir bijis zināms, jo es zinu, ka tāda ir Dieva griba. Šiem cilvēkiem kopīgā sadarbībā ir kopā jāapgūst kādas mācības. Ja mēs atceramies nelaimīgo Zolitūdes gadījumu, tad es domāju, ka daudzi uzņēmumi, kuri sākotnēji ļoti priecājās par kopīgo sadarbību Zolitūdes projektā, iespējams pēc traģēdijas to ļoti nožēloja. Bet viņiem bija nepieciešama šī kopīgā sadarbība un nelaimes gadījums, lai kļūtu dzīves gudrāki. Es gan nezinu, vai viņi kļuva dzīves gudrāki, bet iespēju Dievs viņiem deva.

Galvenais ir mainīt savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi  – pārstāt sevi un citus salīdzināt ar citiem. Nepieciešams saprast, ka rezultāts nav atkarīgs no cilvēka tiešā veidā, t.i., cilvēks visu var izdarīt ideāli, bet rezultāts var būt negatīvs, jo tas pilnībā ir atkarīgs tikai no Dieva. Dievs no mums gaida, lai mēs strādājam un visu darām tik labi, cik mēs varam ar mīlestību. Dievs no mums negaida vairāk nekā mēs varam un neizvirza pret mums prasības. Dievs visus mūs mīl tādus kādi mēs esam, ar savu pozitīvo un arī trūkumiem.