Kāpēc visi jāmīl? 18.09.2019
Pedagoģija ir viena no profesijām, kur spēja mīlēt visus bērnus ir izšķiroša, lai pedagogs varētu izveidot labu kontaktu ar bērniem un bērni cienītu pedagogu. Tikpat svarīga spēja mīlēt visus bez nosacījumiem ir arī sociālajā darbā, medicīnā un visās citās jomās, kur ir saskare ar cilvēkiem, kur jāsniedz cilvēkiem palīdzība, piemēram, ikvienai valsts iestādei.
Vairākām valsts iestādēm ir jāveic pārbaudes darbi/inspekcijas, bet arī šos darbus ir svarīgi veikt ar mīlestību, raugoties uz katru cilvēku nevis kā uz pārkāpēju, bet kā uz cilvēku, un pat ja kļūda ir atklājusies, tik un tā viņš ir tikai cilvēks, kas pieļāvis kļūdu.
Dažkārt cilvēki, kas veic pārbaudes un auditus, to dara diezgan valdonīgā formā, jūtoties pārāki, bet Dievišķais likums nosaka, ka neviens cilvēks nav labāks vai sliktāks par tevi. Visi cilvēki ir pieļāvuši un pieļauj kļūdas un dažkārt ļoti liels sods jāsaņem par mazām kļūdām, bet lielās kļūdas paliek nepamanītas vai ignorētas. Kāpēc tāda netaisnība?
Patiesībā visiem tiem, kuru kļūdas ir atklātas un viņi par tām ir saņēmuši sodu, ir jāpriecājas, ka tā ir noticis, un visiem tiem, kuriem ir izdevies savas kļūdas noslēpt, ir jābūt bažīgiem, jo no Dieva nav iespējams neko noslēpt un ja tava kļūda nav atklājusies vai pietrūkuši pierādījumi, tad tas liecina tikai par to, ka kļūda ir pietiekami nopietna un sods būs bargāks, kad tam pienāks atbilstošs laiks.
Tā kā neviens cilvēks nespēj nodzīvot dzīvi bez kļūdām, tad rodas jautājums, kāpēc cilvēki negatīvi un pat nicinoši izturas pret tiem, kuri pieļauj kļūdas? Tāpēc, ka neizprot, kāpēc visi ir jāmīl?
Visi ir jāmīl tieši tāpēc, lai attīstītos harmoniska vide. Ikviens cilvēks, kas pieļāvis kļūdu, ja viņš arī pēc nodarītās kļūdas jūt apkārtējo mīlestību un līdzcietību, tas palīdz viņam saņemties turpmāk kļūdu neatkārtot.
Piemēram, palaidnīgs bērns, kas vēlas pievērst sev nepārtrauktu uzmanību, ja viņš izjūt mīlestību, tad viņš nožēlo savu palaidnību un turpmāk cenšas to neatkārtot. Pat ja viņš atkal kaut kādu iemeslu dēļ to atkārto, viņš jūtas vainīgs un vismaz pie sevis to nožēlo.
Pasaule nevar kļūt labāka, ja cilvēki viens pret otru neizjūt mīlestību. Nav pareizi tēlot mīlestību, jo visa pamatā ir patiesums, bet karam cilvēkam, kas pieķer sevi, ka viņš pret kādu citu cilvēku izjūt negatīvas jūtas, ir ļoti jāstrādā ar sevi, lai šīs jūtas izprastu kā savus skolotājus.
Piemēram, tevī ir dusmas, ka kāds bērns tevi neklausa. Tas nozīmē, ka tev ir jāstrādā ar savu vēlmi, lai viss notiek tieši tā kā es to gribu, jo tieši šī vēlme rada dusmas, ka tevi neklausa. Cilvēki bieži nepamana un pat nepievērš uzmanību savu negatīvo izjūtu cēloņiem un vēl retāk aizdomājas, ko negatīvās izjūtas viņiem māca. Tas jau ir augsts garīguma līmenis, kad cilvēks pārdomā savu izjūtu sniegtās mācības.
Iztēlojieties uz dažām minūtēm, ka jūs spējat uz visiem cilvēkiem paskatīties ar mīlestības acīm, un arī citi cilvēki tanī laikā uz jums skatās ar mīlestības acīm, kas notiek apkārtējā vidē? Apkārtējā vidē ir miers un arī tavā sirdī ir miers, jo nemiers rodas tikai no negatīvām izjūtām, bet negatīvās izjūtas radām mēs paši ar savu nepareizo attieksmi pret notiekošo.
Piemēram, ir notikusi nelaime. Cilvēki uzreiz meklē vainīgo un vēlas, lai to sodītu, bet sods nespēj novērst nelaimi, kas jau ir notikusi. Tādā situācijā visiem ir jākoncentrējas uz nelaimes turpmākās izplatības vai seku novēršanu. Pat, ja ir redzams vainīgais, nedrīkst pret to izjust negatīvas izjūtas, bet jāizjūt līdzcietība, ka tas ir pieļāvis kļūdu, kas radīja nelaimi.
Nav pat svarīgi vai šis cilvēks nožēlo savu kļūdu vai nē, ir jāsaprot, ka katrs cilvēks, kas pieļauj kļūdu, ir tikai cilvēks ar noteiktu apziņas līmeni un viņš vēl nespēj saprast savas kļūdas sekas. Ne velti Jēzus mācīja mīlēt un netiesāt citus, kas nesaprot, ko viņi dara.
Ja cilvēce saprastu, kāpēc tik svarīgi visus mīlēt, tad situācija pasaulē būtu pavisam cita. Patiesībā mums pat grūti iztēloties, kas notiktu vienā ciemā, kur cilvēki visi visus mīlētu? Tāpēc nākotnes attīstība ir kopienās. Pamazām augsti garīgi attīstīti cilvēki sāk uztvert no Smalkā plāna informāciju par kopienu veidošanu un nākotnē tās sāks attīstīties arvien labāk. Jau tagad ir izveidojušies pirmo kopienu aizmetņi jeb iesēti graudi zemē, bet vēl liels darbs un mīlestība jāiegulda, lai šie graudi uzdīgtu un izaugtu par paraugu jaunām cilvēces attiecībām.
Tomēr sākums ir mīlestība. Bez mīlestības nevar īstenot nevienu pozitīvu domu. Mīlestība ir visa pamatā un tā ir tā galvenā atslēga, lai cilvēce paliktu labāka. Tāpēc tik svarīgi mums visiem saprast, ka mums ir daudz jāstrādā ar sevi, lai mēs atvērtos mīlestībā pret visiem cilvēkiem. Tas patiesībā ir galvenais uzdevums, jo no šā uzdevuma izpildes ir atkarīgas visas pārmaiņas, kas notiek un notiks pasaulē.
Autore: Elvita Rudzāte