Sintija jautā: Man iekšēji nedod mieru sajūtas, kas plosās manī. Tās mani dzen depresijā, dusmās, izmisumā un skumjās. Atnākot atpakaļ darbā no bērnu kopšanas atvaļinājuma, jūtu ar esošo darba kolēģi, kura mani aizstāja dekrēta laikā, kaut kādu sāncensību. Komunikācija it kā laba, bet žesti un rīcība liecina par pretējo. Mani tiešie darba pienākumi ir samazinājušies uz pusi. Nesēžu vairs pie priekšniecības, sajūta, ka esmu pašā sākumā, kad atnācu strādāt šajā darbā. Kad pieļaujas kādas kļūdas, ļoti pārdzīvoju un, ja priekšniecība izsauc uz kāda jautājuma apspriešanu, liekas, ka sastingstu un neko normālu nevaru pateikt/atbildēt. Es ar kolēģiem arī tik daudz nekomunicēju kā agrāk, īsti pat negribās ne ar vienu īpaši kontaktēties. Kas ar mani notiek?! Agrāk biju, vismaz likās, ka biju dzīvespriecīga un komunikabla meitene un par dažādām lietām tik daudz neuztraucos kā agrāk. Lūdzu sniedziet savu redzējumu uz šo situāciju.
Elvita Rudzāte atbild: Sintijai ir jāmācās pieņemt ar pazemību esošo situāciju un izprast ar prātu, ka prombūtnes laikā dzīve darba vietā neapstājas un pēc ilgākas prombūtnes ir vajadzīgs laiks, lai ieietu darba ritmā. Darbu mums dod un ņem Dievs. Darba devējs jeb priekšniecība ir tikai instruments Dieva rokās caur kuru darba ņēmējam ir kaut kas jāmācās. Piemēram, Sintijas aizvietotāja ir sevi parādījusi no labākās puses un tāpēc priekšniecība viņai dod iespēju strādāt tālāk, bet tas ir pārbaudījums viņas lepnībai. Ja viņa sāks ar sevi lepoties, tad viņa būs izkritusi dzīves eksāmenā. Savukārt, ja Sintija uzskatīs, ka viņa ir sliktāka par kolēģi, tad arī Sintija izkritīs dzīves eksāmenā.
Sintija izjūt pazemojuma izjūtu, ka vairs nevar sēdēt tik tuvu priekšniecībai un viņas pienākumi ir samazināti uz pusi. Tas nozīmē, ka viņas neapgūtā mācība ir pazemojums un viņai būtu ļoti rūpīgi jāpaskatās uz savu dzīvi, īpaši personisko, vai viņa kādu nepazemo ar vārdiem vai kā citādi, piemēram, savu vīru vai bērna tēvu?
Sintiju ir pārņēmušas bailes “mani nemīl”, kas arī ir galvenais iemesls sliktajai pašsajūtai un nevēlēšanās komunicēt ar kolēģiem. Tāpat vēlēšanās lepoties ar saviem sasniegumiem un kauna izjūta, kas rodas, kad kaut kas neizdodas, rada depresīvo izjūtu. Svarīgi ir atbrīvoties no vēlēšanās lepoties ar saviem panākumiem un darīt darbu pēc vislabākās sirdsapziņas.
Ļoti svarīgi Sintijai būtu izprast viņas stresu sniegtās mācības, bet tam ir nepieciešams veikt dzīves analīzi un padziļinātāks darbs ar sevi. Iesaku Sintijai piedalīties Sokrata tautskolas atbalsta grupā “Dzīves analīzes un neapgūto mācību stundu noteikšanas prakse” (vairāk informācija šeit) un Dvēseles miera atgūšanas programmā “DVĒSELES MIERS” ( vairāk informācija par brīvdienu grupu klātienē šeit un par attālināto darba dienu vakara grupu šeit).