Līga jautā: Manā dzīvē jau ilgu laiku aktivizējies došanas-ņemšanas likums, un Jūsu e–seminārs man pēkšņi deva daudz atbildes un sapratnes. Liels, liels paldies par šo semināru. Bet līdz galam es īsti nesaprotu jeb kaut kas man nav “salicies” (ja tā var teikt). Šajā sakarā man galvā skan vārds “pašcieņa”. Mums ir jādod otram tas labākais un saskaņā ar mīlestību, negaidot neko pretī. Vai tas maz ir iespējams? Piemēram, es gatavoju tā kā protu un kā sanāk, manam brālim tas pārsvarā līdz galam negaršo, un tad nu viņš man to dažādi, atklāti pasaka. Agrāk tas bija nesaudzīgi, ko uztvēru sāpīgi, šobrīd ar sievišķīgu paņēmienu viņu pamazām cenšos “pāraudzināt” attieksmē pret manu darbu – ēst gatavošanā,
novērtēšanā, jo kaut kādai cieņai tomēr jābūt pret mani, manu darbu (vismaz saudzīgāk iebilst pret manu gatavotprasmi).
Pēdējā laikā man attiecībās ar līdzcilvēkiem ir aktivizējies arī cieņas jautājums, mācos savādāk izturēties pret apkārtējiem un tādēļ rodas arī manī (dabiska) prasība tāda pret sevi. Tādēļ, vai es jaucu kopā došanas-ņemšanas likumu ar kaut kādu citu (cieņas) likumu? Tad kas ir savas pašcieņas saglabāšana attiecībās ar līdzcilvēkiem? Varbūt “pašcieņa” nav īstais vārds, bet domājot kaut vai par šo vienu dzīves situāciju un došanu-ņemšanu man kaut kas līdz galam pietrūkst saprašanā.
Elvita Rudzāte atbild: Ja cilvēks gatavo ar mīlestību ēdienu un viņam pašam tas garšo, tad viss ir kārtībā. Ja citam negaršo tavs gatavotais ēdiens, tas nenozīmē, ka ēdiens ir slikti pagatavots, vienkārši citam ir citāda garšas izjūta vai vēlmes attiecībā uz ēdiena garšu. Ja tu gatavo ēdienu tuviniekiem un viņi tevi par to kritizē, tas nozīmē, ka arī tu esi kritisks pret kādu kaut kādos dzīves jautājumos. Tas nozīmē, ka esi sev piesaistījis kritiku, jo pats esi kritisks pret citiem.
Ja citu kritika ietekmē tavu pašcieņu, tas nozīmē, ka tev nav reāla pašizpratne, t.i., tu sevi vērtē vai nu pa augstu vai pa zemu, bet ne tādā līmenī kā patiesībā esi. Tiem cilvēkiem, kam ir reāla pašizpratne, citu kritika nerada problēmas, viņi vienkārši padomā, ka kritizētājs viņu ir pārpratis vai nav līdz galam sapratis. Ja kritika ir pamatota, viņi vismaz domās pateiksies kritikas izteicējam, ka tas ir pievērsis uzmanību kaut kādam aspektam, kuru līdz šim nebija pamanījis.
Arī pret mani ir izturējušies, ja tā varētu teikt, kāda skatījumā necienīgi, bet es to tā neuztvēru, jo sapratu, ka tā nav mana problēma, bet gan šo cilvēku problēma, ka viņi neizprot mana darba nozīmīgumu un viņiem šķiet, ka es nodarbojos ar muļķībām. Es necenšos nevienam pierādīt sava darba nozīmīgumu, jo pietiek, ka pati esmu sapratusi, cik tas ir svarīgs un negaidu no citiem novērtējumu, tāpēc mierīgi varu to turpināt un man ar pašcieņu viss ir kārtībā.