Kas ir bērni skolās, slimnieki slimnīcās un iedzīvotāji pašvaldībās – klienti, prece vai vērtība? 14.10.2013

Izlasot Sandras komentāru par rakstu “Kāpēc mūsdienās Latvijā skolotājiem ir tik zems atalgojums garīgajā skatījumā?”, Sandra pamudināja mani aizdomāties par jautājumu kā pašlaik tiek uztverti bērni skolās, slimnieki slimnīcās un iedzīvotāji pašvaldībās. Biznesa terminoloģijā runājot, kas tie ir klienti vai prece?

Nauda seko skolēnam vai nauda seko slimniekam it kā pēc loģikas būtu domāts, ka klients ir tas, kas izvēlas kurā skolā mācīties vai kurā slimnīcā ārstēties. Patiesībā tā īsti nav nevienā no gadījumiem. Mēs esam ļoti ierobežoti savā izvēlē. Mūs ierobežo dzīves vieta, materiālie apstākļi un citi faktori. Arī pašvaldībās nauda seko iedzīvotājam. Tas savā būtībā ir absurds, kaut arī matemātiski tā būtu pareizi un viegli rēķināt. Pašvaldības ir sākušas konkurēt savā starpā, kas ir nākamais absurds. Rīgas dome ar saviem lēmumiem šim absurdam vēl pielēja degvielu, lai labāk deg. Nu ko, tagad patiešām sāksies interesantas lietas mūsu valstī. Var jau būt, ka tieši tas bija nepieciešams, jo tikai pilnīgs absurds spēj iznīcināt veco domāšanu.

Pastāv biznesa organizācijas, kuras starp darbiniekiem ir iedibinājušas iekšējo konkurenci. Biznesa rezultāti var būt pat spīdoši, bet iekšējais mikroklimats vienkārši briesmīgs. Un atkal rodas līdzīgs jautājums, kas ir svarīgāks cilvēks vai nauda?

Kas ir bērnu vecāki, slimnieku tuvinieki, darbinieki un citi iedzīvotāji, vai ķīlnieki?

Bet kas ir skolotāji, ārsti, pašvaldības un citas organizācijas? Vai biznesa terminoloģijā runājot, viņi ir piegādātāji? Kas tad ir valsts, vai pasūtītājs? Ja tā, ko tad īsti valsts pasūta?

Biznesā vienmēr ir izvēle, lēta vai dārga prece. Lētas preces gadījumā mēs ieguldām mazāk, dārgas preces gadījumā stipri vairāk. Klients ir tas, kas regulē šo izvēli. Dažkārt klienti ir gatavi pirkt lētu preci un nav gatavi maksāt vairāk, jo tā viņiem ilgstoši nebūs vajadzīga. Dārgu preci klients pērk tikai tajā gadījumā, ja tā viņam būs nepieciešama ilgstoši vai vēlas ar to padižoties citu acīs.

Ja mēs uzskatām, ka bērni, slimnieki un citi iedzīvotāji ir prece, tad arī veidojas atbilstoša attieksme, kas rada morālo degradāciju. Patiesībā bērni, slimnieki un visi pārējie cilvēki ir mūsu vērtība. Vērtību nedrīkst pielīdzināt naudai. Visas vērtības, kuras cilvēks kādreiz ir pielīdzinājis naudai, ir zaudējušas savu vērtību dažādos ekonomisko krīžu laikos. Tikai patiesa vērtība pat globālās ekonomiskās krīzes laikā nezaudē savu vērtību. Pie tam cilvēka vērtība korelē ar materiālo labumu vērtību. Jo zemāk tiek vērtēts cilvēks, jo augstāka vērtība materiālajiem labumiem un otrādi, jo augstāk tiek vērtēts cilvēks, jo zemāka vērtība materiālajiem labumiem.

Notikumi ASV mums skaidri iezīmē šo problēmu. Mēs nezinām kā šie notikumi beigsies, bet skaidrs ir viens, ka tie noteikti ietekmēs turpmāko nākotni pasaulē. Neaizmirsīsim, ka ir sācies Ūdensvīra laikmets – pārmaiņu, vienotības un mīlestības laikmets. Kaut arī viņu sauc par Zelta laikmetu, tas nav domāts burtiskā nozīmē, ka visu noteiks zelts. Tas ir domāts, ka cilvēki dzīvos savstarpējā harmonijā. Nebūs īpaši bagāto cilvēku un nebūs nabadzīgo cilvēku. Viss it kā izlīdzināsies. Kā tas notiks? To es nezinu (kaut arī nojaušu), es ceru, ka Latvijā tas notiks miermīlīgi un pakāpeniski, bet tas, ka tas notiks, man par to nav šaubu, un es domāju, ka es to piedzīvošu.

Jo ātrāk mūsu politiķi mainīs šo principu, ka nauda seko skolēnam, slimniekam un iedzīvotājam, jo ātrāk viss sakārtosies savās vietās. Tā es domāju. Bet varbūt jūs domājat citādi?

Autore: Elvita Rudzāte