Kas ir Beznosacījuma Mīlestība? 10.04.2013
Manuprāt mīlestība ir viens no aktuālākajiem tematiem jebkura cilvēka dzīvē. Visbiežāk gan ar šo tematu nākas saskarties praktiski – risinot problēmas, kas saistītas ar mīlestības trūkumu, tās pārprašanu, attiecību veidošanu ar citiem, arī ar mīlestību vai tās trūkumu pret sevi. Kādā no Sokrata tautskolas lekcijām vadītāja Elvita norādīja, ka beznosacījuma mīlestības apgūšana ir viena no manām mācībstundām. Tas, potams, pamudināja mani šo tematu izpētīt tuvāk, jo kā gan es varu apgūt mācībstundu, ja nezinu, kas ir apgūstamais priekšmets? Mīlestībai ir ļoti daudz definējumu, izpausmju, formu, virzienu. Tomēr tikai beznosacījuma mīlestība garīgajā pasaulē tiek uzskatīta par patiesu mīlestību, vārda „mīlestība” patiesāko jēgu.
Par mīlestību var atrast ļoti daudz publikāciju, rakstu un izteikumu, es apskatīju tos autorus, kas man gadījās tuvumā – tie ir Džidu Krišnamurti, Valērijs Siņeļņikovs, Andžejs Reiters, Sergejs Petrušins, Ross Kempbels.
Vispirms apskatīsim īsu minēto autoru apkopojumu par to, kas ir un kas nav Beznosacījuma Mīlestība!
Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu, tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. (1 Kor.13, 4-7)
Mīlestība ir kas tāds ko nevar izkopt, tā rodas neizskaidrojami, neapzināti, visaptveroši, kad mēs saprotam visu attiecību procesu. Tad prāts ir mierīgs, tas neaizpilda sirdi ar domu tēliem, un tādēļ var rasties tāda kategorija kā mīlestība. Tur, kur ir mīlestība, nav konflikta, jo mīlestība ir bez priekšstatiem. Tā neveido priekšstatus, jo mīlestību neietekmē doma. Mīlestība ir ārpus laika.
Nepastarpinātas iejūtīgas attiecības ir mīlestība, kad vienam cilvēkam par otru nav noteiktu priekšstatu.
Mīlestība nav pārlieka emocionalitāte, sentimentalitāte, akceptēšana „es mīlu tevi, tu mani”[1]
Mīlestība nav jāmeklē, jo Mīlestība ir spēja, kas jāapgūst un jāattīsta. Mīlestība kā spēja nepāriet, tāpēc emocijas nav mīlestība, jo emocijas ir nepastāvīgas. Ja es protu mīlēt, tad tā nav atkarīga no objekta īpašībām. Mīlestība ir attieksme pret pasauli kopumā. Cilvēks, kas mīl sevi, spēj mīlēt arī citus. Mīlestība pret cilvēku veidojas šī cilvēka unikalitātes, neatkārtojamības dēļ.
Iemīlēt nozīmē pilnībā uzticēties, pacelties pāri prātam, it kā nostāties augstākās attiecībās ar pasauli. Mīlēt nozīmē ielaist otru cilvēku sevī tā, lai viņš kļūtu par daļu no jums. [2]
Mīlestības enerģija ir pati stiprākā enerģija visumā, tā dod dzīvību.
Mīlestības formula: Mīlestība ir radīšana, sevis radīšana dzīves uzplaukumam apkārtējā pasaulē.
1) es un mana attieksme pret sevi
2) mana attieksme pret apkārtējo pasauli, pret dzīvi kā tādu. Par mīlestības objektu var kļūt viss, kas mums apkārt: pats , sieva/ vīrs, vecāki, bērni, radinieki, tauta, dzimtene, zeme, daba, cilvēce, visums, dzimta, bet jāsāk ar tuvākajiem, tad var šo mīlestības telpu paplašināt. [3]
Mīlestība nav teorētiska, tā ir absolūta gaisma, pieņemšana un piedošana visaugstākajā formā. Tas ir Dzīvais Dievs.[4]
Lasot par Mīlestību man nācās secināt, ka Mīlestības trūkums lielā mērā rada bailes un pastāv, pat varētu teikt, tieša sakarība starp mīlestības un baiļu daudzumu cilvēkā. Ir dzirdēts teiciens: pie durvīm klauvēja Bailes, Mīlestība atvēra durvis, ārā neviena nebija. Tādējādi, vairojot Mīlestību mēs mazinām bailes un otrādi. Lūk, ko saka autori:
Savstarpējās cilvēku attiecības psiholoģiski pamatojas uz atkarību, un tāpēc pastāv bailes. Kur pastāv saistība, tur nepastāv mīlestība. Jūs neprotat mīlēt, tāpēc jūs veidojat atkarību, un tad rodas bailes. Saistības iznīcina mīlestību. [5]
I.Kaļinauska ir formulējusi: Mīlestība ir distances likvidēšana.”- tas nozīmē pilnībā atteikties arī no sīkākajām baiļu izpausmēm. Atteikšanās no distances ir liels risks, jo tad kļūstam pilnīgi neaizsargāti, tas prasa lielu vīrišķību un enerģiju.[6]
Tikai nesavtīga mīlestība pret bērnu spēj pasargāt bērnu no tādām izjūtām kā bailes, aizvainojums, nedrošība. [7]
Ja saprotam, kas ir beznosacījuma mīlestība un cik svarīga tā ir, tad gribas noskaidrot, kā to attīstīt sevī un apkārtējos? Jāsāk, protams, ar sevi- sevis saprašanu, izzināšanu, pieņemšanu, iemīlēšanu. Kad esam nonākuši harmonijā ar sevi, tad varam attīstīt to attiecībās ar apkārtējiem. Pieņemt realitāti par sevi un par citiem, veidot mīlestības (arī pieņemšanas/ akceptēšanas/ piedošanas) pilnu attieksmi pret pasauli kopumā. Lūk, iepriekš minēto autoru atziņas:
Mīlestība rodas tikai tad, kad cilvēks ir pilnīgi harmonisks gan iekšēji, gan jebkurā viņa darbībā, tā, ka starp ārējo un iekšējo pasauli nav nekāda konflikta, lai noskaidrotu kā ir iespējams šādi dzīvot ir jāpievēršas ciešanām. Attiecības, mīlestība un ciešanas ir savstarpēji saistītas. Mīlestības izjūta ir viens no līdzcietības faktoriem, rodas tikai tad , kad jūs sākat saprast visu iekāres kustību, visu domāšanas kustību. Tad no šīs dziļās izpratnes un izjūtas rodas pavisam kas jauns, ko sauc par mīlestību. [8]
V.Frankls ir teicis „mīlestība ir pieņemšana”. Tāpēc iemīlēšanās nekad nepārtop mīlestībā, tām ir dažāda būtība iemīlēšanās pamatā ir idealizācija, bet mīlestības pamatā – realitātes pieņemšana. Nav iespējams pieņemt otru nepieņemot sevi. Mīlestība negarantē labas cilvēciskās attiecības. Var būt tā, ka cilvēki mīl viens otru, bet cilvēcīgi dzīvot kopā neizdodas.[9]
Visstiprākais vingrinājums, kas attīsta mīlestības ķermeni, ir piedošana. Princips: pieņemt un piedot pat tiem, kuru rīcību nesaproti.
Cilvēkiem, kuri garīgo dzīvi kopj apzināti, mīlestības ķermeņa attīstības metode sauksies Kalpošana. Nevis kalpošana Leksusam, bet cilvēkiem tādā formā, kādu viņš prot (nejaukt ar sēdēšanu sakrustotām kājām).
Sevis mīlestība nozīmē redzēt sevi patiesi, nemelot sev un mīlēt sevī īstumu, tieši tas ir skaists. [10]
Tā kā manā dzīvē šobrīd ir aktuāls bērnu audzināšanas jautājums, tad interesējos, ko darīt, lai veidotu mīlestības pilnu jauno personību – savu bērnu. Lūk atbildes:
Lai jūs un jūsu bērni dzīvotu laimīgi un harmoniski, nepieciešams izveidot Mīlestības telpu, ko var izdarīt tikai pats. No mātes miesām jau sākas mīlestības telpa, pēc tam tikai paplašinās. Šajā telpā ietilpst zeme kā Dzimtenes daļa, māja, dārzs, apkārtējā pasaule, par ko jārūpējas, kas jākopj un jāuztur kārtībā. [11]
Ģimenē vissvarīgākais ir attiecības starp vīru un sievu, tās visspēcīgāk ietekmē visu bērna mūžu. Nesavtīgi mīlēt nozīmē mīlēt neskatoties ne uz ko – neņemot vērā viņa sliktās īpašības, rīcību, trūkumus, Nesavtīga mīlestība laulības attiecībās ir ideāls, kuru 100% nav iespējams sasniegt, bet uz ko vajag tiekties. Jo tuvāk mēs tam būsim, jo apmierinātāki mēs jutīsimies kā vecāki, jo apmierinātāki un laimīgāki jutīsies arī mūsu bērni. Mīlestību bērnam var apliecināt četros veidos: ar skatienu, – acu kontaktu, ar fizisku –roku kontaktu, ar uzmanības pievēršanu un disciplīnu. Nedalīta uzmanība ļauj bērnam just, ka viņš saviem vecākiem ir visdārgākais pasaulē.
Bērns nevis cenšas nopelnīt mūsu mīlestību , bet instinktīvi pārbauda mūsu mīlestību nepārtraukti ar savu uzvedību. Ikreiz kad bērns uzvedas slikti mums vajadzētu sev pajautāt Kas bērnam ir vajadzīgs? Tikai tad kad esam apmierinājuši bērna vajadzību un ļāvuši viņam justies patiesi mīlētam, varam sākt runāt par sliktās uzvedības koriģēšanu. [12]
Noslēgumā…
Iepazīšanās ar pieminēto autoru uzskatiem par beznosacījuma mīlestību mani mudināja uz pārdomām, cik maz es saprotu vārda Mīlestība nozīmi, cik daudz ir aplamību gan manā, gan citu cilvēku dzīvēs, kas balstās uz atšķirīgiem priekšstatiem par Mīlestību un, cik svarīga mīlestība ir cilvēkam jau no dzimšanas, jo tik ļoti ietekmē viņa turpmāko dzīves gaitu.
Pēc pārdomām esmu sapratusi, ka beznosacījuma mīlestība ir vairāk kā ideāls uz kuru tiekties, bet kas šajā dzīvē, vismaz man saskatāmajā, pastāvīgi nav novērojams attiecībās starp cilvēkiem. Ir atsevišķi piemēri, kur cilvēku rīcībā atspoguļojas mīlestība, bet tādi gadījumi visbiežāk novērojami attiecībā pret vienu cilvēku, nevis visu pasauli. Bet tas jau arī ir labi – censties un tiekties uz ideālu, kaut nedaudz.
Kāpēc patiesa beznosacījuma mīlestība ir tik reta parādība? Man šķiet, ka cilvēkiem trūkst informācijas, skaidrojumu no saviem vecākiem, skolotājiem par to, kas tas ir un kā attīstīt šo spēju. V.Siņeļņikovs saka, ka „daudzi cilvēki neprot mīlēt, jo tas viņiem nav iemācīts, daudzi vārdu Mīlestība saista ar tādiem tēliem un domām, kam ar mīlestību nav sakara”. Sergejs Petrušins saka, ka Mīlestība nav jāmeklē, jo Mīlestība ir spēja, kas jāapgūst un jāattīsta. Mīlestība kā spēja nepāriet. Temata izpētes rezultātā šīs pēdējās atziņas arī man šķiet vērtīgākās – citāda izpratne par mīlestību, kas neietver emocijas, kaislības, pieķeršanos. Tas arī ir bieži lielākais vilšanās cēlonis – meklēt mīlestību ārpus sevis – nevis radīt un attīstīt pašam…
Autore: Ieva Špilberga
Literatūra:
[1]Džidu Krišnamurti „Par attiecībām” , Zvaigzne ABC, 2011
[2] Sergejs Petrušins „Psiholoģija mums”, publicēts www.durga.lv sadaļā attiecības
[3] Valērijs Siņeļņikovs, Vārda noslēpumainais spēks. Mīlestības formula, Sol Vita, 2003
[4] Andžejs Reiters, Īstā bagātība, 2010
[5]Džidu Krišnamurti „Par attiecībām” , Zvaigzne ABC, 2011
[6] Sergejs Petrušins „Psiholoģija mums”, publicēts www.durga.lv sadaļā attiecības
[7]Ross Kempbels Kā patiesi mīlēt savu bērnu, AMNIS, 2007
[8]Džidu Krišnamurti „Par attiecībām” , Zvaigzne ABC, 2011
[9] Sergejs Petrušins „Psiholoģija mums”, publicēts www.durga.lv sadaļā attiecības
[10] Andžejs Reiters, Īstā bagātība, 2010
[11] Valērijs Siņeļņikovs, Vārda noslēpumainais spēks. Mīlestības formula, Sol Vita, 2003
[12]Ross Kempbels Kā patiesi mīlēt savu bērnu, AMNIS, 2007