Kas ir Dievs? 18.12.2013

Kas ir Dievs, vai Tas pastāv, kur To var redzēt vai sajust? Šis jautājums man agrāk sagādāja grūtības, jo zināju, ka sabiedrībā valda ļoti atšķirīgi uzskati un skaidrojumi par Dievu, un tāpēc šo jautājumu uzskatu par ļoti delikātu. Es centīšos paskaidrot, kā es saprotu Dievu, bet es neuzstāju, ka jums būtu jāpiekrīt tieši manam skaidrojumam.

Pirms runāšu par Dievu, jums droši vien būs interesanti uzzināt, kāda ir mana attieksme pret Dievu un reliģijām. Es esmu ļoti ticīga, es ticu Dievam un Augstākiem spēkiem, bet es neesmu pievienojusies nevienai no reliģijām. Es atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvijā daudzi cilvēki pievērsās Dievam, jo aizliegums beidzot bija noņemts. Arī mans tēvs un brālis sāka apmeklēt luterāņu baznīcu un aicināja mani līdzi, bet es izjutu iekšēju, sev neizprotamu pretestību pret baznīcu. Man patika ieiet baznīcās, es vienmēr to darīju gan ārvalstīs, gan Latvijā. Es atceros, ka Padomju Savienības laikā Azerbaidžānā es kā studente pat pamanījos ieiet musulmaņu svētvietā, kuru nedrīkstēja apmeklēt sievietes, bet man tik ļoti interesēja, kā tur izskatās. Par laimi, izbrīnītie musulmaņi uz mani tikai noskatījās un neko neteica par manu negaidīto apmeklējumu.

Es vienmēr esmu izturējusies ar cieņu pret jebkuras reliģijas pārstāvi, taču pati nepievienojos nevienai no reliģijām. Kāpēc? Sākumā es ļoti pārdzīvoju savu iekšējo pretestību. Man pat bija bail nonākt ellē, bet es sev neko nevarēju izdarīt. Es meklēju atbildi uz šo jautājumu, un tad – 2002.gada janvārī – , kad piedalījos Vīlmas Lūles pēdējā seminārā, es saņēmu atbildi uz šo jautājumu. Es beidzot sapratu, kas ir Dievs; es sapratu to, ka neesmu ateiste, kā līdz šim biju domājusi par sevi, bet gan – ka esmu ticīga; sapratu, ka pievienošanās kādai no reliģijām nav obligāta, lai cilvēks būtu ticīgs un Dieva svētīts. Es sapratu, ka pat būdama nekristīta, arī es saņemu palīdzību no Dieva un Augstākiem spēkiem.

Ja jūs šajā brīdī sadzirdējāt, ka es aicinu jūs atteikties no reliģijas, tad jūs pārpratāt mani. Katrs cilvēks ir brīvs savā izvēlē.

Viens no jautājumiem, kurus zinātnieki mēģina noskaidrot, ir – kā tad radās Zeme un dzīvība uz tās. Arī man skolā mācīja šos jautājumus un zinātniskos izskaidrojumus, bet diemžēl neviens no zinātniekiem nevar pateikt, ka bija tieši tā un ne citādi.

Ne zinātne, ne reliģija, ne ezoterika nespēj cilvēkam dot tiešus taustāmus pierādījumus par Visuma dievišķo izcelsmi. Cilvēka attīstības līmenis vēl nav tik augsts, lai izprastu Dievu. Taču ikviens no mums dzīvē ir sajutis situācijas, kad cilvēks ir pilnīgi bezspēcīgs un palīdzība ir jāgaida no Augstākas, mums nezināmas varas. Es Augstāko varu sajutu pavisam tuvu tad, kad mans dēls bija smagi slims, kad redzēju ārstu izmisumu un sapratu, ka man var palīdzēt tikai kaut kas, kam līdz tam brīdim nebiju ticējusi. Tagad es diezgan bieži dažādās savas dzīves situācijās sajūtu Augstāko varu un esmu iemācījusies ar to sarunāties un noskaidrot man nesaprotamos jautājumus.

Es mēģināšu jums izskaidrot to, kas manā izpratnē ir Dievs. Viss esošais ir Dievs. Gan tu, gan es, gan krūzīte, gan zieds, gan plastmasas maisiņš, gan koks, utt. ir Dieva maza daļiņa. Visas šīs daļiņas kopā veido Dievu. Tātad – katrā no mums ir dievišķais.

Dievs nav kaut kāds ārpus no mums pastāvošs spēks, kas vada mūsu dzīvi. Visa dzīve ir vienots veselums, un tāpēc dzīvē ir nepieciešams gan labais, gan sliktais, jo citādi nebūtu attīstības.

Vizuāli tas ir līdzīgi atomiem, kas savstarpēji iedarbojas viens uz otru. Piemēram, es nejauši pagrūžu blakussēdētāju, kurš no šī grūdiena tikpat nejauši nogāž no galda krūzīti, kas, savukārt, aplej citu cilvēku, kurš dusmīgs sāk kliegt, radot baiļu sajūtu istabā esošam bērnam, kurš no uztraukuma piečurā bikses, radot dusmas savai mātei, kura, nespēdama nomierināties, vakarā sakliedz uz savu vīru, atsakot tuvības brīdi, savukārt, vīrs no rīta dusmīgs aiziet uz darbu, sakliedz uz saviem kolēģiem, kuri, savukārt, neapmierināti atnāk mājās, utt. Ar šo piemēru es centos parādīt mūsu savstarpējo mijiedarbību.

Mums jāsaprot, ka ikvienā no mums ir dievišķais un ka mēs visi esam unikāli. Nav otra tieši tāda paša cilvēka pasaulē. Ja mēs sevī atzīsim dievišķo sākotni, tad arī mūsu fiziskais stāvoklis sāks mainīties. Mans Skolotājs Šri Satja Sai Baba, kuru Indijā uzskata par svēto cilvēku jeb Dievu, ir teicis, ka atšķirība starp Viņu un citiem cilvēkiem ir tikai tā, ka Viņš saprot to, ka ir Dievs, bet citi cilvēki nesaprotot to, ka arī viņi ir Dievs.

Dievs ir realitāte tam, kurš viņu saprot un jūt. Cilvēks, kurš ir aizvēries, apgalvojot, ka nav tādas Augstākās varas vai Dieva, mēģina sevi pasargāt no nezināmā, viņam neizprotamā. Arī šis cilvēks saņem palīdzību no Dieva, kaut arī viņš nevēlas to atzīt.

Visa vienotības izzināšana ir bezgalīgs process. Tas nozīmē, ka neviens nekad to līdz galam neizzinās. Pat viszinošākajam ir daudz, ko mācīties. Ne velti slavenais filosofs Sokrats ir teicis: „Es zinu tikai to, ka nezinu neko”. Arī mani ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas – jo vairāk es garīgi attīstos, jo vairāk es saprotu, ka es vēl tik maz zinu. Taču tas nav tik būtiski, ka pēc desmit gadiem es būšu gudrāka un man būs vairāk zināšanu, kurās ar jums dalīties. Šobrīd es nododu jums tās zināšanas, kuras esmu uzkrājusi līdz šim brīdim.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka Dievs ir kaut kur augstāk – sēž uz mākoņa maliņas un ir pārāks par ļaudīm un visām citām dzīves izpausmēm. Tādā gadījumā cilvēks aizmirst, ka arī viņš ir viena maza daļiņa no Dieva. Šādi cilvēki mīl Dievu kā ideālu, bet Dieva radības nemīl. Tādā gadījumā dzīve kā vienība tiek varmācīgi pāršķelta divās daļās – garīgajā un fiziskajā. Turpmāk neizbēgami seko naids pret visu fizisko kā sliktā iemiesojumu. Tā veidojas reliģiozs priekšstats par dzīvi, kas piespiež mīlēt Dievu, bet cilvēku uzskatīt par mūžīgu grēcinieku.

Cilvēki pieļauj kļūdas, bet pēc tam ir iespēja cilvēkam mācīties ne tikai no savām kļūdām, bet arī no citu kļūdām. Mācoties no šīm kļūdām cilvēks garīgi attīstās. Ikvienu kļūdu cilvēks vienmēr var nožēlot, šādā veidā atbrīvojoties no problēmas.

Es arī kādreiz baidījos no elles, bet tagad esmu sapratusi, ka elle ir tepat uz Zemes – mūsu domās, un to mēs varam piedzīvot, ja neattīstāmies garīgi, t.i., nemācāmies no savām kļūdām. Kā jums šķiet – vai tā nav elle, ja cilvēkam ir smagi jācieš no kādas fiziskas slimības vai jādzīvo ļoti smagos apstākļos? Kad cilvēks nomirst, viņš sajūt svētlaimi. Dievs nevienu nesoda. Dievs visus mīl, bet dažiem cilvēkiem ir grūti tam noticēt, jo viņu ciešanas ir tik lielas, ka viņiem šķiet, ka Dieva nav. Viss sliktais, kas mums jāpiedzīvo, ir mūsu pagātnes rīcības sekas. Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Tāpēc, lai labotu savas iepriekš pieļautās kļūdas, lūgsim piedošanu tiem, kuriem esam nodarījuši pāri, piedosim tiem, kuri mūs ir sāpinājuši, bet galvenais piedosim paši sev savas kļūdas un turpmāk centīsimies savas kļūdas neatkārtot.

Autore: Elvita Rudzāte