Kas ir Dievs, mīlestība, laime? 16.11.2018

Raimonds jautā: Vēlējos uzzināt Jūsu viedokli par to,  kas ir Dievs, mīlestība, laime. Par šīm tēmām runāts ir daudz. Kā iegūt to sajūtu, ka esi laimīgs. Ka Tu kādu mīli. Manas domas par šīm lietām ir tādas, ka mēs mēğinam sevi mānīt pierunāt. Esmu vairākiem cilvēkiem, paziņām jautājis. Kādas ir sajūtas tad kad esi laimīgs. Atbildes nekādas, vienkārši esmu laimīgs, priecīgs. Man tie liekas tukši vārdi. Tam jābūt kaut kam vairāk. Mīlestība. Daudzi
saka- mīlu no visas sirds. Vai tad mēs mīlam ar sirdi vai prātu? Man mīlestība asociējas ar patiku, pienākumu, rūpēm par cilvēkiem ar kuriem dzīvo kopā.

Es lasīju Jūsu lapā vienu rakstiņu par to, ka viens cilvēks arī nav ticējis šīm blēņām. Tad vienā sliktā dienā viņa sajutusi patīkamu maigumu un siltumu, kas pārņem viņas ķermeni. Viņai tas šķitis, ka sajutusi Dievu. Kā var zināt, ka tas ir Dievs. Kā var ticēt tam kā nav,  ko neredzi un nejūti.

Es te tā mēğinu izprast lietas kuras agrāk man likās pašsaprotamas. Tā tas ir pieņemts un viss. Tagad mēğinot to izprast, nonāku strupceļā. To visu es rakstu ar savas dzīves jēgas meklējumiem. Mēğinu atrast to, kas mani darītu laimīgu. Varbūt man tas nav lemts.  Mani spriedelējumi tādi haotiski, bet ceru ka sapratāt manu domu.

Elvita Rudzāte atbild: Dzīves jēga visiem cilvēkiem ir viena un tā pati – mēs nākam iemiesojumā, lai augtu garā jeb paplašinātu apziņas līmeni. Dzīves jēga ir kļūšana dzīves gudrākam. Ja dzīves laikā neesi kļuvis dzīves gudrāks, tad dzīve ir nodzīvota nelietderīgi, tai patiešām nav bijusi nekāda jēga.

Cilvēka dzīve ir tikai mācību stunda, kuras apgūšanai mēs pēc pašu brīvas gribas ierodamies šajā pasaulē. Mēs iemiesojamies fiziskajā ķermenī, un katrs nākamais mūžs ir kā nākamā klase skolā, kur jāapgūst noteikta programma, un tikai tad var doties pelnītās brīvdienās. Dažādi autori dažādi apraksta aizkapa dzīvi jeb dzīvi Smalkajā plānā, bet visi vienprātīgi apgalvo, ka cilvēka Gars jau iepriekš zina, kādas mācību stundas apgūs nākamajā dzīvē, un tāpēc Gars izvēlas laiku, kad piedzimt, valsti, kurā piedzimt, un vecākus, kuriem piemīt tās sliktās īpašības, kas Garam kā mācību stunda ir jāapgūst šīs dzīves laikā, protams, mācoties arī no vecāku labā piemēra. Tātad, cilvēks piedzimst, lai mācītos, nevis baudītu skaistu dzīvi, un mācās viņš no sliktā. Mācīties var divējādi – caur mācību (apgūstot Lielo Skolotāju doto Mācību) vai caur ciešanām (piedzīvojot dažādas dzīves problēmas).

Gars attīstās, apgūstot aizvien jaunas mācību stundas. Mūžs pēc mūža, mācību stunda pēc mācību stundas – tā tiek krāta dzīves gudrība. Katras dzīves nobeigumā mēs pametam savu nonēsāto ķermeni un dodamies uz Garu pasauli, kur dzīves laikā notikušo apkopojam, izdarām secinājumus un izstrādājam savas attīstības plānus nākamajai dzīvei. No visām savām dzīvēm atdzimšanu jeb reikarnāciju ķēdē mēs līdzi paņemam dzīves gudrību – saprātīgumu un apdomību.

Kāpēc daba cilvēka atmiņā izdzēš faktus par iepriekšējo dzīvi un aizmirstam to, ko esam apņēmušies iemācīties šīs dzīves laikā? Tāpēc, ka cilvēkam ar šīm zināšanām būtu pārāk smagi dzīvot, jo viņš visu laiku domātu par saviem sliktajiem darbiem un sev nodarītajām pārestībām pagātnē, kā arī satrauktos par gaidāmajām problēmām.

Tagadējās dzīves saprāts neatceras iepriekšējās dzīves, bet, kas tic to pastāvēšanai, bieži sevī pamana nez no kurienes radušos saprātīgumu un apdomību, un izprot, kā tas radies. Vai neesat pamanījuši, ka dažkārt kādam dodat padomu kādā dzīves situācijā, taču jūs pats nezināt, no kurienes esat šo informāciju ieguvis? Tā ir dzīves gudrība, ko jūs esat apguvis iepriekšējo dzīvju laikā. Saprātīgumu nevar iemācīt ne ģimenē, ne augstskolās. Tas vienkārši cilvēkam nāk līdzi no iepriekšējām dzīvēm.

Lai apgūtu dažādas mācību stundas, mēs piedzimstam gan kā ubagi, gan bagātie, gan kā vīrieši, gan sievietes, utt. Tas mums ir nepieciešams, lai izzinātu pasaules daudzveidību. Piedzimstot mēs nākam apgūt kaut ko jaunu, izzināt konkrētam laikmetam piemītošo gudrību. Visas apgūtās zināšanas uzkrājas Gara apziņā. Diemžēl dzīves gudrības mēs apgūstam tikai tad, kad esam tās pieņēmuši ar sirdi un  pielietojam savā dzīvē.

Tie, kas apmeklē Sokrata tautskolas lekcijas, mācās dzīves gudrības paši pēc savas iniciatīvas. Tā ir viņu brīva izvēle, tāpēc arī ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kad cilvēki ir sapratuši savu mācību stundu un pēc tam jūtas laimīgi, jo ir ieguvuši sirdsmieru.

Sākumā mūsu mācību stunda ir neliels pārbaudījums. Ja mēs šo mācību stundu nesaprotam vai ignorējam, tad tā pie mums atnāk atkal, bet nu jau ar lielākām problēmām. Ja mēs atkal to neizprotam, tad tā pie mums atnāk vēl lielāka, iespējams, jau slimības veidā. Problēma pie mums veļas kā sniega bumba no kalna.  Ja mēs to neapgūstam, tad šī bumba kļūst arvien lielāka. Ja cilvēku piemeklē slimība, tas nozīmē, ka pirms tam ir bijuši mazāki brīdinājumi, kurus cilvēks ir ignorējis. Slimība jau ir nopietns brīdinājums, kas piespiež sākt domāt, bieži vien noguldot cilvēku slimības gultā. Ja cilvēks arī šādā situācijā nevēlas izprast slimības cēloņus – to, ko viņš dara nepareizi savā dzīve, tad viņu piemeklē komplikācijas, un cilvēks slimos ilgāk.

Tad, kad cilvēks beidzot ir sapratis mācību stundu, tad viņš pakāpjas savā garīgajā attīstībā vienu pakāpienu augstāk, un atkal process sākas no jauna – cilvēku piemeklē problēmas, kuras viņam ir jāsaprot un jāatbrīvo, tikai tās jau ir lielākas problēmas, jo cilvēks ir kļuvis gudrāks. Tā mēs, dzīvē, pārvarot problēmas savā garīgajā attīstībā, kāpjam solīti pa solītim augšup. Tie cilvēki, kas ietiepīgi negrib apgūt mācību stundas, garīgi neattīstās, pat regresē. Šiem cilvēkiem draud dažāda rakstura problēmas darbā vai personiskajā dzīvē, mentāla rakstura slimības un ārstēšana.

Viss labais, kas ar mums pašlaik dzīvē notiek, ir iepriekšējās dzīvēs apgūts sliktais. Viss, kas tagadējā dzīvē šķitis slikts, bet pēc kāda laika kļuvis saprotams, ir šajā dzīvē apgūta mācību stunda. Visu, ko mēs uzskatām par sliktu un negribam saprast, būs jāapgūst nākamajās dzīvēs.

Kas ir Dievs, vai Tas pastāv, kur To var redzēt vai sajust? Viens no jautājumiem, kurus zinātnieki mēģina noskaidrot, ir – kā tad radās Zeme un dzīvība uz tās. Arī man skolā mācīja šos jautājumus un zinātniskos izskaidrojumus, bet diemžēl neviens no zinātniekiem nevar pateikt, ka bija tieši tā un ne citādi.

Ne zinātne, ne reliģija, ne ezoterika nespēj cilvēkam dot tiešus taustāmus pierādījumus par Visuma dievišķo izcelsmi. Cilvēka attīstības līmenis vēl nav tik augsts, lai izprastu Dievu. Taču ikviens no mums dzīvē ir sajutis situācijas, kad cilvēks ir pilnīgi bezspēcīgs un palīdzība ir jāgaida no Augstākas, mums nezināmas varas. Es Augstāko varu sajutu pavisam tuvu tad, kad mans dēls bija smagi slims, kad redzēju ārstu izmisumu un sapratu, ka man var palīdzēt tikai kaut kas, kam līdz tam brīdim nebiju ticējusi. Tagad es diezgan bieži dažādās savas dzīves situācijās sajūtu Augstāko varu un esmu iemācījusies ar to sarunāties un noskaidrot man nesaprotamos jautājumus.

Es mēģināšu jums izskaidrot to, kas manā izpratnē ir Dievs. Viss esošais ir Dievs. Gan tu, gan es, gan krūzīte, gan zieds, gan plastmasas maisiņš, gan koks, utt. ir Dieva maza daļiņa. Visas šīs daļiņas kopā veido Dievu. Tātad – katrā no mums ir dievišķais.

Dievs nav kaut kāds ārpus no mums pastāvošs spēks, kas vada mūsu dzīvi. Visa dzīve ir vienots veselums, un tāpēc dzīvē ir nepieciešams gan labais, gan sliktais, jo citādi nebūtu attīstības.

Vizuāli tas ir līdzīgi atomiem, kas savstarpēji iedarbojas viens uz otru. Piemēram, es nejauši pagrūžu blakussēdētāju, kurš no šī grūdiena tikpat nejauši nogāž no galda krūzīti, kas, savukārt, aplej citu cilvēku, kurš dusmīgs sāk kliegt, radot baiļu sajūtu istabā esošam bērnam, kurš no uztraukuma piečurā bikses, radot dusmas savai mātei, kura, nespēdama nomierināties, vakarā sakliedz uz savu vīru, atsakot tuvības brīdi, savukārt, vīrs no rīta dusmīgs aiziet uz darbu, sakliedz uz saviem kolēģiem, kuri, savukārt, neapmierināti atnāk mājās, utt. Ar šo piemēru es centos parādīt mūsu savstarpējo mijiedarbību.

Mums jāsaprot, ka ikvienā no mums ir dievišķais un ka mēs visi esam unikāli. Nav otra tieši tāda paša cilvēka pasaulē. Ja mēs sevī atzīsim dievišķo sākotni, tad arī mūsu fiziskais stāvoklis sāks mainīties. Mans Skolotājs Šri Satja Sai Baba, kuru Indijā uzskata par svēto cilvēku, Avatāru jeb Dievu, ir teicis, ka atšķirība starp Viņu un citiem cilvēkiem ir tikai tā, ka Viņš saprot to, ka ir Dievs, bet citi cilvēki nesaprotot to, ka arī viņi ir Dievs.

Dievs ir realitāte tam, kurš viņu saprot un jūt. Cilvēks, kurš ir aizvēries, apgalvojot, ka nav tādas Augstākās varas vai Dieva, mēģina sevi pasargāt no nezināmā, viņam neizprotamā. Arī šis cilvēks saņem palīdzību no Dieva, kaut arī viņš nevēlas to atzīt.

Visa vienotības izzināšana ir bezgalīgs process. Tas nozīmē, ka neviens nekad to līdz galam neizzinās. Pat viszinošākajam ir daudz, ko mācīties. Ne velti slavenais filosofs Sokrats ir teicis: „Es zinu tikai to, ka nezinu neko”. Arī mani ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas – jo vairāk es garīgi attīstos, jo vairāk es saprotu, ka es vēl tik maz zinu. Taču tas nav tik būtiski, ka pēc desmit gadiem es būšu gudrāka un man būs vairāk zināšanu, kurās ar jums dalīties. Šobrīd es nododu jums tās zināšanas, kuras esmu uzkrājusi līdz šim brīdim.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka Dievs ir kaut kur augstāk – sēž uz mākoņa maliņas un ir pārāks par ļaudīm un visām citām dzīves izpausmēm. Tādā gadījumā cilvēks aizmirst, ka arī viņš ir viena maza daļiņa no Dieva. Šādi cilvēki mīl Dievu kā ideālu, bet Dieva radības nemīl. Tādā gadījumā dzīve kā vienība tiek varmācīgi pāršķelta divās daļās – garīgajā un fiziskajā. Turpmāk neizbēgami seko naids pret visu fizisko kā sliktā iemiesojumu. Tā veidojas reliģiozs priekšstats par dzīvi, kas piespiež mīlēt Dievu, bet cilvēku uzskatīt par mūžīgu grēcinieku.

Cilvēki pieļauj kļūdas, bet pēc tam ir iespēja cilvēkam mācīties ne tikai no savām kļūdām, bet arī no citu kļūdām. Mācoties no šīm kļūdām cilvēks garīgi attīstās. Ikvienu kļūdu cilvēks vienmēr var nožēlot, šādā veidā atbrīvojoties no problēmas.

Dievs nevienu nesoda. Dievs visus mīl, bet dažiem cilvēkiem ir grūti tam noticēt, jo viņu ciešanas ir tik lielas, ka viņiem šķiet, ka Dieva nav. Viss sliktais, kas mums jāpiedzīvo, ir mūsu pagātnes rīcības sekas – mūsu pieļauto kļūdu sekas, kas ir radījušas negatīvu enerģiju, kura atgriežas noteiktā brīdī pie mums atpakaļ. Ciešanas nav Dieva sods. Ciešanas ir mūsu pašu pieļauto kļūdu sekas. Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Tāpēc, lai labotu savas iepriekš pieļautās kļūdas, lūgsim piedošanu tiem, kuriem esam nodarījuši pāri, piedosim tiem, kuri mūs ir sāpinājuši, bet galvenais piedosim paši sev savas kļūdas un turpmāk centīsimies savas kļūdas neatkārtot.

Kas ir laime?  Daudzi cilvēki domā, ka, ja viņiem būtu pietiekami daudz naudas, tad gan viņi būtu laimīgi, bet tie cilvēki, kuriem ir pietiekami daudz naudas, nebūt nejūtas laimīgi. Tātad patiesībā mūsu priekšstati par laimi ir maldinoši. Laimes izpratnei visās kultūrās būtu jābūt vienai, jo cilvēki visā pasaulē savā būtībā ir vienādi, un Dievs visiem cilvēkiem ir Viens.

Mans Skolotājs Avatārs Šri Satja Sai Baba laimi skaidro šādi: „Vispirms jums ir jāzina, kas patiesībā ir laime. Laime tādā nozīmē, kā jūs to saprotat, nav patiesa laime. Īsta laime ir savienošanās ar Dievu. Sasniegt to var, izveidojot iekšējo saiti ar Dievišķumu. Citiem vārdiem – brīdī, kad atpazīsiet sevī Dievišķumu, jūs varēsiet kļūt laimīgi. Laimi izjūtat tad, ja jūs mīlat to, kas jums ir jādara, nevis tikai darāt to, kas jums patīk.”

Ja vēlaties kļūt laimīgi, kļūstiet par devēju – dariet labus darbus neko par to negaidot pretim. Patiesa laime nav saistīta ar ārējo pasauli. Laime ir tavā sirdī, bet to izjūt tikai tie, kas atgriežas ticībā pie Dieva. Piemēram, man reiz kāda sieviete teica, ka viņa jūtoties laimīga, jo dēls sācis mācīties augstskolā. Dēls nomācījās vienu semestri un tad izstājās no augstskolas, kā jutās sieviete? Nelaimīga, jo viņa savu laimi bija ielikusi dēla rokās. Nekad nelieciet savu laimi cita rokās, jo citam nav pienākums tevi darīt laimīgu. Tev pašam ir jākļūst laimīgam pašam savā sirdī.

Es atceros to brīdi, kad es sajutu šo laimes izjūtu. Tas bija brīdī, kad sapratu, ka esmu gatava dalīties ar citiem savās garīgajās zināšanās un materiālajās iespējās. Es ilgu laiku biju materiāliste ar augstu ego, bet brīdī, kad sāku to apzināties un samazināt savu ego, mainījās manas dzīves vērtības. Es sāku izprast savas dzīves misiju – palīdzēt cilvēkiem iepazīt pašiem sevi, garīgi sevi līdzsvarot un augt garā. Meklēt mieru un laimi pasaulē ir liela kļūda. Mums jāmeklē miers sevī, ja mēs to darām ar tīru prātu, tad noteikti sasniegsim patiesu laimi.

Reiz es mēģināju iztēloties, kāda būtu mana dzīve, ja man būtu tik daudz naudas, cik nepieciešams un vēl daudz vairāk, ja es un visi man apkārtējie būtu veseli, ja man un nevienam no man apkārtējiem nebūtu nekādu problēmu, ja es un visi man apkārtējie spētu apmierināt visas savas vēlmes utt.? Es sajutu, ka tāda dzīve būtu garlaicīga. Tātad laime nav dzīve bez problēmām. Kāpēc? Sai Baba atbild uz šo jautājumu: „Bez grūtībām jūs nekad neiegūsiet laimi. Jūs neiegūsiet laimi no laimes. Nevienas grūtības nebeidzas ar grūtībām. Bez bēdām jūs nekad neuzzināsiet prieka cenu. Pat māte nemīlētu savu dēlu tik stipri, ja līdz tam nebūtu saskārusies ar nāvi savā ģimenē. Tas, kas šodien dara jūs laimīgus, rītdien var būt par cēloni nelaimei. Tieši tāpat – tas, kas jums šodien rada nepatikšanas, var atnest jums prieku nākotnē. Nekas nevar jūs padarīt absolūti laimīgus vai nelaimīgus. Piemēram, mētelis, ko jūs velkat ziemā, dara jūs laimīgus, bet vasarā, uzvelkot to, jūs justos slikti. Tāpēc laime un nelaime ir atkarīga no laika, apstākļiem, situācijas. Prieks ir intervāls starp divām bēdām. Sāpes ir intervāls starp divām baudām. Ja tad, kad jums ir grūti, jūs domāsiet par grūtībām un par savu ciešanu spēku, jums kļūs divtik slikti. Sliktos laikos jums jādomā par tām dienām un notikumiem, kad jūs bijāt laimīgi. Tad jūsu ciešanu intensitāte samazināsies. Jums visas grūtības jāsagaida kā pārbaudījumi, kurus jums devis Dievs. Ticīgajam jāpateicas nepatikšanām par pārbaudi viņa uzticībai un ticībai. Vai skolnieks var nonākt nākamajā klasē, ja nenoliks eksāmenu? Nenoliekot eksāmenu, viņš paliks uz otru gadu. Vai ārsts var noteikt diagnozi, izrakstīt zāles un izārstēt slimo, pirms tam slimnieku neizmeklējot? Tāpēc gan labo, gan slikto ir radījis Dievs, lai jūs varētu atbrīvoties un izpirkt savas kļūdas.”

Sai Baba saka, ka mums dzīvē ir nepieciešams gan labais, gan sliktais, jo tikai caur slikto mēs kļūstam laimīgi. Citiem vārdiem sakot, ja mēs izpratīsim slikto – mūsu dzīves neapgūtās mācību stundas, tad brīdī, kad būsim sapratuši kārtējo mācību stundu, mēs jutīsimies laimīgi, jo būsim ieguvuši sirdsmieru.

Kas ir mīlestība? Mīlestība ir Dievišķā enerģija. Tā ir katrā cilvēkā, bet ne visi to jūt, jo to sāk just tikai cilvēki, kas iet apzinātu garīgās attīstības ceļu jeb atgriežas ticībā pie Dieva. Mīlēt nozīmē saprast un sajust Dievišķumu visās dzīvajās būtnēs.

Pārsvarā cilvēki jauc pieķeršanos ar mīlestību un ir saprotams, ka Raimonds nesaprot, kas ir mīlestība, jo viņš ir pieķēries laicīgās dzīves vērtībām un neko nezina par mūžīgajām vērtībām. Tomēr tas, ka viņam radās jautājumi, jau ir milzīgs solis virzībā uz priekšu. Raimonds nespēs uzreiz izprast visu to, ko es centos īsumā paskaidrot, tāpēc mans ieteikums Raimondam ir sākt izzināt šo jautājumu caur savu pieredzi, sākot darīt labus darbus sabiedrības un visas dzīvās radības labā. Tad, kad viņš nodarbosies ar labdarību, un neko par savu paveikto negaidīs pretim (pat ne paldies), tad viņš iepazīs jūtas, kuras sauc par mīlestību un laimi. Tad viņš sapratīs tos cilvēkus, kas vienkārši saka, ka jūtas laimīgi. Dieva un Augstāko spēku klātbūtnes izjūtu viņš izjutīs tad, kad Dievs nolems viņam dot šādu žēlastību. Ja Dievs viņam dos žēlastību izjust Dievu, tad Raimonds par to nekad nešaubīsies. Šaubas norāda, ka savienošanās ar Dievu ir bijusi nepilnīga.