Kas ir Dievs un kā To sajust? 10.08.2021

Ne zinātne, ne reliģija, ne ezoterika nespēj cilvēkam dot tiešus taustāmus pierādījumus par Visuma dievišķo izcelsmi un izskaidrot Dievu. Cilvēka attīstības līmenis vēl nav tik augsts, lai izprastu Dievu. Taču ikviens no mums dzīvē ir sajutis situācijas, kad cilvēks ir pilnīgi bezspēcīgs un palīdzība ir jāgaida no Augstākas, mums nezināmas varas. Līdzībās runājot, piemēram, lai kā pirmās klases skolnieks gribētu izprast 12.klases matemātikas uzdevumus, viņš to nespēs, jo pārāk maz zināšanu.

Viss esošais ir Dievs. Gan tu, gan es, gan krūzīte, gan zieds, gan plastmasas maisiņš, gan koks, utt. ir Dieva maza daļiņa. Visas šīs daļiņas kopā veido Dievu. Tātad – katrā no mums ir dievišķais. Arī cilvēkā, kas dara sliktu, ir dievišķā daļiņa, tikai tā paliek nesadzirdēta.

Dievs nav kaut kāds ārpus no mums pastāvošs spēks, kas vada mūsu dzīvi. Visa dzīve ir vienots veselums un mēs visi esam savstarpēji saistīti. Katrs pats ietekmē savu likteni ar savām izvēlēm. Ja izvēle ir pareiza, kas nozīmē – tā ir saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad tu bruģē ceļu laimīgai nākotnei. Ja izvēle ir nepareiza, kas nozīmē – tā ir pretrunā Dievišķajiem likumiem, tad tu bruģē sev ceļu ciešanām. Ja kādam ir slikti, tad līdzīgi kā pa zirnekļa tīkla stīgām, šī informācija aiziet pie visiem. Tāpēc mēs visi esam atbildīgi par to, kas notiek pasaulē. Tanī pašā laikā dzīvē ir nepieciešams gan labais, gan sliktais, jo citādi nebūtu attīstības. Bez pretestības nekas labs nerodas. Līdzībās runājot, stipra ir tā Saeima, kurā ir spēcīga pozīcija un tikpat spēcīga opozīcija. Jo spēcīgāka opozīcija, jo vairāk tiek izmantots radošais potenciāls, kas ir ļoti svarīgi cilvēces attīstībā.

Vizuāli tas ir līdzīgi atomiem, kas savstarpēji iedarbojas viens uz otru. Piemēram, tu nejauši pagrūd blakussēdētāju, kurš no šī grūdiena tikpat nejauši nogāž no galda krūzīti, kas, savukārt, aplej citu cilvēku, kurš dusmīgs sāk kliegt, radot baiļu sajūtu telpā esošam bērnam, kurš no uztraukuma piečurā bikses, radot dusmas savai mātei, kura, nespēdama nomierināties, vakarā sakliedz uz savu vīru, atsakot tuvības brīdi, savukārt, vīrs no rīta dusmīgs aiziet uz darbu, sakliedz uz saviem kolēģiem, kuri, savukārt, neapmierināti atnāk mājās, utt. Šis piemērs raksturo mūsu savstarpējo mijiedarbību.

Mums jāsaprot, ka ikvienā no mums ir dievišķais un ka mēs visi esam unikāli. Nav otra tieši tāda paša cilvēka pasaulē. Ja mēs sevī atzīsim dievišķo sākotni, tad arī mūsu fiziskais stāvoklis sāks mainīties. Šri Satja Sai Baba, kuru Indijā uzskata par Avatāru, ir teicis, ka atšķirība starp Viņu un citiem cilvēkiem ir tikai tā, ka Viņš saprot to, ka ir Dievs, bet citi cilvēki nesaprotot to, ka arī viņi ir Dievs.

Dievs ir realitāte tam, kurš viņu saprot un jūt. Cilvēks, kurš ir aizvēries, apgalvojot, ka nav tādas Augstākās varas vai Dieva, mēģina sevi pasargāt no nezināmā, viņam neizprotamā.

Visa vienotības izzināšana ir bezgalīgs process. Tas nozīmē, ka neviens nekad to līdz galam neizzinās. Pat viszinošākajam ir daudz, ko mācīties. Ne velti slavenais filosofs Sokrats ir teicis: „Es zinu tikai to, ka nezinu neko”.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka Dievs ir kaut kur augstāk – sēž uz mākoņa maliņas un ir pārāks par ļaudīm un visām citām dzīves izpausmēm. Tādā gadījumā cilvēks aizmirst, ka arī viņš ir viena maza daļiņa no Dieva. Šādi cilvēki mīl Dievu kā ideālu, bet Dieva radības nemīl. Tādā gadījumā dzīve kā vienība tiek varmācīgi pāršķelta divās daļās – garīgajā un fiziskajā. Turpmāk neizbēgami seko naids pret visu fizisko kā sliktā iemiesojumu. Tā veidojas reliģiozs priekšstats par dzīvi, kas piespiež mīlēt Dievu, bet cilvēku uzskatīt par mūžīgu grēcinieku.

Cilvēki pieļauj kļūdas, bet pēc tam ir iespēja cilvēkam mācīties ne tikai no savām kļūdām, bet arī no citu kļūdām. Mācoties no šīm kļūdām cilvēks garīgi attīstās. Ikvienu kļūdu cilvēks vienmēr var nožēlot un turpmāk kļūdu neatkārtot. Dievs negaida, lai mēs būtu perfekti. Dievs gaida, lai mēs mācāmies no savām un citu pieļautajām kļūdām. Ja cilvēks ir izpratis kļūdu, bet turpina to darīt, tad tas ir lielāks pārkāpums nekā viņš pieļauj kļūdu aiz nezināšanas.

Dievs nevienu nesoda. Dievs visus mīl, bet dažiem cilvēkiem ir grūti tam noticēt, jo viņu ciešanas ir tik lielas, ka viņiem šķiet, ka Dieva nav vai Tas no viņiem ir novērsies. Viss sliktais, kas mums jāpiedzīvo, ir mūsu pagātnes rīcības sekas. Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Tāpēc, lai labotu savas iepriekš pieļautās kļūdas, lūgsim piedošanu tiem, kuriem esam nodarījuši pāri, piedosim tiem, kuri mūs ir sāpinājuši, bet galvenais piedosim paši sev savas kļūdas un turpmāk centīsimies savas kļūdas neatkārtot.

Dievišķā pasaule nav galīga, tā ir bezgalīga. Ja kaut kas ir noteikts un nemainīgs, tad tas ir lemts izmiršanai. Tāpēc nepieciešama attīstība, kas nozīmē, ka arī Dievs attīstās caur mums, jo mēs esam daļiņa no Dieva. Piemēram, līdz šim cilvēki makaronus spageti izmantoja ēšanai, bet tad cilvēks izdomāja sacensības – no spageti konstruēt tiltus, kas palīdz jauniešiem labāk izprast inženierzinātnes. Tātad spageti bez ēšanas ir atrasts vēl viens pielietojums, radošuma un tehnisko zināšanu attīstība.

Vai radošumu var kaut kādā mērā ierobežot? Nevar, tam ir tikai jāattīstās, un tas ir brīnišķīgi, ka radīšanai nav noteikti rāmji. Protams, cilvēks mēdz radīt arī kaitīgo, piemēram, azartspēles, bet arī tās spēlē savu lomu radīšanas procesā. Piemēram, mums ir jādomā, kā pasargāt cilvēkus no iekrišanas azartspēļu atkarībā. Sākotnēji, kad radās spēles, tām bija labs nolūks, lai ģimenes un draugi kopā interesenti varētu pavadīt laiku. Taču radošais cilvēks izdomāja ar to nopelnīt un tā no vienkāršas spēles attīstījās azartspēles. Dievs atļauj radīt slikto, jo bez sliktā nav attīstības.

Cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, noteikti paļausies uz sevi, jo viņš izjūt vienotību ar Dievu un sevi no Tā neatdala. Savukārt cilvēks, kas nepaļaujas uz Dievu, vairumā gadījumos nepaļausies uz sevi, viņu māc šaubas un bailes, vai tikai viss izdosies kā iecerēts. Apskatīsim piemēru, kad cilvēks, kas netic Dievam, paļaujas uz sevi. Kāda ir šī paļaušanās? Piemēram, biznesa organizācijas “A” vadītājs paļaujas uz sevi, ka viņš vienosies ar klientu par jaunu projektu, jo viņam ir pārliecinoši argumenti un labs kontakts ar klientu. Viņš sarunā tikšanos ar klientu, bet ceļā pie klienta, viņam salūzt mašīna, un viņš nenokļūst pie klienta norunātajā laikā. Viņš zvana klientam, skaidro neparedzēto situāciju, ko klients uztver saprotoši, bet klientam ir vairāk laika padomāt par jauno projektu, un pēkšņi viņam ienāk prātā brīnišķīga doma, ka projektu varētu īstenot savādāk, ar mazāku resursu ieguldījumu, bet tādā gadījumā sadarbība nepieciešama ar citu partneri. Tikšanās laikā klients atvainojas organizācijas “A” vadītājam, ka ir mainījis domas un sadarbību turpinās ar citu partneri. Kā jūtas organizācijas “A” vadītājs? Vīlies, jo viss tika izdarīts pareizi, tikai mašīnas salūšana izmainīja procesa gaitu. Vai organizācijas “A” vadītājs varēja paredzēt, ka salūzīs mašīna un tajā laikā klientam ienāks prātā doma par citu risinājumu? Vai organizācijas “A” vadītājs šajā situācijā varēja paļauties tikai uz sevi? Nē, nevarēja. Mēs neviens nevaram paļauties tikai uz sevi un muļķi ir tie, kas domā, ka visa pasaule ir viņiem pie kājām.

Cilvēks, kas tic Dievam, tic arī sev, jo viņš jūtas vienots ar Dievu un zina, ka Dievs viņam ļaus darīt to, kas būs saskaņā ar Viņa Gribu. Cilvēks, kas netic Dievam, var ticēt sev līdz brīdim, kad piedzīvos situāciju, ka ar savu ticību sev neko nevar panākt. Daļa cilvēku tieši izmisuma situācijās sāk lūgt palīdzību Dievam, kaut arī līdz tam nav Tam ticējuši. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā brīdī, kad prāts vairs nespēj atrast risinājumu, sirds saka, bet tu esi daļa no Dieva, kāpēc nelūdz palīdzību Dievam? Laicīgā izpratnē tas būtu, vārti atvērsies, ja tu nospiedīsi pogu. Tāpēc eksistē Dievišķais likums, ka Augstākie spēki nedrīkst palīdzēt, pirms cilvēks nelūdz palīdzību.

Ticīgi cilvēki nenoliedz Augstāka Saprāta esamību, jo ar savu pieredzi ir piedzīvojuši Tā atbalstu. Mums patiešām ir svarīgi mīlēt sevi, ticēt sev un paļauties uz sevi, bet apzinoties, ka viss tāpat notiks tā kā to vēlēsies Dievs un tas būs saistīts ar mūsu izvēlēm pagātnē – mūsu karmu.

Apskatīsim piemēru par ķermeni. Ja cilvēks smēķē, viņš nodara pāri savam fiziskajam ķermenim. Kaut kad viņš saslimst. Kāpēc viņš saslima, vai tāpēc, ka to vēlējās Dievs? Nē, tāpēc, ka cilvēks pagātnē izdarīja nepareizu izvēli – nolēma smēķēt. Smēķējot viņš krāja savā fiziskajā ķermenī negatīvo enerģiju, līdz tā pārgāja pāri kritiskajai robežai, un cilvēks saslima. Tanī pat laikā jūs minēsiet daudz piemērus, kad cilvēks smēķē visu mūžu, bet viņa veselība ir labāka par tiem cilvēkiem, kuri nesmēķē. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Dievs raugās uz cilvēku kā uz veselumu un tikai Viņam ir zināms kādas mācības un kādā veidā ir jāapgūst šim cilvēkam.

Viegli pārvarēt grūtus dzīves brīžus tiem, kas tic Dievam. Izmisums pārņem neticīgos, kad tie nespēj kontrolēt situāciju. COVID-19 vīruss cilvēcei parāda, ka tā nevar visu kontrolēt, lai kā to vēlētos. Bez ticības nav iespējams īstenot sapņus. Tomēr kopā ar Dievu viss ir iespējams.

Arī tev ir izvēle – ticēt vai neticēt Dieva esamībai.

Autore: Elvita Rudzāte