Kas ir Gars, Dvēsele, Ķermenis un emocijas? 25.10.2012

Jeļena jautā: Rakstā “Kāpēc nedrīkst atbalstīt abortus?” bija šādi vārdi – “…cilvēku veido svētā trīsvienība: Gars, Dvēsele un Ķermenis”. Es zinu, ka gars ir Dievišķā dzirksts, bet kas ir dvēsele? Emocijas? Es īsti neizprotu ar ko tie atšķiras un kāda tiem loma/nozīme mūsu dzīvē?

Elvita Rudzāte atbild: Lai labāk izprastu katra jēdziena būtību, simboliski iztēlosimies, ka Gars ir sēkla, Dvēsele ir augsne, kurā iesēj sēklu, un Ķermenis ir augs, kas izaug no sēklas. Ja sēkla ir vesela un augsne ir auglīga, tad izaugs skaists un veselīgs augs.

Gars ir ideja, radošais, saprātīgais, virzošais spēks. Ja mēs vēlam labu, mēs ātri virzāmies uz priekšu. Ja mēs esam nelabvēlības pilni, mēs stāvam vai riņķojam uz vietas, lai atrastu pareizo ceļu. Lai Gars varētu virzīties uz priekšu, viņam nepieciešama Dvēsele. Ja Dvēsele ir pozitīva, tad tā paskubina no aizmugures, nedod miera, liek iet uz priekšu. Dvēsele ir izziņa, kas strādā ar ideju. Dvēsele ir kā augsne, kurā lemts veidoties augam. Ķermenis ir šis augs.

Vēl, aplūkojot Garu, Dvēseli un Ķermeni no cita aspekta, var teikt, ka Gars – tas ir tēvs, kam simboliski atbilst skelets, galva, prāts, apdomība, panākumi, spēks, ienākumi. Dvēsele – tā ir cilvēka māte, kurai simboliski atbilst mīkstie audi, kakls, emocijas, jūtīgums, sirsnība, elastīgums, raksturs. Ķermenis ir tēva un mātes summa, kas sev piesaista jau tajā esošo, piemēram, piesaista līdzīgu stresu.

Kad es vērsos pie Augstākiem spēkiem ar jautājumu, kāda ir atšķirība starp Dvēseli un Garu, tad saņēmu atbildi, ka tas esot līdzīgi kā vīrieša un sievietes lomu sadalījumā. Lai vīrietis būtu veiksmīgs darbā, viņam nepieciešama blakus mīloša sieva. Ļoti bieži saka, ka sieviete ir kakls, kas groza galvu uz to pusi, kur viņai labpatīk, bet vīrietis domā, ka pats ir izdomājis šo virzienu. Tieši tāpat var teikt par Garu un Dvēseli – Gars ir galva, bet Dvēsele ir kakls, kas groza galvu. Gars ir vienots ar Dvēseli. Gars izvēlas mācību stundas, kas cilvēkam dzīvē uz zemes būs jāapgūst, bet Dvēsele izvēlas instrumentus, kā labāk cilvēks varētu apgūt Gara izvēlēto mācību stundu. Gars izvēlas mācību stundas, pirms iemiesošanās ķermenī. Dvēsele izvēlas instrumentus dzīves laikā.

Mēs visi saprotam, ka ķermenis ir fiziskais līmenis, jo ķermeni mēs varam aptaustīt. Savukārt, Gars un Dvēsele ir jūtu līmenis, jo mēs tos nevaram aptaustīt. Tieši tāpēc Gars ir ideāls, un Ķermenis ir materiāls.

Gars ir jūtas, Dvēsele ir sajūtas, un Ķermenis ir domas. Domāju, ka arī jūs esat pamanījuši, ka sāp daudz vairāk, ja mēs aizskaram jūtas. Tās nav redzamas, tās var pat sākumā neizpausties fiziskā slimībā, bet sāpes ir ļoti dziļas. Ja mēs domājam nepareizi, tad mūsu ķermenī veidojas slimības, jo ar sliktām vai nepareizām domām mēs radām stresus, kas ietekmē veselību. Ar negatīvām domām mēs slikti ietekmējam savu veselību, bet ar pozitīvām domām mēs palīdzam ķermenim izveseļoties. Mūsu emocijas rodas no mūsu domām un tās rada mūsu prāts. Emocijas var būt gan pozitīvas, gan negatīvas. Abos gadījumos emocijas slikti ietekmē veselību, tāpēc ir svarīgi atbrīvoties  no emocijām un būt līdzsvarotam. Tāpēc visi viedie cilvēki ir ļoti mierīgi un bez emocijām.

Patiess gadījums: Ģimene dzīvoja ļoti pieticīgi un godprātīgi audzināja savu dēlu. Pieaugušais dēls pēc mācībām augstskolā, kļuva par veiksmīgu uzņēmēju. Viņš pateicībā saviem mīlošajiem vecākiem uzbūvēja jaunu, skaistu māju. Pirmajā dienā, kad vecāki sāka dzīvot jaunajā mājā, māte teica: “Cik es tagad esmu laimīga!” un tajā brīdī ģimeni piemeklēja nelaimes gadījums, jo mātei palika slikti un ārsti viņai konstatēja insultu. Kopš tā brīža, mātes “laime” nosacīti piepildījās, jo viņa pēc insulta vairs nepiecēlās un gulēja savā gultā, savā jaunajā mājā. Kad viņas vīrs man jautāja, kāpēc tā notika, mana atbilde bija vienkārša, sievai bija pārāk spēcīgas pozitīvās emocijas, kas ir stiprss stress, kas savukārt radīja insultu. 

Gars izvēlas mācību stundu norises vietu, t.i., valsti, kurā piedzimstam. Dvēsele izvēlas mācību līdzekļus, t.i., dažādus pārbaudījumus, kas mūs piemeklē dzīves laikā. Kad mēs izprotam kādu no savām problēmām, mēs attīstāmies Garā. Ikreiz, kad esam apguvuši kādu dzīvē nozīmīgu mācību stundu, mūsu jūtas uz zināmu laiku nomierinās, jo Gars ir kļuvis gudrāks. Garam jāapgūst sirdsgudrība, tāpēc tam jāiemiesojas fiziskajā ķermenī, lai iemācītos vēl neapgūto. Jo gudrāks kļūst Gars, jo sarežģītāki kļūst viņa mācību uzdevumi. Tas nozīmē, ka mēs nevaram apstāties savā garīgajā attīstībā. Simboliski skolā, ja esam iemācījušies burtus, tad tālāk jāiemācās lasīt, un pēc tam – rakstīt, utt. Jo vairāk mēs apgūstam gudrības, jo kļūstam sirdsgudrāki. Tikai ir viena atšķirība – vai mēs mācāmies augstskolas gudrības, vai dzīves gudrību. Ar sirdsgudrību mēs saprotam to, ka esam apguvuši dzīves gudrību. Diemžēl augstskolas tām pievēršas ļoti maz vai nemaz.

Dvēseles miers iestājas tad, kad esam atkal apguvuši kādu jaunu sirdsgudrību. Ja mēs nemācāmies, tad Dvēsele ir nemierīga, tai kaut kā pietrūkst. Tie, kas cenšas apgūt dažādas mācības, tās līdz galam neizprotot, bet vienkārši pieņemot tās kā dogmas, tiem Dvēsele ir nemiera pilna. No tā mēs secinām, ka apgūt mācību stundu varam tikai tad, ja esam to izpratuši. Svešu gudrību vienkārša pieņemšana neradīs Dvēseles mieru, t.i., sirdsgudrību. Cilvēks ir Gars, kas caur Dvēseli valda pār savu Ķermeni. Dvēsele saista Garu ar Ķermeni. Gars ir mūžīgs, Ķermenis – laicīga parādība. Tātad cilvēka dzīve nebeidzas ar to, ka ķermenis nomirst. Cilvēka dzīve turpinās Garu pasaulē jeb Smalkajā plānā.