Kas ir jāmācās gadījumos, kad nonāk vidē, kura ir ļoti pretēja tam, kāda ir mana būtība? 03.10.2022

Valērija jautā: Man šodien darbā pēc 4 mēnešu darba posma bija novērtēšanas noslēdzošā saruna ar savu darbu vadītāju. Vēršu uzmanību, ka tas nav nedz uzņēmuma, nedz arī nodaļas vadītājs. Darbu vadītājs skaitās cilvēks, kurš ir tāda paša amata cilvēks kā es, bet viņš ir senjora pozīcijā. Es vēl neesmu senjora pozīcijā. Mēs abi strādājam pie projektiem komandā.

Pēc sarunas man palika šķērma sajūta un jo vairāk pārdomāju dzirdēto, jo vairāk sāk likties, ka saruna nebija adekvāta. Gribētu dzirdēt Jūsu domas.

Pirmkārt, mana noslēdzošā saruna notika citādākā formātā nekā standartā kā pieņemts uzņēmumā, respektīvi, standartā darbu vadītājs ar kolēģi aiziet pusdienās un neformālā gaisotnē pārrunā nostrādāto posmu. Manā gadījumā man palūdza norezervēt atsevišķu biroja telpu, kur ļoti formālā gaisotnē pārrunāja manu darba sniegumu. Man bija sajūta, ka esmu ieradusies uz interviju, lai tiktu pieņemta darbā.

Otrkārt, sarunas sākumā man palūdza pastāstīt, kā man pašai liekas, kāds ir mans līdzšinējais sniegums. Es teicu, ka kopumā man liekas, ka es labi veicu savus darba pienākumus un tos veicu pēc labākās sirdsapziņas. Tas nebija melots, jo tā patiešām arī ir, tāpēc mana sirds ir mierīga. Darbu vadītājs nekomentēja manis teikto, bet uzreiz pastāstīja savu redzējumu, sakot, ka darbā esot svarīgas prasmes attiecībā uz dažādu vizualizāciju, diagrammu veidošanu. Uz to es teicu, ka, jā, es to redzu, bet es jau pašā sākumā, t.i., intervijā no viņa neslēpu, ka manas prasmes šajā ziņā nav attīstītas, ka man pie tām ir jāstrādā. Līdz ar to viņš zināja, kāda profila cilvēks es esmu. Es biju godīga pret viņu. Toreiz intervijā viņš teica, ka pietikšot ar prezentāciju prasmēm. Šobrīd izskatās, ka nepietiek gan, ka ir nepieciešamas plašākas vizualizāciju, grafiku prasmes. Lai vai kā, es mācos un cenšos apgūt šāda veida prasmes. Mani mulsināja tas, ka viņš uzsvēra šo prasmju trūkumu, ja intervijā jau noskaidroja to, ka man šīs prasmes iztrūkst. Arī pēc noalgošanas darba procesā es viņam teicu, ka šīs prasmes man klibo, bet es viņas apgūstu (caur konkrētiem darba uzdevumiem).

Tālāk viņš teica, ka nesaskatot, ka man acis degtu par darbu. Šis iedūra sirdī, jo es patiesi daru darbu ar mīlestību un tik labi, cik spēju. Viņš vēl teica, ka es neuzņemoties atbildību par darbu, kam es nepiekrītu, jo darbu es izdaru. Ja es neuzņemtos atbildību par darbu, tad tas nemaz netiktu izdarīts, bet darbs tiek izdarīts. Es viņam pajautāju, kā vēl izpaužas mana neatbilstība viņa gaidām? Viņš uz to teica, ka viņam esot grūti pateikt. Faktiski, viņam nebija ko teikt.

Vēl viņš teica, ka es pastiprināti neinteresējoties par nozari, par kuras projektiem man ir jāraksta. Arī šim es nepiekrītu, jo tad, kad ziņojumu melnrakstos ietveru informāciju, viņš lielāko daļu izsvītro, sakot, ka es pārāk gari rakstot, ka man esot jāraksta īsi un kodolīgi. Tad kā var teikt, ka es neinteresējos par nozari? Kā to var teikt, ja pats svītro ārā un saka, ka es pārāk daudz informācijas esmu sagatavojusi? Tā nevar teikt. No kā tad es to izsvītroto informāciju saņemu? Tikai kā dažādu avotu lasīšanas ceļā. Mans mērķis ir sniegt vispusīgu informāciju.

Papildus iepriekš minētajam viņš atzina, ka manu pašreizējo darbu kontekstā neesot bijusi steidzamība vai vajadzība strādāt virsstundas, bet viņš esot pamanījis, ka es ļoti punktuāli beidzu darba dienu. Uz to es teicu, ka, jā, ka virsstundas nav bijušas vajadzīgas, jo paspēju visu paveikt darba laikā un man vislabāk galva strādā, ja darbu sāku plkst. 8:00 un darbojos līdz plkst. 17:00. Viņam tas nepatika. Mana doma, kāpēc viņam nepatīk tas, ka es laikus beidzu darbu, ir saistīts ar viņa paša darba stilu. Es esmu redzējusi, kā viņš strādā, jo mums ir atvērtā tipa birojs, kur vienā telpā strādā padsmit cilvēki. Viņš darbā ierodas plkst. 10:00, bet strādāt sāk ap plkst. 11:00, jo pirms tam ar kolēģiem runā par ar darbu nesaistītām lietām (es to dzirdu). Pa starpu viņš ņem smēķēšanas pauzes, pusdienlaiku, sarunājas ar citiem kolēģiem virtuvē utml. Citreiz dodas ātrāk prom no darba (nezinu, kāpēc). Ja paliek līdz plkst. 17:00 darbā, tad arī viņam sākas lielā strādāšana un viņš sēž virsstundas. Ir tā, ka uzņēmums par virsstundām maksā. Droši vien viņam ir izdevīgi pa dienu nestrādāt, bet strādāt vakaros un naktīs, jo tad var dabūt vairāk naudas. Mani apmaksātās virsstundas nekad nav iedvesmojušas pa dienu nestrādāt un sākt strādāt pēc darba laika beigām. Jā, nauda ir svarīga, bet ne tik ļoti, lai es apzināti pa dienu nestrādātu un sāktu slaukt uzņēmuma resursus, ņemot vērā, ka es savus darbus varu paveikt pa dienu, normālajās darba stundās.

Visbeidzot viņš novērtēja manu dalību darba pasākumos. Viņš atzina, ka darba pasākumi neesot obligāti, bet viņš esot pamanījis, ka es diezgan laicīgi dodoties prom no pasākumiem uz mājām. Viņš vēlējās zināt, kāpēc tā? Šajā brīdī es iekšēji jutu, ka zaudēju enerģiju, jo bija sajūta, ka sevi jāattaisno, jāaizstāv. Es atklāti teicu, ka pēdējos 2 pasākumos man ļoti nogura kājas uz augstpapēžu kurpēm, jo diemžēl pasākuma vietā nebija, kur sēdēt (bija tikai stāvgaldi), un tāpēc devos pirms pusnakts mājās, jo ļoti sāpēja kājas. Otrajā pasākumā es devos mājās pēc plkst. 23:00, jo es ļoti nosalu, ņemot vērā, ka pasākums notika septembrī, āra teltī un bija tikai 6 grādi, bet meitenēm bija dresscode – vakarkleitas. Tā arī pateicu, ka tovakar man prasījās nevis kleita, bet zābaki, bikses un biezā ārā jaka. Manis teiktais nebija melots. Es piebildu, ka es arī neesmu ballīšu cilvēks pēc būtības. Pēc šī manis teiktā viņš sāka attaisnoties, sakot, ka te neejot runa par ballīšu cilvēku būtību.

Šo gan es viņam nepateicu, jo intuitīvi ir sajūta, ka viņš nesaprastu. Godīgi sakot, man patīk klusums un miers. Es vakaros lasu garīgo literatūru, sarunājos ar Dievu, mācos tuvoties Viņam, jo mani līdz šim dzīve ir tik ļoti mētājusi, ka es saprotu, ka bez Viņa līdzdalības savā dzīvē es nespēju dzīvot un man Viņu VAJAG. Dievu es spēju sajust klusumā un mierā. Man patīk klasiskā mūzika, kas rada mierpilnas noskaņas. Toties darba pasākumos ir ļoti skaļa un smaga mūzika, kas, ja godīgi, manī rada tādu kā trauksmes sajūtu. Papildus tam es nelietoju alkoholu, nesmēķēju. Toties mani kolēģi, ieskaitot darbu vadītāju, to visu dara – smēķē, dzer alkoholu un piedzeras tā, ka vēl 2 dienas pēc pasākuma esot paģiras (viņi paši to stāsta).

Turklāt man ir palicis atmiņā, ka pašā pirmajā darba pasākumā, kad bija arī citu nodaļu kolēģi un mūsu bija daudz, es vienā brīdī savējos vairs nevarēju atrast. Viņi bija pazuduši. Jūs man droši vien vaicāsiet, kāpēc es neturējos kopā ar savējiem kolēģiem? Mana atbilde ir tāda, ka uzņēmums ir starptautisks un uzņēmuma globālā vadība (nav latvieši) mūs visus mudina neturēties tikai un vienīgi pie saviem kolēģiem, bet iepazīt arī citu nodaļu kolēģus. Un tā es arī darīju, gan pavadīju laiku kopā ar savējiem, gan arī iepazinos ar citu nodaļu cilvēkiem. Lai vai kā, bet kā vēlāk noskaidrojās, mani kolēģi bija pārcēlušies uz citu kafejnīcu blakus pasākuma vietai, bet man par to neviens nepateica. Citiem vārdiem izsakoties, mani nepaņēma līdzi.

Tāpat mans darbu vadītājs arī mēdz neatbildēt uz maniem ar darbu saistītiem jautājumiem un es nesaprotu, kāpēc tā. Es jūtu, ka viņš mani tā kā nostumj malā un es nesaprotu, kāpēc tā.

Elvita, sakiet, lūdzu, vai tiešām novērtēšanā ir jāvērtē cilvēka piedalīšanās neobligātos darba pasākumos? Vai tas ir adekvāti? Vai tiešām man ir jāpaskaidro, kāpēc es no pasākuma dodos prom plkst. 23:00 nevis plkst. 04:00? Vai tas ir normāli, ka kaut ko tādu prasa? Vai tiešām ir jāsēž darbā virsstundas, ja darbi ir padarīti? Vai tas ir normāli? Vai tas ir normāli, ka pa dienu darbā gandrīz neko nedara, bet vakaros pēc darba laika beigām sākas lielā strādāšana? Vai tiešām darbinieks, kurš spēj paveikt darbus darba stundu laikā, ir slikts darbinieks un, savukārt, tas darbinieks, kurš strādā virsstundas, ir labs darbinieks? Vai tiešām es nevaru atlikt uzdevumus uz nākamo dienu, ja tie nav steidzami un termiņi nedeg? Vai tiešām var teikt, ka es neuzņemos atbildību, ja darbi ir izdarīti? Vai tas ir adekvāti?

Vai tiešām man ir jāpavada laiks kopā ar cilvēkiem, kuri piedzeras, nosmēķējas un pēc tam, kā paši stāsta, vēl 2 dienas mokas ar paģirām? Vai tiešām man ir jāuzturas šādu cilvēku sabiedrībā?

Visbeidzot, vai es nevaru būt es pati? Vai tagad man sevi ir jālauž, lai es iederētos šajā kolektīvā? Jo man ir tāda sajūta, ka mani nepieņem tādu, kāda es esmu kā cilvēks, kā būtne. Es domāju, ka man ir jāpaliek tādai, kāda es esmu, jo es sevī jūtos komfortabli. Man patīk, ka es esmu tāda, kāda es esmu.

Jo vairāk es strādāju šajā uzņēmumā, jo vairāk es redzu, ka esam ļoti atšķirīgi. Ja godīgi, es pat nespēju noteikt tās neapgūtās dzīves mācības, kuras mani saista ar maniem kolēģiem. Lai arī uzņēmuma politika slavina, ka uzņēmums ir iekļaujošs attiecībā uz cilvēku dažādību, praksē es to neredzu. Manuprāt, tie ir tikai skaisti vārdi uz papīra.

Kas ir jāmācās šādos gadījumos, kad nonāk vidē, kura ir ļoti pretēja tam, kāda ir mana būtība?

Elvita Rudzāte atbild: Valērija uzdeva ļoti daudz jautājumus, bet patiesībā jautājums ir par uzņēmuma un konkrēti viņas nodaļas kultūru, kura ļoti atšķiras no Valērijas kultūras. Atšķirīgu kultūru cilvēkiem var būt grūtības izprast citas kultūras cilvēku. Valērijas gadījumā it kā visi kolēģi pārstāv vienu kultūru, tomēr apziņas līmenis ir tik ļoti atšķirīgs, ka atšķirības traucē abām pusēm.

Valērijas kolēģis nepieņem Valēriju, jo viņai ir citādi dzīves uzskati. Vai tāpēc Valērijai ir sevi jālauž? Protams, nē. Dievs pārbauda Valēriju, vai viņa spēs pielāgoties organizācijas darba kultūrai nepazaudējot savu būtību un nepazeminot savas vibrācijas. Dievs pārbauda Valērijas gara stiprību.

Pastāstīšu piemēru. Mans tuvinieks, kas nevar ciest pasākumus, nekad nepiedalās darba pasākumos, kuri tiek organizēti arī darba kolektīva saliedēšanas nolūkos. Uz kolēģu jautājumiem, kāpēc viņš nepiedalās, viņa atbilde: “Es ar jums laika ziņā esmu kopā vairāk nekā ar savu ģimeni, tāpēc atņemt laiku ģimenei vēl pēc darba laika, neredzu pamatojumu.” Kolēģi viņu uzskata par dīvainu un tajā pašā laikā apskauž, ka viņam ir ģimene, pie kā viņš steidzas mājās tiklīdz beidzas darba laiks, respektējot viņa izvēli. Tāpat viņš stingri ievēro darba laiku kaut arī kolēģi strādā virsstundas. Neviens viņam nepārmet viņa darba stilu, jo viņš darba vietai ir vajadzīgs un visi novērtē viņa izpalīdzību, kompetenci un lojalitāti uzņēmumam. Tāpat viņi novērtē viņa stipro garu, kas spēj neskriet līdzi masai un nedomā par to, ko citi par viņu padomās. Viņš kolēģu acīs ir viens no vērtīgākajiem darbiniekiem neskatoties uz to, ka viņš ir atšķirīgs no pārējiem.

Ja tu cieni sevi, tad cienīs arī tevi. Un tev nav jāatsakās no savas būtības un jānolaižas zemākā kultūras līmenī tikai tāpēc, ka tā dara tavi kolēģi. Ja tevi tāpēc atlaidīs no darba, tad par to nebēdājies, jo patiesībā no darba atlaiž tikai Dievs, izmantojot vadītāju kā instrumentu savās rokās.

Kāpēc Valērija piesaistīja tādus darba kolēģus? Iesaku viņai padomāt, vai viņa savā personiskajā dzīvē nav novērsusies no kāda, kas ir citāds vai kam ir citādi dzīves uzskati? Vai viņa nemēģina kādu pāraudzināt jeb padarīt sev līdzīgu? Vai viņa neizdara par kādu apgalvojumus, kuri patiesībā neatbilst patiesībai?

Citiem vārdiem sakot, viņai ir jāprecizē, kas tieši viņai nepatīk un kaitina savā darba vadītājā? Tās ir viņas neapgūtās mācības.

Kas ir jāmācās šādos gadījumos, kad nonāk vidē, kura ir ļoti pretēja tam, kāda ir mana būtība? Atbilde: saglabāt savu unikalitāti.