Kas ir Kanisterapija? 10.05.2013
Visu manu mūžu, man blakus ir bijuši suņi. Jau kopš bērnības manī bija liela interese par suņiem, lai gan mums pašiem tolaik vēl nebija suns. Kaimiņu suns Robītis gan manī tolaik izraisīja divējādas sajūtas, jo man vienlaikus no viņa bija nedaudz bail un vienlaikus ļoti gribēju viņu papaijāt.
Neatceros, kad konkrēti uzzināju par kanisterapiju, laikam jau tas bija kādā TV pārraidē, bet šobrīd dzirdot vai internetā lasot, kādu informāciju, par šo terapiju, manī ir liela interese, kā tad reāli suns var palīdzēt atveseļoties.
Tikai rakstot šo rakstu es apjautu, ka patiesībā visi suņi, kas manā dzīvē man ir bijuši, savā veidā, man pašai to nemaz neapzinoties, ir bijuši mani terapeiti.
Līdz galam nebiju sapratusi, kādēļ man tik ļoti vienmēr ir gribējies suni. Šobrīd esmu sapratusi, ka viņu beznosacījumu mīlestība ir tā, kas mani piesaista pie viņiem un to ir vērts iemācīties jebkuram cilvēkam.
Manuprāt svarīgi ir tas, lai sabiedrība saprot, ka suns ir kas vairāk par sargu pie ķēdes.
Kanisterapijas attīstība
Dzīvnieku psihoterapeitiskā iedarbība uz cilvēku zināma jau no seniem laikiem. Par terapijas ar suni metodes pamatlicēju uzskata bērnu psihologu no Ņujorkas Borisu Levinsonu, kurš pievērsa uzmanību tam, cik pozitīvi mazie pacienti reaģē uz suni, kurš vizīšu laikā uzturējās uzgaidāmajā telpā. Mūsdienās suņus-terapeitus var sastapt slimnīcās, pansionātos un rehabilitācijas centros, kuros suņiem pat ir štata vietas. Atbilstoši šai terapijai apmācīti suņi ir gaidīti viesi arī skolās.
Lielākajā daļā Eiropas valstu, Amerikā, Krievijā visi dzīvnieku terapijas veidi ir plaši izplatīti. Daudzie pētījumi ir pierādījuši arī speciāli apmācīto suņu labvēlīgo ietekmi. Regulāri notiek semināri un zinātniskie simpoziji par šo tēmu.
Tikšanās ar suni rada pozitīvu emocionālu atbalstu. Bērniem ar garīgas attīstības problēmām, autismu, cerebrālo trieku, dažādiem kustību traucējumiem suns ir motivācija censties veikt noteiktas darbības. Sadarbojoties cilvēkam ar suni, veidojas beznosacījuma mīlestība un uzticēšanās, bērns mācās iniciatīvu, pacietību un paškontroli, aug pašnovērtējums un kompetence, mazinās spastika muskuļos un veidojas jauni refleksi. Efekts no šīs metodes paliek arī tad, kad suņa nav klāt. Terapijai ar suni praktiski nav nevēlamu blakusefektu, izņemot, ja cilvēkam ir alerģija pret suņa spalvu.
Kanisterapijas būtība
Kanisterapijai tiek izraudzīti tādu šķirņu suņi, kurām nav raksturīga agresivitāte, hiperaktivitāte un kuras ir selekcionētas kā palīgs cilvēkam (piem., labradori, ņūfaundlendi, Bernes ganu suņi u.c.). Tomēr suņa sugai nav izšķirošas nozīmes, bet zināmas likumsakarības pastāv. Nav jēgas mēģināt izveidot terapeitu no vācu aitu sugas kucēna, kam vecāki paaudžu paaudzēs trenēti un atlasīti kā labi apsardzes darbinieki. Tāpat arī teicami ganu suņi var nebūt labi dakteri – stiprs instinkts var pamodināt vēlmi “ganīt” arī savu pacientu, nevis sadarboties.
Kā notiek nodarbības un kā veidojas kanisterapijas labvēlīgais efekts? Bērnam, piemēram, atļauj brīvi kontaktēties ar suni – barot, ķemmēt, pastaigāties ar to. Suņa kopšana un spēles ar to labvēlīgi ietekmē mazās un lielās motorikas attīstību. Bērns vairāk kustas. Pareizu un skaidri izrunātu komandu došana sunim stimulē runas attīstību. Balss komandas sunim tiek papildus dublētas ar žestiem. Redzot, ka dzīvnieks klausa viņam, bērnam ir pozitīvas emocijas, viņš kļūst pašpārliecinātāks, komunikablāks. Noslēgušies sevī bērni ar emocionālām traumām tiecas pēc kontakta ar suni, smaida tam. Kanisterapija var palīdzēt šādiem bērniem:
1) atgūt uzticēšanās sajūtu;
2) attīstīt neatkarību, iecietību un paškontroli;
3) paaugstināt pašapziņu, iniciatīvu;
4) empātiju.
Bērniem ar cerebrālo trieku terapija mazina muskuļu spasticitāti, uzlabo un atjauno kustību koordināciju, ķermeņa stāju, līdzsvaro uzbudinājuma un kavēšanas procesus CNS, izveidot jaunus nosacījuma refleksus.
Svarīgs ir psihoemocionālais faktors – bērns neuztver kontaktēšanos ar suni kā kārtējo ārstēšanas kursu (protams, ja vecāki par to nepastāsta). Viņš vienkārši gūst prieku un baudu no saskarsmes. Un suns arī no sirds priecājas, jo viņam jau ir vienalga kādas bērnam fiziskās vai psiholoģiskās īpatnības. Viņu vienkārši sajūsmina šāda maza cilvēciņa eksistence un iespēja atrasties blakus. Suņa tieksme mīlēt cilvēku nav atkarīga no cilvēka politiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem, no izmaiņām sociālajā statusā, dažkārt arī no attieksmes pret viņu pašu.
Ja, piemēram, ārsts nosaka, ka vingrināties vajag katru dienu, tas bieži vien liekas apnicīgi, garlaicīgi, un parasti neviens to negrib ievērot. Taču bērniem ar cerebrālo trieku, kuriem ir izteikta muskuļu spastika, pacientiem pēc insulta tas ir ļoti svarīgi. “Nodarbības ar suni bērni neuztver kā ārstēšanu. Bērns negrib vingrinoties izstiept roku. Bet noglāstīt suni viņš vēlas un roku izstiepj bez īpašas piedomāšanas. Tas arī ir nepieciešams,” iedarbības mehānismu paskaidro V. Akimova (Vladislava Akimova no Dienesta un sporta suņkopības centra „INTER SPORT CANIS”).
Terapijas mērķi katram ir individuāli, tāpēc arī nodarbības atšķiras – varbūt suni vajag izķemmēt, veidot frizūru ar matu gumijām. Varbūt viņam var vienkārši padot barības kumosu dažādos tvērienos. Ar suni var vienkārši rotaļāties, taču suns “nez kāpēc” bumbiņu pienesīs tai rokai, kuru nepieciešams vairāk vingrināt.
Neapzināti reflekss veidojas ātrāk un nostiprinās labāk. V. Akimova stāsta gadījumu, kad suns palīdzējis mudināt viņas trīsgadīgo meitiņu savākt mantas. Mantas metuši plastmasas spainītī, kas radījis lielu troksni, tāpēc Vladislava meitiņai teikusi – liksim lēnām, citādi sunītim nepatīkami. Pēc kāda laika viņa ievērojusi, ka meitiņa arī turpmāk mantas savāc bez lieka trokšņa, lai arī suņa nav bijis ne tuvumā.
Darbojoties ar suni, bērns ir neatkarīgs, patstāvīgs, var izrādīt iniciatīvu. Tas stiprina un attīsta vēlmi izzināt.
Suņa novērtēšana
Lai strādātu ar īpašajiem bērniem suns un tā saimnieks tiek speciāli apmācīti un testēti. Darbam ar pacientiem tiek pielaisti ne visi suņi, tikai mierīgie, neagresīvie, stabilu psihi, ideālu raksturu un augstu intelektu.
Ģimenes suns nav tas pats, kas suns terapeits, lai arī tiem ir daudz kā kopīga, skaidro V.Akimova.
Ja mājās ir bērns ar īpašām vajadzībām, vecākiem, bet parasti jau mammai vienai pašai, ir grūti atbilstoši audzināt, dresēt, trenēt suni. Turklāt tas prasa laiku un jāapzinās, ka no kura katra kucēna terapeits neizaug. Ģimenes sunim, protams, arī jābūt pēc rakstura draudzīgam un rotaļīgam, taču dzīvnieks mājās prasa pastāvīgas rūpes un atbildību, viņš ir jātrenē, atbilstoši jābaro. Papildu slogs pieaugušajam var būt lielāks nekā ieguvums bērnam, kura īpašo vajadzību dēļ it kā kucēns iegādāts. Labs risinājums ir nodarbības ar suni terapeitu, kas pastiprina rehabilitācijas efektivitāti.
Oficiāli kanisterapija Latvijā nav reģistrēta kā rehabilitācijas metode, taču ir sertificēti suņi un saimnieki, kas darbojas Dienesta un sporta suņkopības centra pārziņā.
Ir suņu audzētavas, kur atlasa tieši potenciālos suņus terapeitus, taču svarīgs ir gan raksturs, gan intelekts, kuru var izkopt, bet potences ir grūti prognozēt. Suns var būt teicami apmācīts, taču viņam arī jāsaprot, kā komandas izpildīt, lai nenodarītu pāri cilvēkam: neuzkāpt, nepagrūst.
Latvijā nav sava kanisterapijas organizācija, bet jau minētais Dienesta un sporta suņkopības centrs, sadarbojas ar Polijas kanisterapijas organizāciju un rīko testus, kuri jānokārto suņiem terapeitiem.
Lai kļūtu par suni-terapeitu ir jānokārto tests, kurā sunim tiek piedāvātas situācijas, kurās daudzi citi suņi izrādītu kaut nelielu, tomēr agresiju – piemēram gar suņa purnu pastaigājas cilvēks ar spieķi, imitējot invalīdu, pārbauda, vai suns nesaniknojas uz draiskulīgiem bērniem un neuzbrūk, ja ķepai nejauši uzbrauc ratiņkrēsla ritenis. Šīs visas ir situācijas, ar kurām ikdienā jāsaskaras sunim, kam uzticēta liela misija – ārstēt cilvēkus.
Pēc Polijas kanisterapijas organizācijas datiem, būtiskākās īpašības, kurām jāpiemīt terapijas sunim:
1. Sunim ir jābūt sabiedriskam. Daudziem šķiet, ka pietiek ar to, ka ģimenes suns spēlējas ar saviem ģimenes locekļiem, bērniem un tādēļ ir piemērots terapijai. Bet patiesi sabiedrisks suns ir tikai tad, kad spēlējas ne tikai ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar jebkuru.
2. Sunim ir jābūt paredzamam. Kā jau iepriekš minēju, nav svarīgi kādas šķirnes ir suns, bet ja izvēloties kucēnu, ir vēlme darboties kanisterapijā, svarīgi ir izvēlēties pareizo šķirni un audzētavu. Suņu šķirnes ir veidotas ļoti daudzus gadus un katrai šķirnei ir kāda stirpā puse. Ir suņi, kuri labāk piemēroti ganīšanai, ir tādi, kas labāk piemēroti aizsardzībai, ir tādi, kas piemēroti medībām, un lai gan katrā šķirnē var būt eksemplāri, kas ir piemēroti kanisterapijai, izvēloties kucēnu ir svarīgi skatīties kādi ir šī suņa senči.
Pēc tam, kad ir izvēlēta suga, svarīgs moments ir audzētava, jo tieši tā nosaka šķirnes attīstības virzienus. Šeit ir svarīgi, lai tiktu ņemta vērā arī suņa psihe. Ir jāskatās kā uzvedas vecāki, kā tiek socializēti kucēni, jau pirmajās nedēļās pēc dzimšanas. Ja audzētājs nenodrošina socializāciju un tikai izdara tik daudz, ka pabaro un satīra aiz suņa, tas var ietekmēt kucēna turpmāko sadarbību ar cilvēkiem.
3. Sunim jābūt saprātīgi paklausīgam. Labi trenēts suns ir paklausīgs suns, tāds, kas nekavējoties izpilda visas saimnieka komandas vienalga kur un vienalga kādos apstākļos. Bet atšķirība ir tas kādā veidā komandu izpilda. Iedomājieties šādu situāciju, kad nodarbības telpā uz matračiem ir noguldīti pacienti. Suns ir pretējā telpas stūrī, mēs viņu pasaucam pie sevis, un suns izpilda komandu:
– pa īsāko ceļu skrienot pāri pacientiem, neskatoties, kas viņam ir priekšā;
– suns skrien pie saimnieka izvēloties ejas starp matračiem un pacientiem, nekāpjot virsū pacientiem.
Tikai otrajā piemērā suns parāda saprātīgu paklausību.
Polijas kanisterapijas organizācija iedala trīs suņu terapeitu klases:
- Iesācēja klase – nokārtojot testu šajā klasē sunim ir atļauts piedalīties vienkāršākās terapijas nodarbībās. Testos pārbauda suņa reakciju dažādās situācijās – kad pie saimnieka pienāk sveša persona, kad sveša persona sunim pieskaras, sveša persona pārbauda suņa zobus, ausis, asti, reakciju uz dīvainiem trokšņiem. Ir jādemonstrē, kā suns tie pie pavadas, izpilda komandas „paliec”, „pie manis”. Pārbauda vai suns neņem barību no zemes. Kā suns kontaktējas ar citiem suņiem. Kā suns reaģē, kad sveša persona viņu aizved no saimnieka. Kā suns reaģē uz invalīdu ar kruķiem, zāļu smakām, nekontrolētām ķermeņa kustībām. Kādā veidā suns paņem no svešas personas barību.
- pirmās klases suns – nokārtojot pirmās klases testu, suns parāda, ka viņam ir spējas un viņš drīkst regulāri strādāt kā suns terapeits. Šajā klasē tiek pielietoti jau iesācēju klasē nosauktās situācijas, papildus vēl nāk paklausības komandas „vietā”, „sēdi”, „guli”. Vēl papildus jāprot jebkādi divi papildus triki.
- otrās klases suns – nokātojot šīs klases testu, suns ir gatavs darboties pacientu rehabilitācijā pie dažādām diagnozēm. Šajā klasē atkal jānokārto pirmās klases uzdevumi, papildus jāparāda, ka suns prot atnest atpakaļ izmestu priekšmetu.
Ja suns testa laikā izrāda kaut mazākās agresijas, dominēšanas, baiļu pazīmes, suns testu nenokārto un nākošā reizē drīkst mēģināt tikai nākošajā testēšanā. Tests sunim jākārto vienu reizi gadā.
Secinājumi
- Nodarbības ar suni netiek uztvertas kā ārstēšanu, tā ir kā rotaļa. Līdz ar to ir cita motivācija, nekā tradicionālajām rehabilitācijas metodēm.
- Ne visiem šī terapija ir piemērota. Pirms tam obligāti ir jāizvērtē pacienta attiecības ar suni – vai nav bailes, alerģija.
- Ne katrs ģimenes suns var būt terapeits. Ir ļoti svarīgi, lai suns uzvedas adekvāti jebkurā situācijā, un nekad nenodara pāri pacientam, kuram jau tā ir veselības problēmas.
- Beznosacījumu mīlestība ir tā, kas mums visiem būtu jāmācās no suņiem. Suns jau nepalīdz tikai ar to, ka viņš fiziski ir mums blakus. Tas ko viņš no sevis dod ir pozitīva enerģija.
Autore: Laila Jēkabsone