Kas ir Lielā Patiesība? 28.10.2024

„Neviens cilvēks nekad nevarēs izzināt Lielo Patiesību, jo Lielā Patiesība, ir bezgalīga, bet cilvēka prāts – ierobežots” – tas ir citāts no Lielo Skolotāju mācības. Cilvēkam, kurš jau ir nostājies uz „Ceļa” jeb, citiem vārdiem sakot, kurš jau ir uzkrājis noteiktu daudzumu seno zināšanu, paplašinot savu apziņu, šis viens citāts izteiks samērā daudz, savukārt cilvēkam, kurš nesen nostājies uz apziņas paplašināšanas ceļa, var rasties neskaidrības un dažādi jautājumi.

Kas ir šī Lielā Patiesība, no kurienes tā nāk, un kāpēc cilvēks to nekad pilnībā nevarēs izprast? Ja jau to nevarēs izprast pilnībā – kāpēc cilvēkam šī Lielā Patiesība vispār ir jāmeklē? Kāda nozīme cilvēka dzīvē ir šīs Lielās Patiesības meklēšanai? Mēģināsim rast atbildes uz šiem un arī citiem jautājumiem, kas ir saistīti ar Lielās Patiesības izzināšanu.

Lielā Patiesība nāk no Avota jeb Lielā Nezināmā, jeb Vienotā Pirmsākuma, no kura veidojies viss izpaustais Visums, un kurā cikla beigās viss arī atgriezīsies. Lielais Nezināmais ir neierobežots, visu aptverošs, bezgalīgs – „sakne” visam, kas bija, ir vai kādreiz būs. Lielais Nezināmais ir „Būtība”, nevis izpausta „Būtne”, tāpēc Viņam nepiemīt nekādas īpašības vai jūtas, jo īpašības un jūtas piemīt tikai tam, kas ir izpausts, bet tas kas ir izpausts ir ierobežots. Lielais Nezināmais ir pakļauts evolūcijai, un tam ir jāiziet savs attīstības cikls. Viņa attīstības virziens – sasniegt pilnību.

Lai attīstība varētu notikt, Lielajam Nezināmajam („Būtībai”) sevi ir jāizpauž, t.i., jārada visumus, pasaules, dzīvās būtnes, labo un slikto, redzamo un neredzamo, vienkāršo un sarežģīto utt. Katra radītā izpausme, lai kāda tā arī būtu, nozīmē pakļaušanos lielākiem vai mazākiem ierobežojumiem. Jebkura izpausme nav mūžīga, tai ir savs sākums un beigas, t.i., jebkura izpausme ir ierobežota ar kādu laika intervālu. Pēc izpausmes beigām, kad ir sasniegta vienotība ar VISU, viss atgriežas atpakaļ Lielajā Nezināmajā („Būtībā”) jeb Vienotajā Pirmsākumā.

Bet kāpēc cilvēks nekad nevarēs izzināt šo Lielo Nezināmo, šo Avotu, un Lielo Patiesību, kas nāk no šī Avota? Lai to izprastu vispirms ir jāsaprot, kas ir cilvēks, un ko mēs saprotam ar vārdu „cilvēks”. Arī vārda „cilvēks” izprašana nemaz nav tik vienkārša, kā sākotnēji tas varētu šķist. Skatoties no Zemes jeb laicīgās dzīves perspektīvas, visbiežāk mēs ar vārdu „cilvēks” identificējam konkrētās dzīves personu, kas spēj domāt, runāt, piedalīties ikdienas dzīves notikumos, kam piemīt sava personība, intelektuālā attīstība, talanti, vērtības, noteikts dzīvesveids utt. Šī redzamā cilvēka daļa, protams, arī ir daļa no Lielās Patiesības, jo kopējā evolūcijas procesā tā ir nepieciešama. Tomēr stāstā par „cilvēku” ir arī otra daļa – neredzamā un mūžīgā –, kas ir daudz plašāka. „Īstais cilvēks” ir saprātīga un mūžīga būtne, kuras evolūcija aizsākusies ļoti tālā senatnē, tālākā nekā to šobrīd ir atklājuši mūsu arheologi un vēstures pētnieki. Mācībā ir teikts, ka „īstais cilvēks” ir debesu būtne, dievišķa savā būtībā, tomēr, šī debesu būtne nav pietiekami tīra, lai būtu vienots ar VISU. Lai sasniegtu šo vienotību ar VISU, debesu būtnei ir jāattīra sava daba. Lai attīrītu savu dabu, debesu būtnei ir jānāk iemiesojumā.

Ko nozīmē nākt iemiesojumā? Vispārīgā nozīmē ar vārdu „iemiesots” saprot kādu, kurš jau ir ieguvis fizisku miesu. Bet vispārīgais process, lai iegūtu fizisko miesu ir reinkarnācija. Reinkarnācijas process attiecas uz „īsto cilvēku”, kas atkārtoti ienāk fiziskajā jeb miesas apvalkā. „Īstais cilvēks” jeb varam to saukt arī par Garu, pastāvīgo individualitāti, reinkarnējošo „EGO” u.c. vārdos, ir pastāvīgs un mūžīgs, viņš secīgi nonāk un apdzīvo kaut ko, kas ir nepastāvīgs un ir mirstīgs, un tas ir fiziskais ķermenis. „Īstajam cilvēkam” nepietiek tikai ar vienu dzīvi, lai tas varētu iegūt pieredzi un paplašināt apziņu jeb „attīrīt savu dabu, sasniedzot vienotību ar VISU”, tāpēc viņam ir nepieciešamas daudzas dzīves – cik daudzas –, uz to diemžēl atbildēt nav iespējams, jo katram tas ir individuāli – vienam vairāk, citam mazāk, atkarībā no katrs būtne progresa un uzkrātajām zināšanām. Tātad tieši „īstais cilvēks” ir tas, kas nes sevī visu uz mūsu planētas „Zeme” vai arī citur nodzīvoto dzīvju rezultātus un vērtības, „īstais cilvēks” ir tas, kurš, nākot iemiesojumā, atkal un atkal ietērpjas personībās (katrā Zemes dzīvē mums ir cita personība), bet Pats paliek mūžīgi. Tieši „īstais cilvēks” ir tas, kas uzkrāj un glabā Lielās Patiesības mozaīkas, kas iegūtas katrā dzīvē, katrā cilvēciskajā personībā. Solīti pa solītim, izzinot un uzkrājot Lielās Patiesības graudiņus un pamazām piepildot savu mūžīgo zināšanu krātuvi.

Tomēr, katrs iemiesojums „īstajam cilvēkam” nozīmē pakļaušanos noteiktiem ierobežojumiem, līdz ar to neviena „īstā cilvēka” izpausme fiziskajā pasaulē jeb Zemes dzīvē nevar būt pilnīga izpausme. Atrodoties iemiesojumā, „īstā cilvēka” mājas tāpat paliek Ugunīgajā Pasaulē, un šajā pasaulē viņš ir daudz lielāka un grandiozāka būtne, nekā var būt jebkura viņa izpausme (personība) fiziskajā plānā. Neviena „īstā cilvēka” izpausme (personība) fiziskajā plānā (neatkarīgi no to skaita) nekad nevarēs izpaust viņa būtnes pilnību. Pat ja viņš būs izdzīvojis tūkstošiem personību, viņš joprojām nevarēs pilnībā izpaust savu patieso būtību, jo pastāv fiziskā plāna ierobežojumi.

Viens no šiem ierobežojumiem ir cilvēciskais prāts, t.i., prāta spējas, intelekts, kas piemīt konkrētajai personībai. Otrs būtiskais ierobežojums ir pats fiziskais plāns jeb fiziskā pasaule, kurā mēs dzīvojam un kura ir visblīvākā un ierobežojošākā no pārējām (Smalkajām) pasaulēm. Protams, ir arī citi būtiski ierobežojumi, kā, piemēram, karma, bet tie šoreiz netiks apskatīti.

Attiecībā uz prātu ir jāsaprot, ka arī prātam piemīt dualitātes īpašība. Ikvienam cilvēkam, neatkarīgi no viņa apziņas līmeņa, piemīt augstākais prāts un zemākais prāts. Augstāko prātu, vienkāršiem vārdiem runājot, mēs varētu definēt kā intuīciju, kas zina un nav atkarīga no pieņēmumiem, iemesliem, kādiem secinājumiem, savukārt zemākais prāts ir tas, kas mums, katrai personībai, piemīt tieši šajā brīdī. Augstākais prāts glabā informāciju, zināšanas, kas ir uzkrātas visās nodzīvotajās dzīvēs, bet zemākais prāts glabā informāciju un zināšanas, kas ir uzkrātas šajā dzīvē. Augstākais prāts ir mūžīgs, bet zemākais prāts ir mirstīgs – tas mums katrā dzīvē ir cits, un tas atbilst konkrētajai personībai. Tāpēc arī zemākais jeb cilvēciskais prāts ir ierobežots savā izpausmē un uztverē. Skaidrības labad, zemākā prāta attiecību pret augstāko prātu varam izteikt arī kā attiecību – neizsmalcinātais pret izsmalcināto. Tas, kas ir neizsmalcināts, nevar izpaust to, kas ir izsmalcināts. Neizsmalcinātais var izpaust tikai to daļu, kas ir atbilstoša viņam pašam.

Tāpēc, esot iemiesojumā, viens no mūsu uzdevumiem ir turpināt attīstīt un izsmalcināt gan mūsu augstāko, gan zemāko prātu – abi ir savā starpā saistīti. Abu prātu „izsmalcināšanā” nepastāv galējā robeža. Jo vairāk tie abi tiks izsmalcināti, jo vairāk būs iespējams izzināt Lielo Patiesību un izpaust to fiziskajā plānā. Tomēr, neskatoties uz to, cik plaši mēs spēsim attīstīt savu apziņu un „izsmalcināt” abus prātus, ir jāsaprot, ka izzināt visu Lielo Patiesību tāpat nebūs iespējams, jo Lielā Patiesība ir bezgalīga, tai nav beigu punkta, jo arī evolūcijai nav beigu punkta.

Ja jau Lielo Patiesību nekad nevarēs izzināt, tad kāpēc cilvēkam tā vispār ir jāmeklē? Atbilde slēpjas tajā, ka tāds ir Lielais Plāns, kas nosaka, ka evolūcijas kopējais virziens ir virzīties uz Lielās Patiesības izzināšanu, paplašinot apziņu. Tāpēc arī evolūcijas atslēga ir tieksme izzināt Nezināmo. Nezināmo, šo Vislielāko Noslēpumu, Vienoto Absolūtu, no kā viss ir sācies un kura daļa esam arī mēs – cilvēki. Nezināmo, kas savā būtībā jau ir dievišķs un tīrs, bet kuram tāpat ir jāiziet sava evolūcija, un jāvirzās uz vēl lielāku pilnību. Lai to izdarītu, Lielajam Nezināmajam ir sevi jāizpauž dažādībā, kas ietver arī nepilnību, ilūzijas, dzīvības valstību radīšanu utt., jo tikai tādā veidā Lielais Nezināmais var izzināt pats Sevi.

Tā kā arī mēs, cilvēki, esam Viņa izpausme un Viņš mūs ir radījis apzināti, arī mums ir jāievēro tie paši evolūcijas principi – tiekšanās sasniegt pilnību. Sasniegt pilnību mēs varam tikai tad, ja darām visu iespējamo, lai paplašinātu savu apziņu, tiecoties izzināt Lielo Patiesību. Šajā apziņas paplašināšanas ceļā mums nākas piedzīvot gan priekus, gan bēdas, gan mīlestību, gan dažādas ciešanas, tomēr tas viss mums ir nepieciešams, jo tikai tādā veidā „īstā cilvēka” patiesā daba tiek attīrīta un ir iespēja arvien vairāk izzināt Lielo patiesību.

Lai paveiktu šo evolūcijas mācībstundu, ar vienu cilvēka dzīvi nepietiek. Tāpēc mēs atgriežamies atkal un, atkal, tik ilgi, līdz beidzot esam tikuši galā ar šo uzdevumu, bet arī ar to nekas nebeidzas!

Autore: Krista Tumova