Kas ir mazohisms un sadisms? 16.07.2016

Gunta jautā: Viss šai pasaulē ir duāls, katram plusam ir pretī mīnuss. Katrā mīnusā ir savs pluss. Vienā brīdī tas ir atklāts, otrā brīdī tas ir slēpts. Tā mēs rūdāmies, attīstām savu garu caur dvēseles izietiem sāpju ceļiem.

Ir cilvēki, kas izvēlas sev apzinātus pārbaudījumus. Piemēram, kāpj kalnos. Milzīgā sasprindzinājumā, neziņā, pārvarot savas bailes, gūst gandarījumu. Citi saka: ,,Kam vajadzīgs tāds mazohisms?” Tātad – mēs, tie nekāpēji kalnos, kaut ko nesaprotam. Kas ir šie cilvēki, kuri izvēlas neierastas, netradicionālas lietas? Kāda ir viņu izvēlētā mācību programma nākot iemiesojumā? Ja ir mazohisms, tad pretī ir sadisms. Ko Tu, Elvita, vari teikt par šiem
diviem jēdzieniem?

Elvita Rudzāte atbild: Es neuzskatu cilvēkus, kas kāpj kalnos, lai pārvarētu savas bailes, par mazohistiem. Kalnos kāpšanas process ir patiešām skaists, jo dabas skaistums, apkārt esošais klusums,  iespēja domās būt tikai ar sevi, spēj dot tādas izjūtas, kādas nespēj dot nekas cits.

Mazohisms ir tīksmināšanās par savām sāpēm. Tā zināmā mērā ir slēpta drosmes bauda – es spēju izturēt to, ko citi nevar izturēt. Mazohisms iemāca cilvēkam pacietību un izturību, tā ir mazohisma labā puse. Mazohista neapgūtā mācība ir vēlēšanās lepoties ar saviem panākumiem. Ja viņam neizdodas lepoties, tad viņu pārņem milzīgs kauns, kuru viņš ļoti slēpj.

Savukārt sadisms ir tīksmināšanās par citu sāpēm. Tā jau ir garīga sabrukšana. Tāpēc sadistus grūti nosaukt par cilvēkiem. Pat zvēri nemēdz tīksmināties par saviem upuriem, viņi nogalina, bet dara to ātri, lai upuris nejustu sāpes un nogalina tikai tad, kad jūtas izsalkuši. Sadists pirms nogalināšanas savu upuri spīdzina un tīksminās par redzētajām sāpēm. Šādu cilvēku pilnībā ir pārņēmusi tumsas enerģija, un faktiski viņš ir dzīvs mironis, kam pēc fiziskās nāves beigām būs lemts “pārstrādes process” jeb citiem vārdiem sakot, viņam vairs neļaus iemiesoties kā cilvēkam, viņam evolūcija būs jāsāk no sākuma, kas ir labais sadista gadījumā.