Kas ir meditācija? 21.02.2013
Meditācija ir garīgā gājēja ceļš, meditācija ir metode, ar kuras palīdzību garīgā ceļa gājējs nonāk līdz dziļākai garīgās dzīves izpratnei. Meditācija ir garīgā prakse.
Lai cilvēks varētu dzīvot garīgu dzīvi, viņam ir vajadzīga spēcīga dvēseliska enerģija. Indijas svētajos rakstos teikts, ka garīgā pilnība jau ir mūsos, tā tikai jāatklāj, ir tikai jāatver durvis mūsu pašu garīgajai esamībai. ( Rudīte Raudupe Dievatziņa vēdās un dainās,Madris,2002, 53.)
Indijas garīgajā mācībā pastāv trīs galvenās jogas, kas gadsimtiem ilgi ir ietektas un izmantotas kā dvēseles dzīves izkopšanas veidi:
– gņāna joga- sevis izzināšanas ceļš;
– bhakti joga-Dieva pielūgsmes ceļš;
– karma joga- pašaizliedzīga darba ceļš.
Rietumu psiholoģijā, socionikā cilvēkus iedala personības tipos pēc to temperamenta-iedzimtā nervu darbības tipa, savukārt senā Indijas vēdu mācībā- pēc trīs jogas paveidiem
- 1. Tie, kas visu uzlūko, galvenokārt, no prāta jeb intelekta viedokļa.
- 2. Tie, kuri saskaras ar dzīvi, galvenokārt, ar jūtu palīdzību.
- 3. Tie, kuru, galvenokārt, pieeja dzīvei ir caur darbiem; šie cilvēki ir prāta un jūtu cilvēku mistrojums. (R.Raudupe Dievatziņa vēdās un dainās, Madris, 2002, 54.)
Atkarībā no tā, kāda tipa cilvēkiem piederīgs, cilvēks savā veidā reaģē uz kādu noteiktu ārēju impulsu. Prāta cilvēks mēdz visu izprātot, izzināt. Viņam visatbilstīgākais ir gnāna jogas-sevis izzināšanas ceļš, kas palīdz attīrīt domas. Šo sevis izzināšanas ceļu viņš var piekopt, klausoties garīgajā mācībā, lasot svētos rakstus, meditējot.
Jūtīgiem, emocionāliem cilvēkiem vispiemērotākais ir bhakti jogas jeb Dieva pielūgsmes ceļš. To praktizē, dziedot Dieva pielūgsmes un slavas dziesmas, skaitot mantras, lūgšanas un piedaloties rituālos.
Trešais ceļš- karma joga ir pašaizliedzīga darba ceļš, kas piemērots darbīgiem cilvēkiem. Vēdās teikts, ka darbs jādara nevis pienēkumu un rezultātu dēļ, bet gan paša darba dēļ, atmetot pieķeršanos darba augļiem, atmetot „ego”, ziedojot savu darbu cilvēcei, kalpojot Dievam.
Tātad šie trīs galvenie ceļi cilvēka garīgo domu kultūru attīsta trīs veidos:
- 1. Sevis izzināšanas ceļš (gņāna joga) palīdz mainīt domu virzienu, ievirzīt domas jaunā, cēlākā gultnē,
- 2. Dieva pielūgsmes (bhakti joga) palīdz pārveidot domu kvalitāti augstākā, diženākā līmenī;
- 3. Pašaizliedzīga darba ceļš (karma joga) palīdz samazināt domu daudzumu.
Cauri visiem garīgās meklēšanas ceļiem vijas viena atziņa: mums jāiemācās attīrīt mūsu domas, nomierināt prātu un jūtas, lai rastos vieta, kurā dievišķais mūsos varētu izpausties. Garīgā meklētāja ceļš parasti sastāv no dažādu ceļu kombinācijām, kur viena pieeja bieži vien ir galvenā.
Tālāk tuvāk apskatīsim gņāna jogas ceļu, kas līdzās izziņas procesam, ietver sevī arī meditācijas praksi.
Meditācija nozīmē apzinātu sevis paplašināšanu, savas īstenās patības atpazīšanu vai atklāšanu. Meditējot, cilvēks ieiet savas būtības dziļākajā dabā. Meditācija nav bēgšana no dzīves, meditācija ir dzīves pieņemšana visā tās pilnībā, lai to pārveidotu dievišķās patiesības augstākajai izpausmei šeit, uz zemes.( Šri Činmojs Mācoties klusumā. Ievads meditācijā., Rīgas Šri Činmoja centrs, 2001,10)
Ja reiz Dievs ir mīlestība, tad meditāciju nedrīkst atdalīt no mīlestības. Austrumu jogi, lai sasniegtu samadhi stāvokli, atsakās no mīlestības zemes plānā. Savukārt rietumu cilvēki cenšas atrast laimi mīlestībā, bet ir zaudējuši kontaktu ar sevi, viņi nezina ceļu, viņi nezina, kur ir viņu mājas.
Abi šie ceļi ir cietuši sakāvi. Ošo atzīmē, ka Austrumi cieta neveiksmi, jo izmēģināja meditāciju bez mīlestības. Rietumi izmēģināja mīlestību bez meditācijas un arī maldījās. Cilvēkam jāspēj būt laimīgam gan vienam, gan kopā ar citiem cilvēkiem. Cilvēkam jābūt laimīgam gan sevī, gan attiecībās ar citiem. ( Ošo Drosme prieks dzīvot riskējot. Sētava, 2006,164)
Meditācijā cilvēks īsteno sevī atklāsmes, ko prāts jau izpratis. Izprast ir viena lieta, pārdzīvot sevī- otra. Meditācija ir tilts starp šīm divām stadijām- izpratni (teoriju) un iedzīvošanu (praksi). Meditācija vispirms ir ceļš un ,visbeidzot, ceļa mērķis.
Uzsākot garīgo praksi, cilvēkam vienmēr ir jāuzdod sev jautājums- kāpēc es to daru, kāds ir mans motīvs un mērķis?
Gaismas skolotāji (Iemīļotais Surija) saka, ka „Ir tikai viens īsts motīvs, ar kuru jāuzsāk jebkura garīgā metodika, tas ir- atbrīvoties no sava ego un tuvoties Dievam, kalpot Dievam un visām dzīvajām būtnēm. Ja jūs uzsākat garīgu praksi ar jebkuru citu mērķi, tad jūs radāt negatīvu karmu.” ( Tatjana Mikušina Gudrības vārds, 1. Grāmata, Solvita,2001,60)
Jebkuras meditācijas prakses mērķis ir sasniegt tādu apziņas līmeni, kas ļaus iziet ārpus jūsu pasaules robežām. (Tatjana Mikušina Gudrības vārds, 1.grāmata, Solvita,2011,273)
Garīgajā dzīvē ikviens meklētājs ir iesācējs. Iesācējs ir tas, kuram piemīt iekšējs pamudinājums ieaugt arvien dievišķākā, arvien apgaismojošākā un arvien piepildošākā esamībā. (Šri Činmojs Mācoties klusumā. Ievads meditācija. Rīgas Šri Činmoja centrs,2001,17)
Garīgā ceļa iesācējiem, vēdiskajos rakstos ir sniegti ieteikumi meditācijas praksei:
– Sēdēt savrupā, klusā vietā, kur nav traucējumu,
– Prātu atbrīvot no vēlmēm,
– Maņu orgānus apvaldīt,
– Koncentrēties, saglabāt uzmanību,
– Godbijībā sveicināt savu skolotāju,
– Meditēt sirds lotosa ziedā.
– Meditēt uz „augstāko Pašu, kas ir viens veselums-bez otra”un
– Meditēt uz „to, kas ir bez traipiem, šķīsts, skaidrs un sāpju neskarts”.(Rudīte Raudupe Dievatziņa vēdās un dainās. Madris, 2002,181)
Labākais veids, kā sākt mācīties meditēt, ir tikties ar cilvēkiem, kas jau meditē, vai vēl labāk- mācīties meditāciju skolotāja vadībā. „Uzsāciet sakarus ar Augstāko Es pieredzējuša skolotāja vadībā un vienmēr, pirms jūs uzsākat jūsu meditāciju, griezieties pie manis ar aicinājumu un lūgumu pasargāt jūs no jebkādas negatīvas, sliktas iedarbības smalkajā plānā un no jebkuru būtņu, dēmonu un atmiesotu garu ietekmes. Es jums ļoti iesaku izteikt šo aicinājumu pirms katras jūsu meditācijas un jebkuriem jūsu mēģinājumiem sazināties ar Augstāko Es.”: Svētais Erceņģelis Mihaēls ( Tatjana Mikušina Gudrības vārds 2.grāmata, Solvita 2010,208)
Sāķot meditācijas praksi, cilvēkam vispirms jāpievēršas tādu dievišķo īpašību kā tiecība, tīrība, prieks, mīlestība, pateicība izkopšanai sevī. Pretējā gadījumā, meditētājs prakses laikā var nokļūt zemāko astrālo būtņu ietekmē.
Labāk meditēt sirdī, ne prātā, jo dziļi sirdī mīt bezgalīgs miers, gaisma un sajūsma. Meditācijā cilvēkam jāsajūtas kā mazam bērnam, kas stāv ziedoša dārzā, iet no zieda uz ziedu, gūst prieku no katra zieda skaistuma un smaržas. Meditācija sniedz spontānu iekšēju prieku un mieru sevī un apkārt. Ja cilvēks sajūt spriedzi prātā vai satraukumu, tad praktizētais meditācijas veids viņam nav piemērots.
Šri Činmojs saka, ka meditētājam jāiemanto zemnieka pacietība. Zemnieks uzar lauku, apstrādā augsni un gaida, kad Dievs sūtīs lietu, lai sēkla varētu uzdīgt. Arī tiecības dzīvē meditētājam ir jāmeditē un jājūt, ka Dieva svētība līst pār viņu gluži kā lietus. Kad Dieva svētība vienojas ar cilvēka piepūli, meditētājs var meditēt labi visu laiku- makšķernieks pie upes, dārznieks- dārzā, mājsaimniece, mazgājot traukus, mākslinieks, radot savu gara darbu…Mistiķis Ošo reiz ir teicis: „Nav svarīgi, vai Tu zīmē, veido skulptūras vai darini apavus; vai esi dārznieks, fermeris, zvejnieks, vai galdnieks…Tas nav svarīgi. Svarīgi ir, vai tu ieliec savu dvēseli tajā, ko radi. Tad tavā darinājumā būs daļa dievišķā.” ( Ošo Jaunrade. Iekšējo spēku atraisīšana. Sētava 2007,113) Meditācijas klusumā cilvēks spēj pieslēgties atklāsmēm, ko parastajā domu gaitā nespēj tvert.
Meditētājam jādzīvo ar cerību, nevis gaidās. Cilvēks ne reti domā, ja viņš lūgsies un meditēs, tad Dievs viņam dāvās. Ja nepiepildās tas, ko cilvēks gaida, viņš kļūst dusmīgs, vīlies pārtrauc garīgo praksi. Gaidas ierobežo un saista.
Meditācijai ir jābūt iekšējam patvērumam, iekšējam altārim, kur patverties no ikdienas trauksmes, spriedzes.
Meditācija ir cilvēka dziļākās esamības intelektuālās izpratnes iedzīvināšana mūsu būtībā. Svarīga ir regulāra meditācijas prakse. Ir ieteikts meditēt, ja vien iespējams, vienā laikā un vietā ik dienas, jo šī sakārtotība veicina jaunu, smalkāku ieradumu rašanos. Svarīgs ir arī lēns kāpinājums, atceroties, ka evolūcija ir lēns process, lēns un noturīgs kā zieda atvēršanās vai saules uzaušana, tā nav pērkona grāviens vai zemestrīce.
Meditācija ir pieslēgšanās Dievam un dievišķajam sevī. Lūgšanā Dievam kaut ko lūdz, meditācijā- Viņu godina un Viņam pieslēdzas.
Kristus mācīja: „debesu valstība mīt jūsos”. Debesu valstību mēs varam izjust. Tas atkarīgs no mūsu garīgās izaugsmes.
Katrs cilvēks ir nācis pasaulē ar pilnības vēstījumu. Katrs cilvēks uz zemes kādu dienu izpratīs augstāko Patiesību. Katram ir lemts atrast savu piepildījumu. Tās ir mūsu dvēseles tiesības kopš dzimšanas.
„Meditējošs cilvēks ir nākotnes cilvēks. Viņš pieder jau Ūdensvīra laikmetam-laikmetam, kas arvien drošākā solī sāk vadīt savu gaitu pa mūsu planētu, iekvēlinot arvien jaunas un jaunas sirdis”: Andrejs Ardha (A. Ardha Meditācija, Rēriha grāmatnīca, 2008)
Secinājums: meditācija savā augstākā pakāpē nozīmē būt nepārtrauktā jogas stāvoklī, t.i., būt kontaktā ar Radītāju, neatkarīgi no ieņemamā amata, veicamiem pienākumiem. Meditācija ir mīlestības, gara brīvības, dvēseles lidojuma stāvoklis, tā ir dziļa vēlēšanās svētīt esamību. Meditācija saka: „Dievs ir!”
Autore: Margarita Kundrāte
sending...
