Kas ir naivums un ko tas māca? 30.01.2015

Sieviete jautā: Kas ir naivums (galvenokārt attiecībās, arī dzīvē), ko tas māca un kā ar to strādāt, lai sevi pilnveidotu?

Elvita Rudzāte atbild: Es ar vārdu “naivums” saprotu cilvēka īpašību, kura nav ne laba, ne slikta. Naivuma labā puse ir tā, ka cilvēks pieļaujot kļūdu to neapzinās un tāpēc to nepārdzīvo un par to neuztraucas līdz brīdim, kad kļūda atklājas. Naivuma sliktā puse ir tā, ka cilvēks savas nezināšanas dēļ pieļauj kļūdu. Ņemot vērā, ka cilvēks pieļauj kļūdu savas nezināšanas dēļ, tad Dievs parasti šim cilvēkam sūta palīgus, kas palīdz cilvēkam it kā atvērt acis un ieraudzīt pieļauto kļūdu.

Attiecībās naivums izpaužas kā uzticēšanās, ignorējot to, ko sirds un pat prāts saka. Piemēram, vīrietis māna sievieti, stāstot, ka viņš ir brīvs,  bet katru vakaru un nedēļas nogali atrod atrunas kāpēc nevar būt kopā ar mīļoto, līdz atklājas, ka vīrietis ir precēts. Sievietes uzticēšanos var uzskatīt par naivumu, jo sievietei noteikti vajadzēja rasties aizdomām, ka vīrietis nav patiess. Bet ņemot vērā, ka ir cilvēki, kas prot melot tik pārliecinoši, tad pastāv iespēja iekrist arī šādās lamatās. Rodas jautājums, vai sieviete pieļāva kļūdu uzticēdamās šādam vīrietim? Nē, nepieļāva, jo attiecības nevar attīstīties, ja cilvēki viens otram neuzticas. Taču brīdī, kad patiesība atklājās, sievietei nekavējoties bija jāpārtrauc attiecības, jo turpinot attiecības ar meli, arī viņa pati atbalstītu melus un pārkāptu Dievišķo likumu: “Tu nedrīksti uzsākt attiecības ar precētu cilvēku.” Tā kā viņa attiecības ar precētu vīrieti bija uzsākusi pati to nezinot, tad Dievs to viņai piedod, bet, ja viņa pēc patiesības atklāšanās turpinās šādas attiecības, tad viņa uzņems uz sevis karmu par attiecību jaukšanu.

Reiz man palīdzību lūdza sieviete, kurai bija audzējs. Runājot ar viņu un uzklausot viņas dzīves stāstu, es sapratu, ka viņas vīrs paralēli uzturēja attiecības ar viņas dvīņumāsu, tam bija vairāki nepārprotami pierādījumi, bet sieviete tik ļoti uzticējās savam vīram un māsai, ka nespēja tam noticēt, kaut arī ar sirdi juta, ka šīs attiecības nav tīras. Tāpēc viņai bija radies audzējs, jo jūtas nevar apslāpēt. Es pirmo reizi saskāros ar tik lielu naivumu, bet sapratu, ka es nedrīkstu būt tā, kas viņai pasaka patiesību, ka viņai pašai ir jānonāk pie secinājumiem, jo pierādījumi bija visapkārt. Es sapratu, ka es varu viņai palīdzēt tikai atgūt vīra mīlestību, iemācot viņai mīlēt vīru, lai viņš nemeklētu citas attiecības, bet situācija bija ļoti sarežģīta, jo māsai bija no viņas vīra bērns, kaut arī patiesība par bērna tēvu tika slēpta. Rodas jautājums, vai šī sieviete bija muļķe, uzticoties savam vīram un māsai? Nē, viņa nebija muļķe, muļķi bija viņas vīrs un māsa, kas šo uzticēšanos izmantoja tik ļaunprātīgi, jo viņiem vēlāk šajā dzīvē vai nākamajā par to nāksies smagi maksāt, lai izpirktu uzņemto karmu. Es sapratu, ka šīs sievietes neapgūtā mācība bija uzticēties savai sirdij, jo tā sievieti brīdināja, bet sievietes prāts teica, ka tas nevar būt. Tāpēc viņa piedzīvoja tik nepatīkamu dzīves situāciju, lai iemācītos klausīt savai sirdij.

Tātad naivuma mācība ir iemācīties sadzirdēt savu sirdsbalsi un nevis klausīt savu prātu.

Arī citās dzīves situācijās, kad cilvēks ir naivi rīkojies, Dievs vēlas, lai cilvēks sāk mācīties saklausīt savu sirdi. Lai sadzirdētu savu sirdi, ir jāiet apzināts garīgās attīstības ceļš, jo cilvēks, kas tikai asina savu prātu, nerūpējoties par savu garīgumu, nedzird savu sirdsbalsi. Ja cilvēks saņemot dažādus dzīves pārbaudījumus, tomēr paliek uzticīgs savam prātam un neko nedara, lai attīstītu savu garīgumu, tad Dievs sūta viņam arvien smagākus pārbaudījumus, lai beidzot cilvēks sāktu ar sevi strādāt un ietu apzinātu garīgās attīstības ceļu.