Kas ir nožēla? 06.10.2021

Nožēla ir savas kļūdas atzīšana, žēlums, piemēram, par izteiktiem vārdiem, kas kādu ir sāpinājuši vai par nepareizi, slikti padarītu vai nepadarītu darbu u.tml. Ja cilvēks nožēlo savus izteiktos vārdus vai slikto rīcību, tas nozīmē, ka viņš ir izpratis ar sirdi, cik viņa izdarītā izvēle ir bijusi nepareiza.

Katru dienu mēs izdarām daudzas izvēles. Patiesībā katrā izvēlē mums jāizdara izvēle starp divām izvēlēm. Viena izvēle mūs tuvina Dievam, bet otra izvēle mūs attālina no Dieva. Nožēlu cilvēks izjūt tikai tad, kad ir apzinājies, kura no viņa izdarītajām izvēlēm, viņu ir attālinājusi no Dieva. Ja cilvēks nemaz nevēlas tuvoties Dievam, jo Tam netic, tad viņam pavisam grūti ir nenomaldīties dzīves notikumu džungļos, jo viņš izdarot izvēli, balstās uz savu vērtību sistēmu, bet tā var būt tālu no Dievišķajiem principiem.

Piemēram, cilvēks nezina, kāpēc nedrīkst melot un viņš to dara tiklīdz rodas vajadzība, jo tieši tāpat dara cilvēki, kurus viņš uzskata par piemēru no kā var mācīties jeb savu autoritāti. Cilvēks turpinās melot tik ilgi, kamēr dzīve viņu apturēs, un tas parasti notiek ļoti sāpīgā veidā un visnepiemērotākā brīdī. Ja cilvēks sāpīgā pārbaudījuma laikā izprot, kāpēc nedrīkst melot un sāk nožēlot pagātnes melus jeb pagātnē izdarītās kļūdas, apzinoties savu atbildību par izdarītajām kļūdām un apņemoties turpmāk kļūdas vairs neatkārtot, tad to var uzskatīt par nožēlu.

Ja cilvēks tikai vārdos pasaka, ka viņš nožēlo savu kļūdu un turpina melot, tad tā nav bijusi nožēla, bet gan manipulācija ar Dievu un cilvēkiem, kam viņš turpina melot. Šādā gadījumā cilvēks nevar cerēt uz Dieva žēlastību un visticamāk viņu piemeklēs ļoti grūtas un ļoti sāpīgas dzīves situācijas, kad meli atgriezīsies pie viņa paša atpakaļ.

Piemēram, ir zināmi gadījumi, kad gados jauni cilvēki pārliecina gados vecākus cilvēkus nepotēties pret COVID-19 vīrusu, iestāstot vecajam cilvēkam nepārbaudītu informāciju par vīrusu, apgalvojot, ka tas ir žurnālistu un valdības izdomājums. Kad vecais cilvēks saslimst ar COVID-19 un viņam slimība noris tādā formā, ka viņam nepieciešama palīdzība no jaunajiem cilvēkiem, kas bija atrunājuši viņu vakcinēties, tad jaunie cilvēki negaidīti pazūd un vienīgie, kas aprūpē veco cilvēku, ir mediķi. Slimības brīdī vecais cilvēks saprot, ka bija kļūdījies, uzticoties jaunajiem cilvēkiem un sāk nožēlot savu kļūdu, bet visvairāk viņam sāp nevis slimības radītās sekas, cik apziņa, ka paši tuvākie grūtā brīdī viņam nesniedz palīdzīgo roku. Tādā brīdī vecajam cilvēkam būtu pareizi nevis nosodīt jaunos cilvēkus, kas viņu apmānīja, bet padomāt, vai viņš pats dzīves laikā nav nevienu mānījis? Kad cilvēks būs savai sirdij uzdevis jautājumu – ko es esmu apmānījis – tad Dievs viņa atmiņā atgriezīs notikumus, kad cilvēks izdarīja nepareizas izvēles kādu mānot. Ja cilvēks apzināsies savu pagātnē pieļauto kļūdu, to nožēlos, lūgs piedošanu tam, kuram ar saviem meliem bija nodarījis pāri un turpmāk sevi kontrolēs, lai nekad nevienam nekādā situācijā nemelotu, tad viņš Dieva acīs patiešām būs nožēlojis savu kļūdu. Ja cilvēks pēc atveseļošanās turpinās melot, tad viņš neko nebūs mācījies un ir tikai laika jautājums, kad bumerangs pie viņa atgriezīsies atpakaļ ar tik smagu sitienu, ka diez vai viņš vairs piecelsies.

Cilvēks, kas no sirds nožēlojis savas pieļautās kļūdas, pēc patiesās nožēlas jūtas mierīgi un atviegloti. Patiesa nožēla ir dāvana, ko tu vari sajust. Tas nozīmē to, ka, veicot nepareizu izvēli, mēs varam nožēlot, lai no jauna justos mierīgi un laimīgi. Mēs pielūdzam Dievu, pastāstām Viņam, kas noticis, un lūdzam, lai nākamreiz Viņš palīdz mums veikt pareizu izvēli. Mēs atvainojamies un cenšamies labot nodarījumu. Mēs sajūtam mieru un zinām, ka mums ir piedots.

Mums arī jāsaprot atšķirība starp divām dažādām nožēlām. Daudzi savus grēkus sūdz ar nožēlu un zināmām skumjām, bet joprojām turpina staigāt tumsā jeb pieļaut tās pašas kļūdas. Šie cilvēki neko nav mācījušies no savām kļūdām un tas nozīmē, ka grūtā brīdī, lūdzot palīdzību Dievam, viņi nevar to gaidīt, jo Dievs sniedz palīdzību tikai tiem, kas patiesi nožēlo savas kļūdas, bet no tiem, kas turpina atkārtot kļūdas, Dievs attālinās.

Tas pats attiecas uz laicīgo dzīvi. Piemēram, neuzticīgs vīrs lūdz piedošanu savai sievai, nožēlojot savu kļūdu un sieva viņam piedod, bet pēc laika vīrs atkal kļūst neuzticīgs sievai un lūdz piedošanu. Sievai, protams, ir jāpiedod vīram, jo viņa nezina, cik pati daudz reižu ir sāpinājusi vīra garu iepriekšējo dzīvju laikā, bet sievas uzticēšanās vīram mazinās un notiek vīra un sievas savstarpēja garīga attālināšanās. Laulāto garīgā tuvināšanās iespējama tikai tad, kad vīrs patiesi nožēlos neuzticību un turpmāk šo kļūdu vairs neatkārtos.

Vēl daudzi cilvēki jauc nožēlu ar vainas izjūtu. Vainas izjūta ir stress, kas rada veselības problēmas sirds un galvas apvidū. Tāpēc vainas izjūtu cilvēks nedrīkst sevī turēt. Nožēla ir kļūdas apzināšanās, izpratne, piedošana un turpmāka neatkārtošana. Vainas izjūtas gadījumā cilvēks sev nepiedod savu pieļauto kļūdu. Nožēlas gadījumā cilvēks sev piedod pieļauto kļūdu un turpmāk to vairs neatkārto.

Piemēram, bērns kaimiņu dārzā ir nozadzis zemenes. Kaimiņiene viņa nedarbu ir redzējusi un izstāstījusi bērna mammai. Bērns lūdz piedošanu mammai un kaimiņienei par pieļauto kļūdu un turpmāk nekad neko nezog. Ja bērns turpmāk kļūdu neatkārto, tad nožēla ir bijusi patiesa, bet ja viņš vēlāk atkal kaut kādā dzīves situācijā kaut ko zog, tad nožēla nav notikusi un viņš neko no savas kļūdas nav mācījies. Ja pieaugot viņš sevī tur vainas izjūtu par pagātnē pieļauto kļūdu, tad viņš nav piedevis pats sev, kas ir nekavējoši jāizdara, lai neradītu veselības problēmas.

Tātad pats svarīgākais ir mācīties no savām kļūdām un tās turpmāk neatkārtot, jo atcerēsimies, ka mēs esam nākuši iemiesojumā, lai augtu garā jeb paplašinātu apziņas līmeni, bet tas notiek tikai tad, kad esam izpratuši kādu jaunu mācību.

Autore: Elvita Rudzāte