Kas ir pateicība? Mirkļa pieņemšana? Frāzes no bībeles? Mīlestība uz Dievu? Varbūt, laimes atslēga?
Sakāmvārdos saka” pateicība-sirds atmiņa” . Tā ir uzdrīkstēšanās dzīvot pilnīgi tur, kur esi. Bieži, kad mūsu dzīvēs notiek dramatiski notikumi, liekas ka nav par ko pateikties, jo sirds sāp. Bet laikam ejot, un atskatoties atpakaļ secinām, ka šī situācija nesusi arī kaut ko labu. Lasot grāmatu ” Tūkstoš dāvanu” (Anna Voskampa), aizdomājos par savu attieksmi uz Pateicību! Vai pateicība ir pulsējoša mirkļa sajūta, vai , tomēr, apzināta darbība? Autores izaicinājums pierakstīt 1000 pateicības, iedvesmoja arī mani izmēģināt katru dienu pateikt pateicību par mirkļi, par sajūtu, par notikumiem. Nav viegli pateikt -Paldies! Vēl grūtāk ir to izjust un ieraudzīt par ko teikt paldies!
Paldies, Tev Dievs par saulrietu;
Paldies, ka šodien bija iespēja braukt ar divriteni;
Paldies par garšīgo kafiju ar latene putām;
Paldies par bērnu smaidiem un vīra glāstiem;
Paldies sev par labi padarītu darbu;
Paldies par svaigi ceptu plātsmaizi un siltu tēju;
Paldies par mammas apskāvienu un mīļu vārdu;
Paldies..paldies..paldies..
Tas ir apzināts darbs, jo tikai darot var uztrennēt sajūtu-būt pateicīgam! Līdzīgi kā ar ģitāras spēli vai ēst gatavošanu! Tikai darot var kļūt spēcīgāks un prasmīgāks! Es to saucu par Pateicības mācību! Manuprāt, vārdi” paldies, Dievam’’ ir impulsīva pateicība, ka noticis kaut kas labs! Bet par lietām, ko radījis Dievs, mēs aizmirstam pateikties! Mūsu ķermenis, spēja kustēties, spēja runāt, spēja redzēt, liekas it kā būtu tāpat vien iedots, bet tā ir milzīga Dieva dāvana! To novērtējam bieži tikai tad, kad esam kaut ko zaudējuši. Manai vecomītei nesen bija insults, viņa vairs nespēj parunāt! Bet divas dienas pirms tam, mēs čalojām vairāk kā stundu pa telefonu. Dīvaina sajūta, ka vizuāli ir tā pati mīļā, labā vecomīte, bet tikai klusējoša! Bet arī par to varu pateikties, jo katru reizi satiekoties, es atceros cik viss ir mainīgs un nepastāvīgs!
Izlasot grāmatu ‘’ Tūkstoš dāvanu’’, secināju, ka mana gaušanās par to, kas man trūkst, rodas no pateicības trūkuma par to, kas man ir! Kopš man ir bērni, kā veca ierūsējusi plate skandinu, ka māja mūžīgi ir sajaukta, ka man nav laika palasīt grāmatas, ka trūkst laiks, ko veltīt sev. Bet paskatoties ar pateicības acīm uz savu dzīvi varu teikt – paldies, ka man ir rokas ar ko sakārtot šo radošo mājas kārtību. Paldies, ka man ir bērni, kas dzīvi padara vērtīgāku, naktis garākas, mīlestību stiprāku un peļņu mazāku. Tikai praktizējot pateikties par daudzajām ikdienišķām lietām, es varu kļūt redzīgāka. Tikai strādājot ar sevi, teoloģija kļūst dzīva.
sending...
