Kas ir Pazemība? 05.10.2021

Daudzi cilvēki neizprot jēdzienu Pazemība. Kristietībā un citās reliģijās māca būt pazemīgiem, bet ne visi izprot, ko nozīmē būt pazemīgam?

Vispirms izpratīsim, kas nav pazemība:

1. Pazemība nenozīmē kādam pielīšanu vai iztapšanu vai izdabāšanu.
2. Pazemība  nav arī piespiedu padevība.
3. Pazemība  nav  paklausība vai pakļautība. Piemēram, ja tu savā darbavietā paklausi savam darba devējam tāpēc vien, ka viņš ir tavs priekšnieks, tas vēl nebūt nenozīmē, ka esi pazemīgs. Tā ir paklausība vai padevība augstāk stāvošām personām, bet ne pazemība.
4. Arī tikai zemu noliekta galva lūgšanas laikā vēl ne vienmēr ir pazemības pazīme.
5. Pazemība, tā nav arī tikai kāda uzspēlēta šķietamība, aiz kuras patiesībā stāv kāds savtīgs aprēķins vai paša izdevīgums. Piemēram, to nevarētu saukt par pazemību, ja tu palīdzētu kādam, bet aiz šīs tavas palīdzēšanas stāvētu kāds aplams motīvs, kāds tev pašam vien zināms, bet no citiem apslēpts nolūks, lai iegūtu no tā visa sev kādu labumu vai atzinību.
6. Pazemība nav tikums, kurš meklē kādu, kas viņu paslavētu. Patiesa pazemība nekad pati ar sevi nelepotos.
7. Pazemība  nav arī skumšana par savu aplamo rīcību, niecību vai arī tikai sevis nosaukšana par nabaga grēcinieku. Lai gan citiem cilvēkiem var šķist, ka šis gan ir pazemīgs cilvēks, kurš nebaidās atzīt savu niecību un savu grēcīgumu, tomēr nereti atliek šādam cilvēkam tikai apstiprinoši piekrist un atzīt: «Jā, tu patiešām tāds esi», tā viņa vaigs uzreiz pārmainīsies.
8. Pazemībai nav nekā kopīga ar zemu pašnovērtējumu, kautrīgumu vai mazdūšību, kas baidās pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem atbildību.
9. Pazemība nav skaļi jāapstiprina ar vārdiem, bet tā ir attieksme, kas runā skaļāk par vārdiem.

Īsta pazemības izjūta ir tad, kad cilvēks pieņem savu dzīvi un tajā notiekošos notikumus attiecībā uz sevi kā taisnīgus. Piemēram, cilvēks cieš no pārmetumiem. Viņš nevis dusmojas uz to, kas viņu nosoda, bet izprot, ka pats sev ir piesaistījis šo situāciju un domā, kā risināt grūto situāciju.

Cits piemērs, vīrietis krāpj sievu ar citu sievieti. Sieviete nevis pazemojas vīrieša priekšā, lai tas viņu nekrāptu, bet cieņpilni pieņem nepatīkamo situāciju un domā, kādas kļūdas ir pieļāvusi, ja vīrs viņai ir neuzticīgs, mērķtiecīgi cenšoties labot savas kļūdas un mainīt esošo situāciju, lai vīrs atteiktos no neuzticības.

Pazemīgs cilvēks nevaino citus savās problēmās. Pazemīgs cilvēks apzinās savu atbildību notiekošajā, jo zina Dievišķo likumu – katram pēc nopelniem. Pat, ja viņu piemeklējusi problēma, kuru viņš nespēj saviem spēkiem atrisināt, piemēram, smaga slimība, viņš to pieņem ar pazemību, jo zina, ka Dievam viss ir labāk zināms, jo cilvēks nezina, kādas kļūdas ir pieļāvis iepriekšējo dzīvju laikā par kurām maksā šajā dzīvē. Ir kļūdas, kuras var izpirkt tikai ar ciešanām.

Pazemību varētu dēvēt arī par spēju palikt neievērojamam. Daudziem cilvēkiem gribas sevi izcelt starp citiem vai pār citiem cilvēkiem, tāpat mums arī bieži ir vēlme parādīt savu ietekmi pār kādu citu, tad pazemība ir tas tikums, kas spēj palikt neievērots.

Pazemība –  tā ir brīvība no vēlmes būt ietekmīgam, pārākam par citiem, kā arī brīvība no vēlmes lepoties ar saviem sasniegumiem. Pazemīgs cilvēks savus sasniegumus sev nepiedēvē, jo viņš zina, ka bez Dieva atļaujas viņš nevarētu piedzīvot veiksmes un sasniegt to, ko sasniedzis.

Cik bieži mūs pārņem rūgtums, ja pēc kāda labi padarīta darba neviens nedz mūs, nedz mūsu darbu nav ievērojis. Tas nebūt nenozīmē, ka izteikt pateicību un novērtēt otra cilvēka darbu būtu slikti vai nevajadzīgi. Gluži pretēji pateicība vienmēr ir vajadzīga un tā nekad nevar būt par daudz. Tāpat arī mums vienmēr ir jāprot novērtēt otra cilvēka darbu. Bībele mūs māca būt pateicīgiem gan pret Dievu, gan cilvēkiem. Apustulis Pāvils saka: «Par visu esiet pateicīgi! » (1.Tes 5:18). Tomēr ja šāda pateicība kādreiz iztrūkst, tad pazemība ir tā, kas pateicības trūkumu neizjūt kā sarūgtinājumu.

Pazemība nav iedzimta, tā nav arī saņemama kā dāvana, bet katrs no mums var to mācīties un apgūt. Bieži ceļš uz to ir grūts, jo sākas ar sevis paša iepazīšanu. Tomas Mertons, katoļu mistiķis un vairāku grāmatu autors, īsi un kodolīgi raksturo pazemību: “Lepnums padara mūs mākslīgus, pazemība liek mums kļūt īstiem.”

Autore: Elvita Rudzāte