Kas ir Sai Baba? 30.09.2012

Sai Baba ir Avatārs, kas indiešiem nozīmē Dieva iemiesojumu cilvēka ķermenī. Viņu sauc arī par Bhagavanu un uzrunā ar vārdu Svami – tā Indijā dēvē augsti attīstītas garīgas personības.

Avatāra jēdziens līdz šim Rietumos bija gandrīz nezināms, jo pastāv viedoklis, ka Avatāri dzimst tikai Indijā – vissenākās kultūras zemē, kuras svēto un viedo cilvēku garīgais līmenis jau pirms gadu tūkstošiem bija tik augsts, ka viņi bija spējīgi apjēgt, ko nozīmē Avatārs. Tas Indiju padarīja par garīgo līderi senlaiku pasaulē. Sai Baba ir pirmais Avatārs, kas visā pasaulē pazīstams jau savas dzīves laikā.

Avatārs nozīmē Augstākās Būtnes reinkarnāciju (fiziskā izpausme). Vārds „Avatārs” radies no sanskrita „Avataranama”, kas nozīmē `nolaišanās`. Parasti ar to tiek domāta apzināta Dievišķā nolaišanās mirstīgajā pasaulē, lai cilvēcei parādītu absolūto patiesību un atgādinātu cilvēkiem par viņu patieso Dievišķo būtību.

Sai Baba ir teicis, ka bezformas Dievs iegūst formu un nolaižas uz Zemes, lai apliecinātu Viņa bezgalīgo mīlestību un pieķeršanos cilvēcei. Avatārs izturas kā cilvēks, lai mirstīgie cilvēki var just radniecību ar Viņu un paaugstināties līdz Viņa pārcilvēciskajām virsotnēm, lai cilvēce var tiekties pēc šīm virsotnēm.

Dievs laiku pa laikam iemiesojas, parasti tad, kad taisnīgums samazinās un ļaunums pieaug, lai atbalstītu taisnīgumu, aizsargātu tikumīgo un novērstu ļauno.

Avatārs parādās ik reizi, kad pasaule pārdzīvo garīgo un morālo krīzi. Avatārs atnāk, lai saglabātu taisnīgumu un paaugstinātu universālo apziņu.

Avatāra darbības ir jau iepriekš noteiktas. Sai Baba bija darījis zināmu, ka viņa dzīve iedalīsies trīs galvenajos posmos – spēļu laiks līdz 30 gadu vecumam, brīnumu posms līdz sešdesmitajam dzīves gadam, kam sekos augstākās gudrības mācīšana līdz mūža beigām.

Sai Baba piedzima 1926.gada 23.novembrī Andhra Pradešas štatā Indijā, nabadzīgā Puttaparti ciematā. Viņš bija vienkārša un godīga laulātā pāra ceturtais bērns. Viņa vecāki bija ļoti dievbijīgi cilvēki, kāda sena svētā dzimtas pēcnācēji. Viņu nosauca par Satja Nārajāna Radžu.

Bērnību mazais Satja pavadīja lielā nabadzībā. Viņam bija pāris kreklu un bikšu, kas valkājamas visu gadu. Viņa drēbes bieži saplēsa klases biedri, tādā veidā viņi sodīja zēnu par to, ka stundās viņš visu zināja. Skolā bija pieņemts – ja kāds nespēja atbildēt uz skolotāja jautājumiem, tad viņam citi skolēni sita pļaukas. Satja sita ļoti vārgi, par to saņemdams stipras pļaukas no skolotāja. Pēc šādas izrēķināšanās no skolotāja puses, skolas biedri kļuva draudzīgāki pret Satju. Kaut arī Satjam lāgā nebija ko vilkt mugurā, skolai nepieciešamos piederumus – pildspalvu, zīmuļus, burtnīcas – viņš materializēja. Rezultātā lauku iedzīvotājiem radās bailes, ka viņi varas iestādēm nespēs paskaidrot, no kurienes rodas visi šie priekšmeti.

Viņa bērnība, kas pārpilna neparastiem brīnumiem, ritēja daudzu cilvēku acu priekšā. Jau agrā bērnībā mazais Satja ar savu mīlestību, iejūtību un īpašajām spējām atšķīrās no citiem bērniem. Kopš dzimšanas viņš bija veģetārietis. Citi bērni viņu sauca par savu Guru (Skolotāju). Arī tagad daudzi no Viņa vienaudžiem apliecina mazā Satjas neparasto mīlestību un līdzcietību pret visu dzīvo un iedvesmo ar stāstiem par Viņa Dievišķajām rotaļām.

Kad Satjam palika 11 gadi, apmēram divu gadu laikā viņu centās norobežot no cilvēkiem. Tad jau notika cīņa par Indijas brīvību un pa laukiem braukāja policija, kas arestēja kongresa locekļus.

Trīspadsmit gadu vecumā Satja pārtrauca apmeklēt skolu un sāka pildīt savu Avatāra misiju kā Sai Baba, jo Avatāram nekas nav jāmācās – viņš jau piedzimstot zina  un var visu. Kad Satja paziņoja, ka skolā vairs nemācīsies, viens no viņa sola biedriem izdarīja pašnāvību, bet otrs sajuka prātā, visu laiku piesauca Dieva vārdu un drīz nomira. Sai Baba uzskata, ka sola biedrs, kurš sajuka prātā, miršanas brīdī savienojās ar Viņu.

1940.gada maijā – Satja Nārajāna Radža atklāja, ka Viņš ir Sai Babas no Širdi iemiesojums. Sai Baba no Širdi, neskatoties uz to, ka bija brahmans (Dievišķo pārzinošs), pēc dzimšanas nodzīvoja musulmaņu svētā dzīvi Širdi laukos un nomira 1918.gadā. Ar savu dzīvi un darbību Sai Baba no Širdi cēla indiešu musulmaņu vienotības pamatus Ziemeļu Indijā. Pirms nāves viņš pareģoja, ka atkal piedzims pēc 8 gadiem.

1940.gada oktobrī, būdams gandrīz 14 gadus vecs, Satja Nārajāna Radža pasludināja sevi par Satja Sai Babu un paziņoja, ka pamet vecākus un brāli, jo Viņa uzticīgie skolnieki gaida Viņu. Sai Baba atstāja vecāku mājas un sāka savu mīlestības sludināšanas ceļu.

Satja Sai Baba savu misiju veica līdz 2011.gada 24.aprīlim, kad Viņš atstāja savu fizisko ķermeni, bet Viņa skolnieki turpina iesākto Sai Babas darbu, izglītojot sabiedrību dažādās pasaulēs valstīs.

Sai Babas misija un uzdevumi

Katra Viņa doma uzreiz realizējās: viņš ņēma priekšmetus no „zila gaisa” – saldumus, gredzenus, medaljonus, lūgšanu krelles, grāmatas, fotogrāfijas, skulptūras un visu, ko iedomājas. Dažus no priekšmetiem Sai Baba radīja tieši tādā pašā veidā, kā Dievs radīja materiālo pasauli. Nav nekādu neredzamu radījumu, kas Sai Babam palīdzēja iegūt šīs lietas. Viņa Dievišķā griba ieguva priekšmetu vienā acumirklī. Sai Baba atradās visur, tāpēc Viņa radīšana sākas no bezrobežu dabiskā Dievišķā spēka, un tas nav maģisko spēku rezultāts. Šajā jaunrades spēkā nav nekā demonstratīva, atstrādāta. Viņš bija pilnībā dabisks.

Viņš zināja, ko cilvēki domā, kas bijis viņu pagātnē, būs nākotnē. Viņš spēja izārstēt pat vissmagākās slimības un pamodināt cilvēku no nāves miega. Viņš varēja būt redzams vairākās vietās vienlaicīgi. Nav nekā tāda, ko Viņš nevarēja. Šos brīnumus Sai Baba sauca par savām „vizītkartēm” un teica, ka dod cilvēkiem visu, ko viņi grib, lai viņi sāktu gribēt to, ko Viņš ir nācis dot – Dievišķo gudrību.

Par savu misiju uz Zemes Sai Baba teica: „Šis Sai atnācis, lai sasniegtu galveno mērķi – visas cilvēces apvienošanu vienā ģimenē ar brālības, apliecinājuma un katras būtnes atmiskās (atma –pats) realitātes apgaismošanas saitēm. Lai parādītu Dievišķo – pamatu, uz kura balstās viss Kosmoss un kas māca visiem atzīt kopējo Dievišķo mantojumu. Šis mantojums cilvēku savieno ar cilvēku tā, lai katrs var atbrīvot sevi no dzīvnieciskuma un pacelties līdz Dievišķajam, kas ir viņa esamības mērķis.

Es neesmu nācis, lai izjauktu vai iznīcinātu kādu ticību, bet gan lai stiprinātu katru viņa ticībā tā, ka kristietis kļūst labāks kristietis, musulmanis – labāks musulmanis, un hindu – labāks hindu.” Savā uzrunā pielūdzējiem 1968.gada 23.novembrī Sai Baba ir teicis: „Es iemiesojos no laikmeta laikmetā, lai aizsargātu tikumīgos, iznīcinātu ļaundarus un nostiprinātu taisnīgumu uz drošiem pamatiem. Aizvien, kad pasauli pārņem disharmonija, Dievs iemiesojas cilvēka ķermenī, lai nostiprinātu cilvēku garīgās prakses jeb augstākā miera iegūšanas metodes un lai atkal iemācītu cilvēku sabiedrību staigāt miera ceļus. Pašreizējā laikā konflikti un nesaskaņas laupījuši mieru un saprašanos ģimenēs, skolās, sabiedrībā, reliģijās, pilsētās un valstī. Dieva atnākšanu ļoti gaidīja arī svētie un viedie. Garīgie meklētāji lūdza, un es esmu atnācis. Mani galvenie uzdevumi ir veicināt Vēdu atdzimšanu un audzināt mācekļus. Jūsu tikumi, jūsu paškontrole, jūsu atšķiršanas spēja, ticība un noturība ir tās zīmes, kurās ļaudis saskatīs manu godību. Jūs varat saukt sevi par manu pielūdzēju vienīgi tad, ja esat sevi atdevis manās rokās pilnīgi un galīgi- bez niecīgākajām ego paliekām. Jūs varat izbaudīt svētlaimi pārdzīvojumā, kuru jums piešķir Avatārs. Šis Avatārs darbojas kā cilvēks, lai cilvēce varētu izjust radniecību ar Viņu, bet viņš paceļas savos pārcilvēciskajos augstumos, lai cilvēce spētu tiekties nokļūt šajos augstumos un ar tādu cenšanos varētu patiešām Viņu sasniegt. Dieva kā virzītājspēka apjēgsme ir uzdevums, kura dēļ Viņš iemiesojas cilvēka ķermenī. Avatāriem Rāmam un Krišnam nācās iznīcināt vienu vai vairākus cilvēkus, kurus varēja uzskatīt par taisnīga dzīves veida ienaidniekiem, un tādā veidā atjaunot tikumīgo dzīves veidu, bet tagad neviens nav pilnīgi labs, tātad – kurš ir pelnījis Dieva aizstāvību? Visus ir samaitājis ļaunums, tātad – kurš paliks dzīvs, ja Avatārs nolems ļaunumu iznīdēt? Tādēļ es esmu nācis izlabot saprātu ar dažādiem paņēmieniem. Man nākas dot padomus, palīdzēt, nopelt un stāvēt līdzās kā draugam un labvēlim visiem, lai viņi spētu atmest ļaunās tieksmes un, sapratuši pareizo ceļu, ietu pa to un sasniegtu mērķi. Man jāatklāj cilvēkiem Vēdu, Šāstru un citu garīgo rakstu vērtības, kas ir ētikas normu avoti. Ja jūs pieņemsiet mani un teiksiet: „Jā”, es arī atsaukšos un atbildēšu: „Jā, jā, jā”. Ja jūs noliegsiet un teiksiet: „Nē”, arī es atbalsošu: „Nē”. Nāciet, pārbaudiet, gūstiet pieredzi un iegūstiet ticību. Tā ir metode, kā mani izmantot.[..] Ik solis Avatāra gaitā ir iepriekš nolemts. Rāma atnāca barot patiesības un taisnīguma saknes. Krišna atnāca veicināt mieru un mīlestību. Tagad šīm četrām vērtībām draud briesmas iznīkt. Tālab ir ieradies pašreizējais Avatārs. Taisnīgums, kas aizbēdzis mežos, jāatved atpakaļ uz ciematiem un pilsētām. Netaisnīgums, kas posta ciematus un pilsētas, jāaizdzen atpakaļ džungļos. [..]Jūsu pasaulīgais saprāts nespēj izdibināt Dieva ceļus. Viņu nevar iepazīt tikai ar prāta gudrību. Jūs varat gūt labumus no Dieva, bet jūs nevarat viņu izskaidrot. Jūsu skaidrojumi ir vienīgi minējumi, mēģinājumi maskēt savu nezināšanu ar skanīgām frāzēm. Ieviesiet kaut jel ko savā dzīvē kā pierādījumu tam, ka esat no manis uzzinājuši augstākās dzīves noslēpumu.”

Sai Babas pilnīgas cilvēka dzīves formula sastāv no 5 pamatelementiem – patiesība, taisnīgums, miers, mīlestība un nevardarbības princips (atteikšanās no vardarbības), kas ir cilvēciskās pamatvērtības.  Sai Baba cilvēcisko vērtību nepieciešamību skaidroja: „Šajā pasaulē katram indivīdam un katrai lietai ir sava vērtība un sava īpaša nozīme. Kopumā pasaulē nav nekā, kam nebūtu savas vērtības. Diemžēl vienīgais, kas ir iztērējis savu patieso vērtību, ir cilvēks. Viņš pavada savu dzīvi bez jebkāda labuma. Rezultātā cilvēks ir kļuvis sliktāks par dzīvnieku. Tādi mazi dzīvnieciņi kā truši vai putni ir vērtīgāki pat pēc nāves, jo tiek izmantota to āda un gaļa, bet cilvēks, pat tad, ja tas dzīves laikā ir imperators, tūlīt pēc nāves zaudē savu vērtību. Tāpēc ir ļoti svarīgi dzīvot, cilvēcisku vērtību vadītam. Jums ir jāpiepilda sava dzīve ar vērtībām. Jūsu dzīvei ir jāpiemīt īpašai vērtībai.”

Autore: Elvita Rudzāte