Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Kas ir šis pareizais ceļš pie Dieva? 22.02.2016

Kristīne jautā: Kas ir šis pareizais ceļš pie Dieva..kas ir šis tuvums? Jā,es ticu, jā-es lūdzos un jā-es vēl jo vairāk pateicos…

Elvita Rudzāte atbild: Pareizais ceļš pie Dieva ir tad, ja cilvēks savā sirdī ir apņemies atgriezties pie Viņa, pilnībā paļaujoties uz Viņa gribu un ar pazemību pieņemot dzīves pārbaudījumus, kas palīdz atstrādāt pagātnē radīto slikto karmu un nokārtot dzīves eksāmenus.

Atgriešanās pie Dieva notiek 7 līmeņos. Es nepratīšu tik labi to aprakstīt kā to ir izdarījusi Svētā Terēze no Avilas savā grāmatā “Dvēseles pils”, bet es centīšos to paskaidrot pēc iespējas vienkāršākiem vārdiem, izmantojot citātus no Svētās Terēzes no Avilas grāmatas “Dvēseles pils”.

Pirmais līmenis ir Smalkā plāna, Augstāko spēku un Dieva eksistences atzīšana. Cilvēks tic, ka eksistē Dievs, Smalkais plāns, Augstākie spēki, īpaši varbūt neizprotot, kas tieši notiek Smalkajā plānā. Pirmajā līmenī notiek sevis iepazīšana – cilvēks atzīst sev savus trūkumus un ierauga sevī savas negatīvās īpašības un sāk lēnām no negatīvā atbrīvoties.

Lai cilvēks ieietu otrajā līmenī, viņam jāatbrīvojas no pieķeršanās laicīgās dzīves labumiem un visa tā, kas viņu kavē nodoties Kalpošanai Dievam. Otrajā līmenī cilvēks sāk sekot savam Guru, sāk ievērot Dievišķos likumus un sastopas no tumsas spēkiem ar ļoti daudz kārdinājumiem. Ja viņš pārvar kārdinājumus, tad viņš tiek tālāk uz nākamo trešo līmeni. Otrajā līmenī nākas sastapties arī ar smagām slimībām vai cita veida ciešanām, kad Dievs pārbauda cik cilvēka ticība un paļaušanās uz Viņu ir stipra. Caur ciešanām otrajā līmenī cilvēks apgūst patiesu ticību. Šajā līmenī cilvēks sāk atbrīvoties no sliktas sabiedrības, sāk apzināti sekot savam Skolotājam, ievērojot Dievišķos likumus, regulāri veic garīgo darbu – lūgšanas vai meditācijas.

Trešajā līmenī nonākušais sāk nesavtīgi, ar mīlestību Kalpot Dievam, darot labus darbus cilvēces vai visu citu dzīvo radību labā. Tie, kas veic labus darbus, lai iegūtu atzīšanu, tie to nedara nesavtīgi un ar mīlestību. Tāpēc visi labdari līdz trešajam līmenim nemaz nenonāk. Trešajā līmenī cilvēks izkopj tikumus, t.i., iemācās visās laicīgās dzīves situācijās dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem. Ja cilvēks visu dara ar mīlestību, tad šajā līmenī viņš var saņemt no Dieva žēlastības, kas izpaužas kā brīnumi. Cilvēks reāli brīžiem jūt Dieva klātesamību. Brīnumi var būt ļoti dažādi, atkarībā no Dieva gribas iepriecināt cilvēku par viņa sasniegumiem garīgajā darbā.

Kad cilvēks atrodas trešajā līmenī, viņš:

1) pieliks visas pūles, lai viņā jo pilnīgāk piepildās Dieva griba, bagātinot eksistenci ar auglīgiem darbiem;

2) saglabās pazemību, kas viņu noliek īstajā vietā un atbrīvo sirdi no jebkādām iedomām un pretenzijām;

3) vingrinās paklausībā konkrētās lietās: tā viņam dos drošības sajūtu, ka meklē un cenšas izprast tikai Dieva gribu.

Ceturtajā līmenī cilvēks sāk izprast atšķirību starp gandarījumu un prieku. Gandarījums rodas tad, kad esam paveikuši kaut ko labu. Mēs pilnīgi pamatoti varam priecāties par to, ka esam darījuši labu. Gandarījums dzimst mūsu dabā un gūst piepildījumu Dievā. Turpretī prieks sākas Dievā, pēc tam to izjūt daba un izbauda tāpat kā gandarījumu, turklāt daudz vairāk. Prieku sniedz daudzas laicīgas lietas, piemēram, kad pavisam negaidīti saņemam lielu mantojumu, kad nejauši satiekam mums mīļu cilvēku, kad mums izdodas kāds svarīgs vai ietekmīgs darījums, kuru atzinīgi novērtē. Prieks ir dabisks, un dabisks ir arī gandarījums, kuru mēs gūstam, darot Dieva darbus, vienīgi tā izcelsme ir daudz cēlāka.

Lai dotos uz priekšu pa šo ceļu un sasniegtu nākamos līmeņus, pēc kuriem ilgojamies, nav būtiski daudz domāt, bet gan daudz mīlēt, tāpēc dariet to, kas jūsos uzmodina lielāku mīlestību. Mīlestība – tā ir nevis liels gandarījums, bet gan cieša apņēmība vēlēties vienmēr iepriecināt Dievu, darīt visu iespējamo, lai Viņu neapvainotu, dedzīgi lūgt un godāt.
Ceturtajā līmenī savu piepildījumu sasniedz visas pūles, ko cilvēks ieguldījis, lai mācītos lūgties un uzturēt draudzības attiecības ar Dievu. No otras puses – iniciatīvu pārņem Dievs un sāk cilvēku veidot ar īpašām žēlastībām un īpašu iedarbību, kas izraisa īpašus rezultātus mīlestības nobriešanā. Pirmā pazīme, kas liecina par to, ka jums piemīt pazemība, ir pārliecība, ka neesat pelnījuši Kunga žēlastības un dāvāto prieku un ka nekad savā dzīvē jūs to nebaudīsiet. Dievs žēlastību sniedz vienīgi tam, kam vēlas, un nereti brīdī, kad cilvēks to vismazāk gaida. Ceturtajā līmenī cilvēks ir atteicies no savām vēlmēm. Šajā līmenī cilvēku piemeklē ļoti smagi kārdinājumi, kurus neizturot viņš atkrīt atpakaļ uz zemākiem līmeņiem.
Piektajā līmenī cilvēks izjūt Dievu sevī – izjūt vienotību ar Dievu. Cilvēks sāk ilgoties pēc lieliem pārbaudījumiem, nespēdams darīt neko citu.

Viņš ilgojas gandarīt, ilgojas pēc vientulības un tā, lai visi pazītu Dievu, un ļoti bēdājas, redzot, ka Dievs tiek apvainots. Ja agrāk cilvēks bija ļoti pieķēries saviem radiniekiem, draugiem un mantai un cīnīties pret šo pieķeršanos nepalīdzēja ne pūles, ne apņemšanās, ne vēlēšanās, tad tagad viņš ir kļuvis tik brīvs, ka tam kā nasta šķiet pat tās attiecības, kuras nav iespējams saraut, neapvainojot Dievu.
Šo cilvēku dvēselē valda miers, turklāt ļoti dziļš miers, jo viņu pārbaudījumi ir tik vērtīgi un to izcelsmes avots ir tik labs, ka šie pārbaudījumi, lai gan ir ļoti smagi, rada mieru un prieku. Lai gan cilvēks ir daudz sasniedzis garīguma attīstībā, praktizējot tikumus, viņš vēl nav pilnībā atdevis savu gribu Dievam.
Sestajā līmenī cilvēks vairāk nekā jebkad agrāk tiecas pēc vientulības un atbilstoši tam, cik to pieļauj viņa stāvoklis un tajā veicamie pienākumi, atvaira visus šķēršļus, kas šo vientulību varētu traucēt. Cilvēku kritizē ne tikai tuvākie cilvēki, bet arī tie, ar kuriem viņš nav nekādā saskarē un par kuriem viņš pat nevarēja iedomāties, ka tie kādreiz interesēsies par viņa dzīvi. Tie teic, ka viņš tēlo svēto, ka viņš pārspīlē, lai maldinātu pasauli. Cilvēks nedara neko īpašu – viņš tikai cenšas labi izpildīt pienākumus, kas tam veicami atbilstoši viņa stāvoklim. Tie, kurus viņš uzskatīja par draugiem, viņu pamet, un tieši šiem cilvēkiem viņš kļūst par gardu kumosu.
Ļaunākais ir tas, ka šie pārbaudījumi tik drīz nebeidzas, – dažkārt tie ilgst visu mūžu, turklāt cilvēki cits citu brīdina, ka no tādām personām jāizvairās. Nav daudz tādu, kas viņam tic, salīdzinājumā ar visiem tiem, kas viņu nosoda. Cilvēkam vēl lielākas ciešanas sagādā slavēšana, jo tas labi apzinās, ka viss labais viņā ir no Dieva un nekādā gadījumā – no viņa paša. Cilvēks pret slavēšanu attiecas arvien mierīgāk, jo no pieredzes zina, ka cilvēku runas nav nopietni ņemamas, – te tie saka labu, te pēc īsa brīža jau sliktu. Jo mazāk cilvēks pievērš uzmanību slavēšanai, jo mazāk viņš pievērš uzmanību kritizēšanai. Cilvēks pret kritizētājiem izjūt īpašu maigumu un uzskata, ka viņi ir labāki draugi nekā tie, kas saka par viņu labu.
Tajā pašā laikā Dievs mēdz sūtīt ļoti smagas slimības. Daudz lielākas mokas ir cilvēkam, kuram šķiet, ka viņš neprot izskaidrot savas iekšējās ciešanas. Cilvēkam pat rodas pārliecība, ka Dievs viņu ir atstājis (šādas izjūtas bija arī Svētajai Terēzei no Kalkutas) un pretēji cilvēka Dvēsele piedzīvo ekstāzes un gara lidojumus.
Sestajā līmenī Dievs cilvēku var pamudināt arī ar viņam adresētiem vārdiem. Dažkārt tie šķiet nāk no ārpuses, citkārt – no dvēseles dziļumiem vai dvēseles augstākās daļas. Ļaunais gars dažkārt izmanto slimas dvēseles, lai kaitētu citiem. Tāpēc vienmēr ir jāievēro piesardzība, līdz kļūst skaidrs, no kāda gara ir šie vārdi. Lai arī kādā veidā tie būtu pateikti, tie var būt gan no Dieva, gan ļaunā gara, gan arī iztēles auglis.
Pazīmes kā atšķirt, kad runā Dievs, ļaunais gars vai paša iztēle:

  1) Vai mēs gūstam labumu no šiem vārdiem, vai tie palīdz atbrīvoties no negatīvā?

2) Vai vārdi saskan ar Svētajiem Rakstiem jeb Dievišķajiem likumiem? Ja nē, tad tie nāk no ļaunā gara.

3) Vai vārdi nomierina, piemēram, «neuztraucies»? Ja jā, tad tie nāk no Dieva.

4) Vei dvēseli pārņem dziļš klusums, dievbijīga un mierīga sakoptība, un viņa ir gatava slavēt Dievu? Ja jā, tad tie nāk no Dieva.

5) Vai vārdi ļoti ilgi paliek atmiņā un sniedz drošības izjūtu? Ja jā, tad tie nāk no Dieva.

6) Dvēselē valda nesatricināma drošības izjūta arī tad, ja notikumi neattīstās tā, kā dvēsele to ir sapratusi. Paiet gadi, bet viņa tic, ka Dievs   atradīs citus cilvēkiem nezināmus līdzekļus un beigu beigās vārdi piepildīsies. Un tas patiešām tā notiek.

7) Iztēles radītie vārdi nav ne noteikti, ne skaidri, tie ir it kā pusmiegā dzirdēti.

8) Iztēle nevar izgudrot šos vārdus, lai maldinātu cilvēku, jo vārdi attiecas uz to, ko viņš nekad nav ne vēlējies, ne gribējis, ne zinājis.

9) Kad Dievs uzrunā cilvēku, dvēsele ir tā, kas klausās. Savukārt, ja vārdi rodas iztēlē, tad dvēsele pati pamazām sacer to, ko gribētu dzirdēt.

10) Pietiek ar vienu Dieva sacītu vārdu, lai saprastu daudzas lietas, – to mūsu prāts nespētu tik ātri sacerēt.

11) Ļaunais gars nespēs atdarināt Dieva vārdu iedarbību, ne arī ieliet dvēselē mieru un gaismu. Gluži pretēji – viņš rada nemieru un uztraukumu.

12) Ja cilvēks no Dieva saņem žēlastības un dāvanas, tad lai viņa rūpīgi pārbauda, vai šī iemesla dēļ tā neuzskata, ka ir pārāka par citiem.

13) Ja cilvēka apmulsums nekļūst lielāks, dzirdot aizvien glaimojošākus vārdus, tad lai viņa zina, ka tie nav no Dieva.

14) Ja Dievs ir tas, kas viņu uzrunā, tad cilvēks skaidrāk apzinās savus grēkus un aizmirst to, ko guvis ar savu gribu.

Septītajā līmenī Dievs ieved cilvēku savā mājoklī – notiek pilnīga savienošanās ar Dievu. Tāpat kā Viņam ir mājoklis Debesīs, tā arī dvēselē ir vieta, kurā mājo tikai Dievs un kura ir tikpat kā otrās Debesis. Kad Dievs ieved dvēseli šajā mājoklī, viņa intelektuālajā vīzijā redz Vissvēto Trīsvienību, visas trīs Personas, turklāt liesmojošā mirdzumā, ko gars vispirms uztver kā bezgala spožu mākoni. Šeit visas trīs Personas viņai atklājas un runā ar viņu. Tās palīdz dvēselei saprast Kunga vārdus, kurus lasām Evanģēlijā, proti, ka Viņš un Tēvs un Svētais Gars nāks mājot dvēselē, kas Viņu mīl un pilda Viņa baušļus.
Cilvēks vairs neuztraucas par to, kas ar viņu var notikt, un dzīvo īpatnējā visa aizmiršanā, jo tam šķiet, ka viņa vairs nav. Tikai nedomājiet, ka tagad tas vairs ne ēd, ne guļ, lai gan tas viņam ir diezgan mokoši, un nepilda savus pienākumus. Tagad viņam lielas ciešanas sagādā savas bezspēcības apziņa.
Cilvēka Dvēsele ļoti vēlas ciest, taču šī vēlēšanās viņā nerada nemieru, kā tas mēdza būt agrāk. Vēlēšanās, lai viņā piepildās Dieva griba, dvēselē ir tik absolūta, ka viss, ko Dievs dara, tai šķiet esam labs – ja Kungs vēlas, lai tā cieš, – viņa ir apmierināta.
Ja cilvēks tiek vajāts, tas izjūt lielu iekšēju prieku un tajā valda miers, kas ir vēl dziļāks nekā iepriekš aprakstītos stāvokļos. Viņš netur naidu pret tiem, kas dara vai vēl tai ļaunu, bet, tieši otrādi, izjūt pret tiem īpašu mīlestību. Tagad cilvēks izjūt tik kvēlu vēlēšanos Dievam kalpot, darīt visu, lai Viņš tiktu slavēts, un, ja iespējams, palīdzēt kaut vienai dvēselei, ka viņš ne tikai neilgojas pēc nāves, bet vēlas dzīvot vēl daudzus jo daudzus gadus, panesot smagos pārbaudījumus. Arī doma par godību, ko bauda svētie, viņu neuzrunā, jo šajā brīdī viņš pēc tās vairs neilgojas. Viņš neizjūt nekādas bailes no nāves. Cilvēks vairs nevēlas ne dāvanas, ne iepriecinājumus, jo ar viņu ir pats Dievs un tagad Viņš tajā mājo. Cilvēks ir pilnībā atraisījies no visa. Tas pastāvīgi vēlas dzīvot vientulībā vai arī nodoties darbiem, kas nāk par labu citām dvēselēm.
Šajā līmenī nav iekšēja satraukuma. Šeit dvēsele gandrīz vienmēr bauda pilnīgu mieru. Šeit nonākot, dvēsele vairs nepiedzīvo ekstāzes vai arī tās piedzīvo ļoti reti, turklāt šīs ekstāzes nepavada gara lidojums.
Vai jūs zināt ko nozīmē būt patiesi garīgiem? Tas nozīmē kļūt par Dieva vergiem. Necentieties būt noderīgi visai pasaulei, bet gan tiem, ar kuriem jūs dzīvojat kopā. Tādējādi jūsu darbi būs vērtīgāki, jo jums pret šiem cilvēkiem ir lielāks pienākums.