Kas ir slimība Haimorīts? 02.09.2013
Baiba jautā: Manai draudzenei atklāja haimorītu smagā formā, ko tas nozīmē garīgajā skatījumā?
Elvita Rudzāte atbild: Haimorīts ir deguna blakusdobumu iekaisums. Visbiežāk haimorīts rodas pēc augšējo elpošanas ceļu infekcijas, vīrusu slimībām, angīnas u.c. Parasti gļotas un sekrēti no deguna blakusdobumiem nonāk deguna vai rīkles apvidū, taču, ja ir radies aizlikums, sekrēti un gļotas sakrājas un rada iekaisumu. Dobumu atvērumu aizlikums var rasties tūskainas gļotādas dēļ, ko veicina saaukstēšanās slimības, gripa, kā arī deguna starpsienas izmaiņas. Jebkura saaukstēšanās var būt par iemeslu deguna blakusdobumu iekaisumam, tāpēc arī bieži šīs saaukstēšanās slimības nemanāmi pārvēršas jau par haimorītu.
Kad cilvēkā ir kādas sliktas domas vai jūtas, viņš savā ķermenī uzkrāj negatīvo enerģiju. Negatīvās jūtas uzkrājas astrālajā ķermenī, bet negatīvās domas uzkrājas mentālajā ķermenī un atspoguļojas fiziskajā ķermenī slimības veidā. Kad fiziskais ķermenis vēlas dabiskā veidā attīrīties no negatīvās enerģijas, tad ķermenis saslimst ar parasto saaukstēšanās slimību. Lai ķermenis varētu labi strādāt, deguns ar puņķu palīdzību atbrīvo cilvēka lepnumu un kaunu, paaugstināta ķermeņa temperatūra sadedzina negatīvās enerģijas atkritumus, klepus atklepo zaudēto brīvības izjūtu utt. Ja cilvēks nav izpratis savu negativitāti, savu neapgūto mācību stundu, tad parasta saaukstēšanās attīstās nākamajā stadijā, kas jau rada iekaisumu ķermeņa daļā, kura simbolizē problēmas būtību.
Tā kā visbiežāk haimorīts rodas pēc augšējo elpošanas ceļu infekcijas, vīrusu slimībām, tad nozīmē, ka cilvēks ir par kaut ko nomākts. Viņš savu ķermeni ir atvēris un, ja gadījumā garām iet “vīruss”, tad viņš to labprāt pieņem pie sevis. Medicīniski tas nozīmē, ka cilvēkam ir vāja ķermeņa imūnsistēma. Ķermeņa imūnsistēma simbolizē cilvēka „iekšējo Es”, kas ir Gars un Dvēsele. Ja es mīlu sevi, tad es jūtu Garu, kurš izpaužas caur Dvēseli. Imūnsistēma ir vesela, ja „iekšējais Es” ir tāds, kāds es esmu, t.i., cilvēks atrodas mājās. Māja ir mans ķermenis.
Ja cilvēka imūnsistēma ir novājināta, tad tā ir uzņēmīga pret vīrusiem. Cilvēka imūnsistēma novājinās, ja cilvēks domā, ka viņa problēmās vainīgi citi un sāk vainot sabiedrību. Ilgstoša nomāktība un sarūgtinājums par radušos situāciju, novājina cilvēka imūnsistēmu. Ja cilvēka „iekšējais Es” ir stiprs, un viņš citu uzbrukumus neuztver personīgi, tādējādi sevi nenoniecinot, viņa imūnsistēma ir stipra un pat kontakta gadījumā ar vīrusu, vīruss nevar iekļūt ķermenī, un cilvēks ir vesels. Kad cilvēka „iekšējais Es” ir stiprs, t.i., viņš ir patstāvīgi domājošs, tad cilvēks pats attīra sevi no uzkrātās negatīvās enerģijas, un sveša enerģija, t.i., vīruss, viņā nevar ienākt. Kad cilvēka „iekšējais Es” ir novājināts, tad kontaktējoties ar vīrusu, ķermenis to uzņem sevī un cilvēks saslimst ar gripu. Šajā gadījumā cilvēkā ir vainas izjūta – visi man uzbrūk, es neko nevaru izdarīt, es esmu sliktāks nekā citi.
Ja haimorīts ir radījis spēcīgu deguna blakusdobuma iekaisumu, tas nozīmē, ka cilvēka neapgūtā mācību stunda ir kauns un lepnība, jo simboliski deguns pauž lepnumu vai kaunu. Cilvēks, kas iet ar paceltu degunu pauž lepnumu. Cilvēks, kas iet ar nokārtu degunu, pauž kaunu. Deguns ir sākums cilvēka iekšējai brīvībai. Cilvēks ir iekšēji brīvs, ja viņš nedzīvo ilūzijā. Ilūziju simbolizē cilvēka seja. Tāpēc cilvēka brīvība (ieelpa) ir atkarīga no ilūzijas (sejas): ja cilvēkam ir lielas ilūzijas, kuras nesakrīt ar reālo dzīvi, tad cilvēks par to apvainojas. Apvainošanās enerģija sakrājas deguna dobumā kā iesnas.
Deguna dobumi ir lepnuma par sevi enerģijas noliktavas. Ja cilvēks sava lepnuma dēļ slēpj savu aizvainojumu, tad šī enerģija izveido puņķus deguna dobumā. Jo vairāk cilvēks slēpj savu aizvainojumu, jo dziļāk puņķi nokļūst deguna blakusdobumos un rada galvā smaguma sajūtu un problēmas koncentrēt domas. Aizvainojums, ka citiem ir tas, ko man nekādi neizdodas iegūt, rada skaudību un kauna izjūtu pašam par sevi. Ja deguna dobumos jau ir izveidojušās strutas, tas nozīmē, ka cilvēks domās par radušos situāciju jau kaļ atriebības plānus. Tāpēc strutas galvā ir cilvēka dzīvībai bīstamas. Tieši skaudība, vēlme atriebties ir jāatbrīvo aizvainojuma situācijās, lai atbrīvotos no iesnām. Iesnas ir aizvainojums, kas puņķu veidā lēnām tiek atbrīvots. Iesnas ir zemapziņas asaras jeb iekšējas raudas, kuras nedrīkst parādīt savas lempības un kauna dēļ. Ar iesnām zemapziņa mēģina izvadīt ārā dziļi apspiestās jūtas: visbiežāk bēdas un žēlumu, sarūgtinājumu un nožēlu par nepiepildītiem plāniem un sapņiem jeb nepiepildītām vēlmēm.
Dažkārt cilvēkam ir ciet viena nāss, bet otra ir vaļā. Tas nozīmē, ka aizvainojums ir neliels, bet, ja abas nāsis ir ciet, tas nozīmē, ka aizvainojums ir liels. Haimorīta gadījumā cilvēkam aizvainojums ir ļoti liels un tas jau pārvērties dusmās.