Kas ir vēlme būt labam? 26.08.2015

Ivars jautā: Vēlme izpatikt, iztapt, kā aizsardzības forma, noved pie tā, ka cilvēks piesaista to, no kā ir jāaizsargājas; pakalpīgs, ar saliektu muguru un naidu sirdī, pretī saņem līdzvērtīgu partneri. Šādi, cilvēkā mītošās bailes, aizsargājas no iešanas uz priekšu.

Šeit, uz Zemes, ir divi, kas atrodas blakām, – pozitīvais un negatīvais. No šiem, ir jāizvēlas viens, lai var kļūt par tādu, par ko saka, karsts vai auksts, jo remdens neder, nav attīstības. Tādēļ, ja cilvēks ņem negatīvo palīgos, pozitīvā sasniegšanai, tas paliek neitrāls -remdens, jo izdarītā izvēle, ir kļuvusi neitrāla; ne zivs, ne gaļa.

Griba būt labam, ņemot palīgos bailes, ko teiks citi, ja nebūšu kā tie mani grib redzēt, rada saspringumu, šaubas, slimības. Tas tādēļ, ka mērķis būt pozitīvam, tiek bruģēts ar baiļu negatīvo enerģiju, kas izsauc iekšējo diskomfortu. Gribas, bet bail, tad, izpatikšu un meklēšu nebūšanas citos.

Ja varat, uzrakstiet, lūdzu, kā tas izskatās pēc Jūsu domām, vēlme būt labam, lai pielāgotos dzīvei?

Elvita Rudzāte atbild: Vēlmē būt labam nav nekas slikts. Tas ir jauki, ka cilvēks mēģina strādāt ar savām negatīvajām rakstura īpašībām un sliktajiem paradumiem, attīstot savu raksturu pozitīvā virzienā. Pavisam cits ir vēlme izpatikt citiem, zaudējot savu patieso būtību, t.i., cilvēks dara tā kā citi to vēlas, bet pats viņš vēlas pavisam ko citu. Viņa ārējā rīcība nesakrīt ar domām. Tātad viņš nav patiess un pārkāpj pašus pamatus, jo Patiesība ir visas dzīves pamats.

Vēlme izpatikt rodas no stresa bailes “mani nemīl”, kas savukārt rodas bērnībā no tā, ka bērns nejūt no vecākiem mīlestību visās situācijās, bet vairāk sajūt vecāku prasīgumu vai nevaļu. Bērns jau maziņš ievēro, ja viņš izpilda vecāku vēlmes, tad saņem no vecākiem lielāku uzmanību vai kādu labāku vārdu vai pat samīļošanu. Tā viņš ātri uztver, ka nepieciešams vecākiem izpatikt, tad varēs no viņiem “dabūt mīlestību”, bet vēlāk jau materiālos labumus. Pieaugot bērns turpina šo izpatikšanas taktiku līdz brīdim, kad sajūt, ka dzīve vairs to nespēj iepriecināt, ka kaut kas ir pazudis, tikai viņš nespēj noformulēt kas. Pazudis ir viņš pats. Tāpēc tik svarīgi ir iemācīties mīlēt sevi un citus bez nosacījumiem, atbrīvot savu negatīvo, attīstīt pozitīvās īpašības un, atverot savu radošo potenciālu, darīt labus darbus. Tādā gadījumā cilvēks kļūst arvien pozitīvāks nevis tāpēc, ka tas ir labi un citi to vēlas, bet tāpēc, ka viņš pats labāk izprot dzīvi un jūt, ka daudz patīkamāk ir dzīvot raugoties uz dzīvi ar pozitīvu skatu, īstenojot savus sapņus.