Kas ir zemākais Es un Augstākais Es? 28.08.2021

Zinātniski teorētiskajā literatūrā “Es” jēdziens tiek aplūkots ļoti plašā spektrā, piemēram, psihoanalīzes ietvaros tiek izdalīts motivējošais fenomens, kurš darbojas pēc realitātes principa; no biheiviorisma pozīcijām “Es” tiek interpretēts kā uzvedības kategorija; no kognitīvās psiholoģijas viedokļa “Es” tiek traktēts kā izziņas shēma, pateicoties kurai indivīds iegūst informāciju par sevi, izsakot to noteiktos jēdzienos; interakcionisms uzsver mijiedarbības un komunikācijas nozīmi “Es” izveides procesā; eksistenciālā psiholoģija “Es” būtību saskata pašaktualizācijas procesā utt.

Sociālajā psiholoģijā apzīmējums “Es” tiek attiecināts gan uz fizisko ķermeni, gan uz sociālo identitāti (ietverot lomas un attiecības), gan personību, gan uz indivīda zināšanām par sevi (Es-koncepcija).

“Es” (personību) izšķir trīs daļas: fiziskais, sociālais un garīgais Es.

Fiziskais Es nozīmē ķermeni, apģērbu, ģimeni, mājokli, īpašumu, naudu. V. Džeimss atzīmē, ka cilvēkam ir neapzināta, instinktīva tieksme rūpēties par savu ķermeni, apģērbu, mājokli, pārdzīvot par saviem tuviniekiem. Viss, kas aizskar kaut ko no iepriekš minētā, aizskar paša cilvēka pašcieņu.

Sociālais Es veido citu cilvēku priekšstati par indivīdu. Cilvēkam var būt tik daudz sociālo Es, cik daudz ir grupu, kurās atrasties viņš uzskata par sev nozīmīgu. Indivīds cenšas iemantot atzinību to cilvēku acīs, kuri viņam ir nozīmīgi.

Garīgais Es ir atsevišķu apziņas stāvokļu, konkrētu spēju un īpašību apvienojums. Tā centrā ir aktivitātes izjūta.

V.Džeimsa priekšstati par Es ir daudzu mūsdienu Es teoriju pamatā. Sociālajā psiholoģijā galvenā uzmanība tiek veltīta Es kā izziņas un pašizziņas objektam.

Cilvēka zemākais Es ir tāds kāds cilvēks ir šodien –  viņa ārējais veidols (ārējais iespaids, izskats, uzvedība) un apzinātais iekšējais veidols (raksturs, jūtu un domu pasaule).

Dažādos psiholoģijas virzienos ir ļoti plaši apskatīts un analizēts cilvēka zemākais Es, bet tikai daļa no psihologiem (Dzeims, Jungs) sāka apjaust, ka eksistē kaut kas augstāks, kas arī ir pašā cilvēkā, bet var nebūt apzināts. Tā nav zemapziņa, kur uzkrājas cilvēka pagātnes pieredzes, bet kaut kas augstāks. Kopš cilvēce sāka attālināties no Dieva, psiholoģija vairāk uzmanības pievērš zemākā Es izpētei, jo nav iespējams pētīt to, kam netici.

Cilvēka Augstākais Es ir Dievs cilvēkā jeb Dievišķā dzirksts. Tā ir augstākā apziņa cilvēkā, kurai cilvēks nespēj piekļūt, ja viņš neiet apzinātu garīgās attīstības ceļu. Augstākais Es zina pilnīgi visu par cilvēku un spēj atbildēt uz pilnīgi visiem jautājumiem, bet cilvēks nespēj piekļūt šai dārgumu krātuvei, ja viņa zemākais Es nav pietuvojies Augstākajam Es. Jo zemākais Es ir tuvāk Augstākajam Es, jo cilvēks ir viedāks jeb dzīves gudrāks. Citiem vārdiem sakot, jo plašāks ir cilvēka apziņas līmenis, jo cilvēks ir dzīves gudrāks.

Tāpēc tik svarīgi ir attīstīt cilvēku apziņas līmeni, apgūt Dievišķo zinātni, lai zemākais Es varētu saplūst kopā ar Augstāko Es. Brīdī, kad zemākais Es pilnībā ir saplūdis ar Augstāko Es, sauc par cilvēka saplūšanu ar Dievu. Tas ir augstākais apziņas stāvoklis, ko cilvēks spēj sasniegt iemiesojumā uz Zemes. Tie cilvēki, kas ir saplūduši ar Dievu, izkļūst no reinkarnācijas rata un turpmāk evolūciju turpina uz citām planētām vai citos Visumos vai sniedz palīdzību tiem cilvēkiem, kas vēl ir iemiesojumā uz Zemes, jo tālāko viņu darbību nosaka Hierarhija jeb Augstākie Spēki.

Pastāv garīgās prakses, kas mēģina sazināties ar cilvēka Augstāko Es, lai saņemtu atbildes uz jautājumiem. Diemžēl ne visiem šie mēģinājumi būs sekmīgi, jo nav iespējams ne ar vienu garīgo praksi piekļūt Augstākajam Es, ja Dievs tam nedod atļauju. Tāpēc bieži cilvēki garīgo prakšu laikā sazinās ar astrālām būtnēm, kas var sniegt gan patiesu, gan nepatiesu atbildi. To sauc par spiristismu un tas ir ļoti kaitīgs cilvēka izaugsmei, jo cilvēks pārstāj attīstīties pats, bet vēlas, lai viņam visu pasaka priekšā. Tieši tāpat rīkojas tie cilvēki, kas mēģina uzzināt nākotni pie zīlniekiem vai astrologiem, jo viņi kļūst no šiem cilvēkiem tik atkarīgi, ka paši neko nelemj un tā aptur savu evolūciju.

Zemākais Es tuvojas Augstākajam Es, ja cilvēks apgūst Dievišķo zinātni un to praktizē ikdienas situācijās, kalpojot Dievam. Tikai cilvēks, kas kalpo Dievam, aug garā un var cerēt izkļūt no reinkarnācijas rata, ko kristietībā sauc par došanos mūžībā. Cilvēks, kas nav sasniedzis tik augstu apziņas līmeni, nevar doties mūžībā, jo viņam pēc noteikta laika būs jāatgriežas atpakaļ iemiesojumā uz Zemes, lai turpinātu augt garā tuvojoties savam Augstākajam Es.

Autore: Elvita Rudzāte