Kas man bija jāapgūst no šīs pieredzes? 30.07.2019

Zita jautā: Ir pagājuši vairāki gadi un nu saprotu, ka esmu gatava izprast kādas pagātnes situācijas pasniegtās mācības. Ļoti vēlos uzdāvināt savai dvēselei iespēju piedot, virzīties tālāk un ar atjaunotu prieku priecāties par
doto iespēju dzīvot. Situācija skar manu bijušā darba vadītāju. Respektīvi, ko viņa neapzināti vēlējās man iemācīt? Saprotu tikai to, ka, tā, kā viņa uzvedās, nedrīkst tā uzvesties.

Pirms vairākiem gadiem tiku pieņemta darbā vienā iestādē. Atceros, ka toreiz biju ļoti iepriecināta par iespēju strādāt. Uz darbu devos ar prieku. Vadītāja, kura mani pieņēma darbā (sauksim viņu par Daigu), bija iecietīga,
mīloša, pazemīga. Faktiski, es varu teikt tikai to labāko par viņu.

Reiz Daigai bija jādodas komandējumā uz vairākām dienām. Es ar otru kolēģi paliku vienas. Tas bija pats iesākums jaunajā darbā, kad kaimiņu nodaļai nosūtīju dokumentus apstrādei. Tajā pašā dienā no kaimiņu nodaļas atbildi sniedza Lolita (sauksim viņu šādi). Atbildes e-pastā bija lasāmas sāpīgas lietas, proti, ka mūsu administratīvā nodaļa
neprotot strādāt, un īpaši tika izcelta viena neprecizitāte (uzņēmums no šīs neprecizitātes necieta nekādus finansiālos vai administratīvos zaudējumus). Atbildes e-pasts bija adresēts ne tikai mūsu nodaļai, bet arī uzņēmuma lielajai vadībai, kurai gar konkrētajiem papīriem vispār nebija nekādas saistības. Pirms tam Lolitu dzīvē nebiju
satikusi un man likās viņas reakcija neatbilstoša.

No citu nodaļu kolēģiem uzzināju, ka viņas uzvedība ir saistīta ar kādu notikumu pirms manas stāšanās darbā. To pastāstīja kolēģi, kuri iepriekš bija strādājuši mūsu administratīvajā nodaļā vienlaikus ar Lolitu un Daigu. Pašos pirmsākumos mūsu administratīvo nodaļu vadīja Zane (sauksim viņu tā), kurai darbs bija apnicis un viņa nolēma iet prom no darba. Uzņēmuma vadība viņu palaida ar nosacījumu, ka viņa savā vietā atstāšot labu vadītāju, lai uzņēmuma lielajai vadībai nav jāņemas ar jauna darbinieka meklēšanu. Tā arī notika, Zane uzaicināja Daigu (tad viņa strādāja citā nozares uzņēmumā) uz mūsu nodaļu par vadītāju. Lolitai, savukārt, nepatika jaunieceltā vadītāja Daiga. Drīz vien Lolita paziņoja, ka viņa ar Daigu nestrādāšot kopā, ka viņai nav pieņemams viņas strādāšanas stils. Lolitu paņēma strādāt citā uzņēmuma nodaļā, bet tas nemainīja to, ka viņa turpināja visādi nomelnot Daigu, ne tikai viņas darbus, bet arī Daigas padotos.

Kolēģi, kuri man to pastāstīja un bija strādājuši kopā ar Daigu un Lolitu, teica, ka esot bijis grūti uzturēties šajā atmosfērā, jo nepārtraukti esot bijis jānoraugās kolēģu pārestībās. Apgūstot jaunos darba pienākumus, es redzēju vecos darba e-pastus un, jā, patiešām, Lolita bija rakstījusi sāpīgus e-pastus Daigai, bet Daigas e-pasti kā atbilde
Lolitai bija mierpilni, saticīgi. Tad nu es sapratu, ka es automātiski esmu iekļuvusi Lolitas „melnajā sarakstā”, jo mani darbā pieņēma Daiga. Otra kolēģe, kad uzzināja par šo vēsturisko attīstību, nostājās Lolitas pusē un darba procesā Daigai radīja sarežģījumus pienākumu izpildē. Es paliku Daigas pusē, jo nespēju tā vienkārši sākt nomelnot, apsmiet, kritizēt Daigu bez iemesla. Turklāt viņa allaž savā attieksmē bija mīloša un labestīga. Kā gan es varu sākt
ienīst cilvēku, kurš ir mīlošs? Mana izvēle sirdī radīja mieru. Es zināju, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, jo sirds
„smaidīja”.

Drīz vien Daigai piedāvāja citu darbu un viņas vietā par vadītāju ielika Lolitu. Otrai kolēģei tie bija svētki, jo automātiski viņa Lolitas acīs bija „labiņā”. Es, savukārt, – sliktā. Jāpiebilst, ka man bija grūti strādāt ar Lolitu. Es katru dienu izjutu viņas nepatiku pret mani. Jau pašā pirmajā nodaļas sanāksmē, kad izteicos, es tiku pārtraukta.
Nezinu, kāpēc, bet mans CV publiski tika iztirzāts. Kolēģes CV netika vētīts. Arī pēc tam, ja kaut ko teicu, es tiku ignorēta. Visi mani rakstu darbi tika nokritizēti. Tiem ļoti piekasījās un aizgāja pat tik tālu, ka pirms sūtīju prom kādu e-pastu, tas tika pārbaudīts un Lolita tos pārrakstīja pa savam. Rīcības brīvības faktiski nebija nekādas. Ja
kādreiz nosūtīju kādu e-pastu bez viņas ziņas, bija jāpiedzīvo Lolitas dusmu vētra. Iebilst viņai nebija nozīmes, jo Lolita uzskatīja, ka viņa visu dara pareizi, bet citi – nedara pareizi. Viņa skaļi tā reiz pateica.

No nemitīgās spriedzes es saslimu un saslimu tieši tad, kad nodaļai bija vissvarīgākais posms darba ziņā un Lolitai vajadzēja doties atvaļinājumā. Īsi pirms saslimu Lolita sadalīja darba pienākumus starp mani un otru kolēģi. Man vajadzēja paveikt lielāko darba daļu. Kad saslimu un sēdēju uz slimības lapas, Lolitai bija iespēja atkal dusmoties uz mani. Slimības laikā es saņēmu e-pastus, kuros ar daudzām izsaukuma zīmēm, jautājuma zīmēm bija uzrakstīti pārmetumi par to, ka es esmu saslimusi, respektīvi, kā es to varēju izdarīt, jo taču sen jau zināju, ka nodaļai šis mēnesis būs svarīgs. Iznākumā bija tā, ka Lolitai nācās strādāt atvaļinājuma laikā, jo es biju slima, bet otra kolēģe viena netika galā ar darba pienākumiem.

Laikā, ko pavadīju kopā ar Lolitu, es regulāri cietu no sajūtas, ka esmu nevēlama, ka mani ienīst, ka es kā darbinieks nekam nederu u.tml. Turklāt man vienkārši bija bail no šīs sievietes. Es katru dienu uz darbu devos ar stresu.

Kopā ar Lolitu es nostrādāju aptuveni gadu. Es paralēli meklēju jaunu darbu un man arī iedeva jaunu darbu. Lolita to uzzināja. Viņai tas nepatika. Viņas nepatiku neizpratu, jo viņa taču pati reiz pateica Daigai, ka ar viņu nestrādās kopā. Tad kāpēc jādusmojas, ja padotajam tiek dota iespēja pāriet citā darbā? Ja jau tik liela nepatika bija, tad jau vajadzēja priecāties, jo mana prom aiziešana Lolitai deva iespēju pieņemt darbā sev tīkamu cilvēku.

Es vēlos saprast, ko man neapzināti Lolita centās iemācīt? Kas man bija jāapgūst no šīs pieredzes?

Elvita Rudzāte atbild: Mēs mācāmies no citu kļūdām. Ja redzam, ka kāds rīkojas netaisnīgi, tad mums ir jāmācās dzīvē visās situācijās censties rīkoties taisnīgi. Ja redzam, ka kāds kādu pazemo, tad mums ir jāmācās citus cilvēkus nepazemot. Ja redzam, ka kāds kādu ienīst, tad mums ir jāmācās citus neienīst, lai ko viņi darītu. Ja redzam, ka kāds kādu kritizē, tad mums ir jāmācās norādīt kļūdas tā, lai tās nesāp tam, kas ir kļūdījies, bet viņš tomēr saprot savas kļūdas un turpmāk cenšas tās neatkārtot. Ja redzam, ka kāds cilvēkus šķiro sev tīkamos un netīkamos, tad mums ir jāmācās citus cilvēkus nešķirot, bet katrā cilvēkā ieraudzīt labo. Un tā tālāk es varētu turpināt rakstīt  – viss, kas tev kaitina citos cilvēkos, ir tavas neapgūtās mācības.

Bailes piedzīvot nepatīkamas dzīves situācijas norāda tikai uz to, ka cilvēks ir tālu no Dieva. Jo tuvāk esi Dievam, jo mazāk tevi satrauc dažādas dzīves nebūšanas. Lai pietuvotos Dievam, nepieciešams mācīties. Iesaku Zitai klausīties manis vadītos e-seminārus “Piedošanas mācība” (skatīt šeit) un lasīt Gudrības Vārda mācību vienu diktātu dienā pēc kārtas kā tā ir dota (skatīt šeit).