Kas man būtu jāsaprot šajā 24 gadus ilgajā mācībā? 04.06.2022
Anda jautā: Esmu precējusies 24 gadus un manās un vīra savstarpējās attiecībās nepārtraukti konfliktus rada mūsu dažādais skatījums uz materiālo lietu iegādi. Jāpiebilst, ka 15 gadus un arī tagad algotu darbu nestrādāju, kas vairāk bija dažādu apstākļu sakritība nekā mana apzināta izvēle. Tātad, līdzekļi ir vīra pelnīti. Esam vidēji nodrošināti. Mana vīra pieeja jebkuras lietas iegādei ir tāda, ka vajag iegādāties maksimāli labāko par maksimāli lētāko cenu. Lai sasniegtu šādu rezultātu ir 1) jāizpēta pats produkts; 2) jāapzina visi avoti, kur šo lietu var iegādāties, 3) jāsalīdzina cenas, jāizvēlas lētākais un vēl jākaulējas par atlaidēm. Nenoliegšu, ka šajā procesā var daudz ko iemācīties par lietām, taču prasa milzīgu laika un enerģijas patēriņu. Savukārt, mana pieeja ir pārbaudīt 2-3 avotus, un izvēlēties. Esmu intuitīvs cilvēks, un ticu, ka eju tajā virzienā, kur man jāiet. Tā kā naudu nodrošina vīrs, tad viņš ar manu intuitīvo pieeju nav apmierināts un pieprasa iet cauri viņa pārbaudes ceļam. Esmu neskaitāmas reizes izmēģinājusi vīra pieeju, un parasti jūtos kā “aizej tur, nezin kur, atrod to- nezin ko”. Jūtos, ka man ir jānopērk lieta, kas apmierinātu vīra prasības un procesa laikā mēģinu it kā skatīties viņa acīm, kas ir ļoti nogurdinoši un iztukšojoši. Es vairs neesmu es, es pilnīgi apjūku, man zūd jebkāds prieks par lietas iegādi, iegāde ļoti ieilgst, jo man vienkārši nav enerģijas, vai arī parādās ļoti daudz variantu ar līdzīgiem nosacījumiem, un kad lieta beidzot ir izvēlēta, nav nekāda prieka un gandarījuma, bet nožēla par enerģijas un laika patēriņu.
Es šo situāciju saprotu tā: mana vīra prāts labi strādā ar lietu un informācijas salīdzināšanu, vārdu sakot, zinātnisku pieeju, es vados pēc savām sajūtām un intuīcijas. Esmu novērojusi, ka bieži tāpat atgriežos pie pirmās izvēles, lai gan sākotnēji pat detalizēti nespētu paskaidrot, kāpēc, jo prece varbūt tiešā veidā nav vislabākā un vislētākā, bet tad procesa gaitā izrādās, ka tāpat jāatgriežas pie tās, jo vislētākā varbūt neveic kaut kādas funkcijas vai kaut kas cits neatbilst tieši mūsu prasībām. Ja neeju šo garo salīdzināšanas procesu, vīrs pārmet man slinkumu un neatlaidības trūkumu, saka, ka tāda attieksme man ir tāpēc, ka tā ir viņa pelnīta nauda. Protams, ka tas tā nav. Ja būšu nopirkusi lietu pa savam, nespēšu ar viņam saprotamiem argumentiem pārliecināt, ka šī ir, manuprāt, labākā lieta. Saprotu, ka vīrs neuzticas manai izvēlei. Es no otras puses, ar šādu dzīves stilu esmu iemācījusies pieņemt jebko, jo šādas izvēles rezultātā lietas lielākoties nav tādas, kā man patiktu.
Vēl, attiecībā par lielo enerģijas tērēšanu lietu iegādē esmu nesaprašanā, jo Skolotāji taču arī brīdina par nelietderīgu dievišķās enerģijas tērēšanu. Kas man būtu jāsaprot šajā 24 gadus ilgajā mācībā?
Elvita Rudzāte atbild: Pastāv tāda dzīves gudrība: “Pārmēru labais rada slikto”. No vienas puses Andas vīra attieksme pret naudu, kas ir enerģija, ir pareiza, jo viņš rūpīgi izvēlas preci ko pirkt un netērē nelietderīgi naudu. No otras puses, preces izvēles process paņem tik milzīgu laiku, kas maksā naudu, ka rezultātā preces izvēle var būt ļoti dārgs process un rodas jautājums, vai pirkums vispār ir ieekonomējis naudu?
Ieguldīt enerģiju nelietderīgā rīcībā patiešām nav pareizi. Piemēram, es vairs neapmeklēju tirdzniecības centru “Alfa” tikai tāpēc, ka šis veikals ir pārāk liels un prasa ļoti lielu laika patēriņu, lai izstaigātu visus veikalus, kur varētu būt interesējošā prece. Es apzinos, ka izstaigājot visus veikalus es patiešām varētu atrast pašu labāko un piemērotāko man, tomēr es atsakos no paša labākā un piemērotākā tikai tāpēc, ka nevēlos tik daudz laika veltīt preces izvēlei. Citiem vārdiem sakot, lai atrastu pašu labāko preci atbilstošu tās cenai, kas ir ļoti labi, ir jāpatērē ļoti daudz laika, kas ir slikti, kas pierāda, ka pārmēru labais, rada slikto.
Arī Andas un viņas vīra attiecībās iezogas sliktais (neuzticēšanās) tikai tāpēc, ka ir pārmēru liela vēlēšanās ieekonomēt naudu, neraugoties uz to, ka tiek patērēts pārmēru liels laiks preces izvēlei. Tomēr Andai ir jāņem vērā, ka viņa nevar un nedrīkst mainīt vīru, jo tikai viņš pats drīkst sevi mainīt.
Kāda ir Andas neapgūtā mācība? Kļūt neatkarīgai no vīra naudas, kas nozīmē, ka viņai ir jāsāk strādāt un pašai jānopelna nauda, ko tērēt savām vajadzībām. Dievam nepatīk, ja darba spējīgs cilvēks nestrādā, jo tikai darbā cilvēks realizē savu radošo potenciālu, kas ir tikpat svarīgs kā uzturs. Var jau būt, ka Andai ir ļoti daudz mājās pienākumu un tāpēc viņa nevar strādāt, bet tādā gadījumā vīram nav tiesību pārmest sievai par naudu, jo arī mājas pienākumu pildīšana prasa laika patēriņu, kas maksā naudu. Protams, nebūtu pareizi, ja Anda sāktu pieprasīt vīram naudu par paveiktajiem darbiem mājās, bet tomēr Anda varētu likt vīram aizdomāties, ka arī viņa iegulda darbu ģimenes labā, t.i. ģimenes budžetā.
Anda izpatīkot vīram jūt, ka pazaudējusi savu būtību, kas ir nākamā Andas kļūda, ko vajadzētu labot. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet vīrietis neciena sievieti, kura neciena pati sevi. Anda neciena pati sevi jeb nemīl pati sevi, tāpēc neapzināti viņas vīrs ar savām prasībām pret sievu to viņai atgādina. Tomēr ir jābūt uzmanīgam arī ar sevis mīlēšanu, jo daudzi cilvēki domādami, ka sevi mīl, patiesībā audzē savu ego.
Tad, kad Anda sirdī sajutīs prieku par savu darbu neatkarīgi no tā vai par to tiek vai netiek maksāts, tad arī viņa būs nostājusies uz pareizā ceļa, kas ir galvenais dzīves uzdevums.