Amanda jautā: Lūdzu Jūsu padomu. Mans bērns (sākumskolas vecums) ir ārkārtīgi neuzmanīgs, nekoncentrējies, bieži krīt, kaut kur aizķeras, uzsitas, nejauši aizķer citus. Tāda sajūta, ka viņš neprot vai nespēj pārvaldīt savu ķermeni. Līdz skolas vecumam bija arī divi kaulu lūzumi. Es pati esmu ļoti uzmanīga, vienmēr skatos kur un kā bērni dodas, arī otrs bērns ir ļoti uzmanīgs jau no mazotnes. Katra reize, kad neuzmanīgais bērniņš atkal kaut ko uzsitis, man jau mati sirmo. Man patīk iet ārā, bet šīs bērna īpašības neļauj man atslābt, visu uzmanīgi vēroju, jūtos visu laiku “gatava”, mazliet trauksmaina. Tādas neuzmanības traumas manī rada bailes par bērna veselību un reizēm arī dzīvību. Kas man caur šo pieredzi jāsaprot?
Elvita Rudzāte atbild: Ja bērns ir neuzmanīgs, tas nozīmē, ka viņā ir bailes “mani nemīl”. Neapzināti viņš ar savām traumām ir piesaistījis māmiņas maksimālo uzmanību, kas viņam ir ļoti svarīga. Tieši tāpat skolā viņam ir nepieciešama uzmanība un viņš neapzināti to sev piesaista ar savu uzvedību. Tikai tad, kad viņš jutīs beznosacījumu mīlestību mājās un skolā, viņš vairs nebūs izklaidīgs.
Domāju, ka arī māmiņā ir stress “bailes “mani nemīl””, kas māmiņai māca mīlēt, negaidot neko pretim. Ja cilvēks mīl, negaidot kā tiks novērtēta viņa mīlestība, tad viņš jūtas brīvs. Ja cilvēks dzīvo gaidās, ka viņa doto kāds pamanīs un novērtēs, tad nākas piedzīvot vilšanās situācijas un katra mazākā kļūme šajā cilvēkā izsauc stresu bailes “mani nemīl”.
Bailes “mani nemīl” uzdevums ir atgādināt cilvēkam, ka viņu mīl Augstākie Spēki, Dievs un cita dzīvā radībiņa, piemēram, kāds mājdzīvnieks vai istabas augi vai bērzs pie mājas. Nelaime ir tā, ka cilvēki šo mīlestību nepamana, jo ar mīlestību saprot tikai tuvinieku doto mīlestību.
Jo augstāk attīstīts gars, jo mazāk viņā ir gaidas un viņš kļūst par devēju. Tāpēc tik svarīgi ir paplašināt apziņas līmeni. Laimīgs cilvēks ir devējs, t.i., tāds cilvēks, kas spēj nesavtīgi dot, neko negaidot pretim. Šāds cilvēks neapvainosies uz tuviniekiem, kas viņa doto nepamana vai skaļi nenovērtē (nepaslavē). Šāds cilvēks izjutīs prieku par iespēju kādam palīdzēt. Cilvēks, kas ir izpratis Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu un ikdienā to praktizē, nejūt bailes “mani nemīl”, jo viņš ir piepildīts ar to mīlestību, kuru viņš dod citiem.
Tātad galvenā mācība, ko stress bailes “mani nemīl” māca ir nesavtīga mīlestības došana, kas piepilda pašu cilvēku ar mīlestību un tāpēc viņš neizjūt mīlestības trūkumu. Pat, ja tuvinieki pret šo cilvēku izturas noraidoši, viņš vienalga jūtas laimīgs, jo viņš ir mīlestības devējs.
Vēl Amandai ir jāmācās uzticēties un paļauties uz Dieva gribu jeb citiem vārdiem sakot, Amandai ir jāattīsta ticība labajam un saprātīgajam, ko cilvēki sauc par ticību Dievam. Dzīvē nav iespējams izsargāties no dažādām grūtām dzīves situācijām. Nevajag baidīties sastapties ar grūtībām, jo pārvarot grūtības, cilvēks aug garā jeb paplašina savu apziņas līmeni. Ja cilvēks tic un paļaujas uz Dievu, tad viņā nav bailes piedzīvot grūtības. Taču ticību un paļaušanos uz Dievu var attīstīt tikai ejot apzinātu garīgās izaugsmes ceļu, apgūstot Dievišķo zinātni jeb Lielo Skolotāju doto Mācību.
sending...
