Ko man dzīve grib iemācīt? 09.11.2022

Sieviete jautā: Sen atpakaļ, ar tagadējo vīru bijām pašķīrušies kā vienkārši pāris. Sanāca nesaskaņas jaungada vakarā ar viņu un manu mammu. Mūsu jaunais gads izjuka, un draugs nolēma, ka labāk ir šķirties. Es protams to atļāvu, jo neko nevajag uzspiest. Dažas dienas pavadīju pie savas draudzenes, lai izraudātos, tajā laikā arī piedzēros, smēķēju. Sāpēja bezgala, jo biju pieķērusies.

Pa to laiku, man pienāca īsziņa, no kāda puiša. Īsti neatminos kur dabūja manu numuru, teica ka reiz bijusi neliela vārda apmaiņa kādā saitā.. Sauksim viņu par Mareku. Es sīkāk vairs neatceros, bet katra nākamā ziņa aizgāja kā ‘’domās sarunāta’’. Veselīgs dzīvesveids, paraugpuika, mierīgs, savaldīgs, kluss.

Tās pašas veselības problēmas, tie paši mīļākie ēdieni, mūzika utt., vienāda horoskopu zīme, ļoti līdzīgas attiecības ar vecākiem tādas pašas problēmas ar viņiem, skolā gāja tāpat, atzīmes tādas kā man.  Nu ļoti daudz līdzību.

Pa tām dienām uzradās bijušais, un jautāja, vai man nav pazīstama kāda meitene, ar kuru veikt nakts sakarus, biju šokā par šādu jautājumu, kamēr es lēju asaras par mūsu attiecību problēmām. Satikās ar vienu, bet nekas tur nesanāca.

Sāka prasīties atpakaļ būt kopā un sāka spēlēt uz jūtām, manipulēt (pēc tam atzina, ka savādāk neprotot). Es atteicu. Uz ielas nejauši satiku paziņu un viņš piedāvāja atnākt ciemos, aprunāties pēc ilgiem laikiem. Ejot pie viņa ciemos satiku nu jau  bijušo, kurš nelabu nojauzdams mēģināja mani aizturēt. Arī īsziņu puisis Mareks, negaidīti gribēja zvanīt un runāt, jautāja, vai viss ir kārtībā.

Es vienalga aizgāju tikties ar paziņu, aizrunājāmies ilgi. Šī paziņa man sameloja un mēģināja pavedināt, apmānīja. Teica, ka katrs gulēsim ar savu segu, izrādās, ka otrās segas nemaz nav.

Sāka seksuāli uzmākties, kas man bija ļoti nepatīkami. Nākamo dienu pilnīgi salauzta aizgāju mājās. Bijušais “bombardēja ar ziņām’’. Piekritu iziet ārā un parunāt, lai beidz mani vajāt. Neizturēju, un vienkārši noraudājos. Tad viņš uzzināja, kas bija noticis. Sajūtot šo bijušo aizstāvību, stabilo emocionalitāti šādā situācijā, man tas ļāva droši iekrist viņa rokās un mūsu attiecības atsākās.

Laiku pa laikam notika smagāki strīdi, un tiklīdz sāku raudāt, viņš pagriezās un aizgāja mājās. Tādos momentos, kā uzminējis rakstīja Mareks. Uzklausīja, nenosodot, uzklausīja līdz pēdējam mirklim, līdz kamēr pats aizmiga. Šādi atkārtojās nepārtraukti. Man ir skumji, vai emocionāli grūti, puisis atstāj, aiziet pats prom un neliekas ne zinis dažas stundas, bet Mareks uzraksta.

Ar  puisi attiecības turpinājās, jo mūs saistīja daudz. Bija viss, izņemot šī emocionālā, garīgā tuvība, kura man veidojās ar Mareku. Laiks gāja, un gāja. Puisim radās lielisks darba piedāvājums ārzemēs. Viņš devās prom. Tā kā ir ļoti seksuāls cilvēks, viņam bija grūti dzīvot bez seksa, tāpēc sāka palikt niknāks, dusmīgāks, agresīvāks. Aizvien biežāk gar maniem vaigiem tecēja asaras, kuras it kā sajuzdams- Mareks uzradās. Jo biežāk ar puisi bija attiecību problēmas, kas palika gluži kā ikdiena, jo vairāk Mareks mani uzmeklēja. Ar Mareku sarakstes palika aizvien garākas un biežākas.

Puisis atgriezās no ārzemēm, sākām kopdzīvi, forši mums gāja lielāko laiku, mēs daudz runājām, varējām beidzot padzīvot kopā, katru dienu nācu mājās, it kā iemīlēšanās periods sākās no jauna… Bet Mareks dzīvoja manī. Tad atkal draugam vajadzēja aizbraukt, nevarēju braukt līdzi, jo mācības notika Latvijā.

Sapratu, ka labāk ar Mareku vairs nesazināšos. Izdzēsu saraksti, visu. Izraudājos. Nevarēju beigt par viņu domāt, uzrakstīju.

Tieši tad sākās pirmie nakts sapņi, kuros ir Mareks, lai gan dzīvē nebiju viņu redzējusi. Ja nerakstījos, tad sapņi. Ja rakstos- tad sapņi rimstās. Un tā atkal un atkal. Līdz viņš teica, nav jēgas atkal dzēst un bloķēt, jo tu tāpat uzradīsies. Maksimums es varēju mēnesi izturēt bez kontakta. Kaut arī mana dzīve tajā laikā bija ļoti saspringta, prakse un skola, visu dienu vienā skriešanā, Mareks prātā sēdēja un neizgāja. Praksē nāca smagi laiki un atkal Mareks ir mans uzklausītājs. Tiklīdz dienā bija mirklis laika, tā Mareks atpakaļ manā prātā.

Atkal bloķēju, ignorēju – uzrakstu pa jaunu un tā visu laiku. Viņš vairs neticēja, ka pazudīšu no viņa redzes loka. Atkal vecais scenārijs, bieži strīdi, Mareks uzrodas. Un tā atkal un atkal. Šoreiz attālumu pārvarēt bija vēl grūtāk. Es sāku Mareku redzēt sapņos, kaut arī dzīvē netiku redzējusi. 3 gadus sarakstē, kura bija ar pārtraukumiem, ne reizi nerunājām par vienkāršu satikšanos.

Sapņi palika uzmācīgāki, atkal un atkal, un atkal. Vienu dienu draudzene ieteica kā viņam uzrakstīt, lai nonāktu pie kaut kāda secinājuma. Tika uzrakstīts ļoti valdonīgi un noteikti (es tāda pēc dabas neesmu). Mareks atbildēja – Beidzot tu esi īsta, sieviete, to es saprotu! Turpinājumā uzrakstīja ļoti mīļu vēstuli, kurā no sirds atvainojās, ka neesam vēl tikušies (kaut arī puisim ir spēcīgs ceļotāju gars, patīk izbraukāt visas vietas). Tad es minstinājos, baidījos, jo tik ilgi nebija satikts, tikai virtuālas sarakstes. Jāsaka tā- es parasti tā nebremzēju. Jau pirmajā mēnesī satieku personu, ar kuru notiek saziņa.

Saņēmos..Nāca mūsu tikšanās. Satikāmies, es viņu ieraugot vienkārši metos apskaut un teicu – Beidzot, beidzot! Šķita, ka par sevi vairs nevaldu, kaut kas manī atbrīvojās. Atklājās vēl daudz līdzības. Es varēju viņu droši apskaut nebaidoties, nekautrējoties, bez bailēm, šaubām, šķiet ka ego bija izkūpējis. Nobildēju, teicu ka man vajag.. Atmiņām.

Zvanījās puisis, teicot, ka kaut kas nav labi, jūtot. Biju dusmīga un vienkārši atspiedu. Mareks redzēja, ka kaut kas nav labi, un interesējās kas noticis. Pastāstīju, viņš uzklausīja. Nedeva man padomu, tikai pateica, ka lai sevi cienu, lai saprotu, kur tas var aizvest.

Ar Mareku pavadīju veselu vienu dienu. Runājoties, apspriežot dzīves redzējumu utt. Kaut arī mums tuvība nebija, es pirmo reizi, es sajutu, ka vēlos ar vīrieti skūpstīties (es nekad iepriekš nebiju ne uz vienu jutusi tādu vēlēšanos). Mareks lūkojās man acīs, kā nolasīdams. Viņš arī gribēja tuvību, bet gandrīz reizē abi atbildējām, ka nevar, jo neesmu brīva.

Kārdinājums bija milzīgs un man tā bija pirmo reizi, bet nekas nenotika. Man bija iespēja viņu atvest uz dzīvokli, kuru draugs man īrēja, kaut vai lai vēl varētu pavadīt kopā. Bet es atturējos un tajā pašā dienā, 6 vakarā viņš stopēja uz mājām. Interesanti bija tas, ka vēlāk uzzināju, ka mašīna, kuru viņš nostopēja, brauca uz Rīgu un atpakaļ. Tātad vēl 3 stundas varējām pavadīt kopēji, to es pēc tam tikai uzzināju.

Draudzenei parādīju bildi, kuru uztaisījām kopā, viņa teica, ka vizuāli esam ļoti līdzīgi. Dvēseliski Mareks arī juta dziļu saikni ar mani.

Man ir ļoti ievainojama sirdsapziņa, tāpēc neko nespēju noslēpt, vai izdarīt kādus grēciņus, un krāpt ir vienkārši kā sevi garīgi nogalināt.

Nākamā rītā pie durvīm bija drauga mamma ar rozīti. Dēls sūtot (viņš nekad tā nedarīja). Sapratu, ka tā ir kaut kāda zīme. Draugs iekārtojās ārzemēs un pasauca mani līdz. Aizbraucu, jo ja šķiramies, jāšķiras ir uz aci, nevis caur telefonu. Lidoju pirmo reizi, puisis nolamāja no galvas līdz kājām ka nemāku atlidot, nezinu kur jāiet utt. Atkal Mareks zvana, kā nojauzdams. Mierina, jautā, kas atgadījies..

Aizbraucot pie puiša, es viņam izstāstīju, ka satiku Mareku, gribēju būt godīga, jo sirdsapziņa jau grauza. Viņš to neuztvēra smagi. Tikai teica, ka nojauta.

Mareks rādījās sapņos no dienas uz dienu,  raudāju bieži un daudz. Pie katra mazākā strīda nodomāju, ka rīkojos nepareizi turpinot attiecības, ka bija zīmes, ka tās jau sen bija jāpārtrauc. Laikam ejot uz priekšu es sapratu, ka man pietrūka Marekā vīrišķības.. Piemēram, lai lidostā būtu mani aizturējis, kaut kā izrādījis, ka esmu svarīga. Viņš pēc dabas ļoti maigs, sievišķīgs. Laiku pa laikam aprunājāmies, sāku ievērot arī viņa ne tik jaukās rakstura iezīmes, ar prātu sapratu, ka man ar viņu nebūtu bijis labi, jo abi esam diezgan līdzīgi.. Sapņi neizgaisa par spīti tam.

Man beidzās uzturēšanās atļauja, un lai uzturētos ilgāk būtu jāapprecas. Dienā, kurā biju frizētavā, lai mani pucētu kāzām skanēja dziesma, kura man saistījās ar Mareku. Es nodomāju, nu atkal!? Nopietni! Kāpēc man neliek mierā.  Tieši viena tā īpašā dziesma… Tādā mirklī tai jāskan..

Sakot, ka – jo tālāk no acīm, jo tālāk no sirds.. Ar Mareku tā nebija. Jau tā 4 gadus viņu sapņos redzēju, gan kā garāmgājēji, gan kā mīļākie, gan kā draugi. Pat braucot uz dzimtsarakstu nodaļu, Mareks no galvas neizgāja. Jutos mentāli izsūkta no tā visa.

Pirms kāzām Mareks negaidīti uzrakstīja, kaut arī kontakts bija palicis vājāks.

Ir tā- jo mazāk viņš raksta, jo biežāk nāk sapņos.

Pat apprecoties nebija miers, es jutos ļoti slikti, ka paralēli domāju par Mareku. Vīram to atzinu, ka mani tas moka atkal un atkal… Kad sāku palikt aizņemtāka savā dzīvē, jo biežāk atkal Mareks sapņos. Visu laiku atgādina par sevi.

Reizēm negribot es ar apziņu nekontrolēti izeju no ķermeņa un pirmā doma- aiziet pie Mareka.

Šobrīd mums kontakts ir ļoti reti, es ievēroju, ka mums nav par ko runāt, es viņu iedrošināju būt viņam pašam, un tad kad viņš tāds palika, mūsu attiecības ļoti attālinājās, bet viņš teica, ka esmu svarīgs cilvēks, kuram laiku atlicinās, ja vien tas būs nepieciešams. Realitātē šīs simpātijas sāka man izgaist.

Kādu laiku sapņi pazuda, un atkal uzradās, atkal un atkal.. Nākamo dienu pieceļos ar vainas apziņu.

Reiz viņš bija valstī kurā dzīvoju es, piedāvāja tikties, teicu ka labāk nē. Viņu tas nedaudz sarūgtināja, jo esam taču kā labas paziņas.

Gāja laiks..Kādus dažus mēnešus sapņi nebija.. Kontakts nav.. Un atkal sākās sapņi ar jaunu sparu. Intensīvāki, spiedošāki.

Tagad sapņi ir retāk, bet intensīvāki, ar spēcīgākām, reālākām sajūtām, noteiktāki.. Šodien bija sapnis, kurā es viņu satieku un neatlaižu, saku ka mums jābūt kopā, cik gadi pagājuši, bet es nevaru tevi aizmirst. Mēs apskaujamies, tas apskāviens ir tik ļoti atbalstošs, tik dziedinošs. Un tad seko skūpstīšanās. Saku, ka no vīra aiziešu, ka mums jābūt kopā un neatlaižu, turu cieši apskautu un sajūtu kaut ko īpašu.. Piecēlos ar slapju muti.

Šobrīd esmu Latvijā, bet Mareku neuzmeklēju, lai satiktu, uztraucos, ka tas vēl vairāk visu sarežģīs.

Viss, ko viņš man parādīja, pastāstīja par sevi, saistās ar viņu. Viņš brauc ar velosipēdu, visās filmās kurās redzu velosipēdu, atkal viņš ir prātā. Viņam ļoti patīk zilā krāsa, ceļot, miers, joga, sports, skriešana.. To visu kaut kur izdzirdot pirmā doma ir Mareks..

Man bija zila mugursoma, kas man katru reizi to uzvelkot atgādināja viņu.. Vairs man viņas nav, bet ir citas lietas zilās krāsās.. un atkal.. Mareks..

Es ar viņu biju runājusi šiem sapņiem, viņš saka, ka viņam tādi neesot, dzīvot mierīgi.

Ko man šis viss vēlas iemācīt? Kas būtu jāsaprot, kā pārtraukt šos sapņus? Kas tā par mācību, pārbaudījumu kas iet tik ilgu laiku?

Ļoti plaši un atklāti izteicos, kā romānā, detalizēti..

Šī problēma ilgst jau 5 gadus, es nezinu kā rīkoties. Tā ir briesmīga sajūta maigoties ar citu sapnī un pamosties blakus citam cilvēkam.. Ir divkosīga sajūta, sapņos atzīstos mīlestībā citam, un pamostos pie cita.. Drausmīga sajūta.

Vēl gribēju piebilst, ka man ir teikts, ka vīrs ļoti līdzinās manam tētim gan raksturā, temperamentā un izskatā…

Elvita Rudzāte atbild: Sieviete dzīvo ilūzijā. Viņai ir neapmierinātas vēlmes attiecībā uz Mareku, tāpēc viņš viņai nāk sapņos, jo neapmierinātās vēlmes nedod mieru nakts miega laikā. Nevis Mareks nāk sapnī, bet sievietes neapmierinātās vēlmes rādās sapnī.

Kad cilvēks guļ, viņa gars atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz Smalko pasauli. Jo augstākā līmenī tiek gars, jo dziļāks miegs un mazāka iespējamība, ka pēc pamošanās cilvēks atcerēsies, ko redzējis Smalkajā pasaulē. Savukārt, ja gars miega laikā uzturas Astrālajā pasaulē, kas ir vistuvāk fiziskajai pasaulei, tad viņš atceras sapņus. Astrālajā pasaulē ir gan patiesība, gan meli, gan murgi, gan šausmas, gan nākotnes redzējumi, gan ilūzijas. Tāpēc redzēto sapņos ne vienmēr var ņemt par pilnu un uzskatīt par patiesību.

Esmu pārliecināta, ka sieviete pārstās redzēt aprakstītos sapņus, ja atteiksies no vēlmes ļauties intīmām attiecībām ar Mareku jeb “atlaidīs Mareku”. Kamēr viņā būs šī vēlme, tikmēr viņa redzēs dažādus sapņus saistībā ar Mareku. Citiem vārdiem sakot, viņai neliek mieru attiecības, kuras ir palikušas neizdzīvotas (vēlmes palikušas neapmierinātas).

Vairāk sievietēm, mazāk vīriešiem piemīt tāda īpatnība, ka neizdzīvotās attiecības neliek mieru gadiem, bet tiklīdz sieviete vai vīrietis apmierina savu vēlmi, iegūstot to pēc kā ļoti ir tīkojis, tā interese zūd.

Sievietei ir jāiemācās tikt vaļā no ilūzijām un jāmācās samazināt savas vēlmes līdz minimumam, kā arī jāatbrīvo savas bailes “mani nemīl”, kas ir pamats sievietes vēlmei dzīvot ilūzijās, veicinot vēlmi saņemt mīlestību. Sievietei ir jāmācās būt par devēju – mīlēt savu vīru bez nosacījumiem, dot mīlestību neko negaidot pretim un pārstāt salīdzināt savu vīru ar citiem vīriešiem. Tas, ka sieviete ir izvēlējusies vīru, kas raksturā līdzīgs tēvam, nav nekāds brīnums, jo vecāki, bērni un partneris ir mūsu vislielākie skolotāji. To, ko sieviete neiemācījās no tēva, nāksies iemācīties no vīra vai bērniem.