Kas man kaiš? 05.02.2025

Sieviete jautā: Esmu neizpratnē. Eju garīgo ceļu. Skaidri jutu sirdī, ka vēlos tuvoties Dievam, ka nekas materiāls mani vairs neuzrunā.

Pēkšņi nolēmu, ka pārtraukšu jebkādu saziņu ar kādu personu, kuru pazinu, bet dažas dienas pirms to nolēmu man tieši tā persona pēkšņi uzrakstīja. Sāka stāstīt ko dzīvē ir sadarījis. Tieši tajā dienā uzradās vēl viens cilvēks. Abi stāsta ko materiāli sasnieguši utt.

Bērni, īpašumi, labs darbs. Jautāja ko es esmu sadarījusi. Pateicu. Taču, sajutos, ka tas, kas man ir, ir nekas. Daudz sevis analīze, traumu analīze, dzīvesceļa analīze, mēģināju saprast ko vērtīgu darīt ar savu dzīvi un pārkāpu pāri bailēm.

Pagājušas vairākas dienas. Manī nav miers, drīzāk jūtos depresīvi. Apzinos, ka tā nav skaudība, jo iedomājos, ja man tā būtu, diez vai man patiktu. Nevilina.

Skaudība tā nav, jo par ko skaust? To varu arī es paveikt mērķtiecīgi ejot.

Skatos apkārt, cilvēki pērk īpašumus, krāj lielas naudas, brauc ceļojumos, plāno ko grib redzēt dzīvē, cik bērni būs, kaķi, suņi.. Priecājas, ka redz kādu jaunu vietu, vai apmeklē kafejnīcas, kino, teātrus, karuseļus

Man tas viss nav aktuāli. Kas man kaiš?

Jā, man vienreiz gribējās uz karuseli, bet arī tas pārgāja,  jo sapratu, ka manā ilūzijā tas ir brīnišķīgs pasākums, ka esmu kārtējo reizi romantizējusi.

Kopumā, jūtos tā, ka it kā “izkrītu” no sabiedrības. Ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

Galvā nāk- ka tās visas vērtības nav mūžīgas. Es to saprotu, bet jādzīvo ir te un tagad domājot par nākamo dzīvi arī, bet- te un tagad. Kādu vērtību varu nest, ja sabiedrība pieņem tikai tad, ja ir mašīna, bērni, īpašumi, dažādas izklaides. Man nekas no tā nesaista..

Tāpat, agrāk, kad nolēmu sevi “lauzt” un iet uz mērķi gandrīz kā “tanks” tad krītu, mežģu kājas, muguru atdauzu utt. Vairākas reizes mēģināju iet uz mērķi prātīgāk, ar domāšanu “te un tagad”  un vienalga, traumas.

Elvita Rudzāte atbild: Manuprāt sievietes izpratne par garīgās attīstības ceļu ir “šķība”. Cilvēkam nav jāatsakās no laicīgās dzīves piedāvātām iespējām, piemēram, ar ģimeni doties patīkamā ceļojumā vai visiem kopā apmeklēt kādu koncertu vai pat doties uz veikalu iepirkties.

Cilvēkam nav “jāizkrīt” no sabiedrības, bet jāmācās būt harmonijā jebkādos apstākļos. Sevis analīze, neapgūto mācību izpratne ir nepieciešama tikai tad, kad cilvēks sastopas ar kaut ko negatīvu, lai pēc iespējas ātri dvēselē atgūtu mieru.

Protams, ejot garīgās izaugsmes ceļu, cilvēkam mainās vērtības un viņš iespējams vairs nevēlas apmeklēt pasākumus, kurus agrāk labprāt apmeklēja, vai vairs nevēlas uzturēties kompānijās, kuras agrāk uzskatīja par saviem draugiem. Tanī pašā laikā nedrīkst būt augstprātīgs un skatīties uz citiem no pārākuma pozīcijas, ka tu ej garīgās attīstības ceļu, bet viņi neiet.

Lielie Skolotāji māca, ka nav jābēg no laicīgās dzīves, bet jābūt ir harmonijā pat ļaužu pūlī.

Pastāstīšu par Lielo Skolotāju dotajā Mācībā aprakstītu gadījumu, kur eiropietis aizbraucis uz Indiju pie Skolotāja. Dzīvojot Skolotāja Ašramā, eiropietis apguva Skolotāja doto mācību un garīgās prakses, un tad Skolotājs teica, lai eiropietis atgriežas atpakaļ savā dzimtenē. Eiropietis bija sašutis, jo vairs nevēlējās atgriezties dzimtenē, jo viņš dvēselē mieru bija ieguvis tikai atrodoties Skolotāja Ašramā. Skolotājs teica eiropietim, ka katra cilvēka dzimtene ir tā vislabākā vieta, kur iet garīgās izaugsmes ceļu. Nav jēgas gudrībām, kuras viņš nevarēs pielietot praksē, dzīvojot Ašramā, jo svētvietā ir pavisam citi dzīves apstākļi.

Garīgās izaugsmes ceļš ir jāiet tur, kur cilvēks dzīvo, atrodoties tādos apstākļos, kādus Dievs ir nolicis.

Tāpat nav speciāli jādomā ar kuru cilvēku runāšu vai nerunāšu, jo ejot garīgās izaugsmes ceļu cilvēks paļaujas uz Dieva gribu un ar pazemību pieņem tās tikšanās ar cilvēkiem, kuras nāk ceļā. Cilvēki cits citam ir skolotāji. Ja nespēj un nevēlies ar kādu runāt, tad tas nozīmē, ka uzskati sevi par labāku un vērtīgāku. Tā ir lepnība un augstprātība, kas ir negatīvas īpašības no kurām jātiek vaļā.

Iespējams tieši tāpēc ar sievieti meklē kontaktus cilvēki, ar kuriem viņa labprāt nekomunicētu, jo Dievs vēlas pievērst sievietes uzmanību viņas lepnībai un augstprātībai.

Pats svarīgākais garīgā izaugsmes ceļā ir darīt labus darbus cilvēcei un Dievam. Lai nodarbotos ar labdarību vai lai īstenotu kādu sociālu projektu, jābūt starp cilvēkiem, jāizzina cilvēku problēmas utt. Darot labus darbus cilvēks noteikti saskarsies ar pretestību, kas būs īstais brīdis, lai padomātu, kas šajā situācijā ir jāmācās un kā risināt radušos problēmu. Tikai pārvarot grūto dzīves situāciju notiek apziņas paplašināšanās jeb garīgā izaugsme. Ja cilvēks bēg no grūtībām, tad garīgā izaugsme nav iespējama pat ja cilvēks lasa gudras grāmatas, klausās gudrus seminārus un praktizē garīgās prakses.

Cilvēkam nav sevi jālauž lai sasniegtu paša izvirzītu mērķi. Sevis laušana ir vardarbība pret sevi. Sieviete gūst traumas tieši tāpēc, ka viņas motīvi sasniegt mērķi nav pareizi.

Iesaku sievietei ļauties dzīves plūsmai, pārvarēt tās grūtības, kas nāk dzīves ceļā, darīt labus darbus sabiedrībai un Dievam, tad dzīve pati pateiks priekšā ko darīt un ko nedarīt.