Kas man šajās situācijās ir jāmācās un jāpiedod? 15.09.2022

Marija jautā: Manu prātu ik pa laikam nodarbina divas bērnībā piedzīvotas situācijas. Atmiņas aktivizējas, kad satieku mammu. Pēc manas iekšējās reakcijas es saprotu, ka sirdī neesmu piedevusi, jo izjūtu dusmas uz mammu. Tas droši vien ir tāpēc, ka es neizprotu šo abu situāciju pasniegtās mācības. Tāds tad ir arī mans jautājums, proti, kādu mācībstundu mamma man pasniedza bērnībā?

1.situācija:

Bija vasaras diena un visa ģimene bijām pie jūras. Kaut kāda sīkuma dēļ, kuru vairs neatceros, izcēlās strīds. Strīda karstumā katrs dabūja pa mici, arī es. Mani aizskāra mammas frāze, kas izskanēja kā pārmetums: “Un Tev arī mūždien vajag to pašu, ko māsai”. Šo viņa attiecināja konkrēti uz piepūšamajiem plostiem, kurus man un māsai mamma bija nopirkusi veikalā. Toreiz iekšēji es sajutos aizskarta un iekšēji radās jautājumi, kurus es skaļi nepaudu, proti, kāpēc gan es arī nedrīkstu gribēt? Ar ko gan es esmu sliktāka vai savādāka par māsu? Toreiz šķita, ka mamma ir netaisnīga savos vārdos un manī radās netaisnības sajūta, kas mijās ar dusmām par netaisnību uz mammu. Ar šiem vārdiem manī radās sajūta, ka es esmu sliktāka nekā māsa.

Tagad raugoties uz šo situāciju ar pieauguša cilvēka acīm, es saprotu, ka toreiz piepūšamo plostu gribēju, jo jau kopš agras bērnības manī iekšēji bija sajūta, ka mamma manu māsu mīl vairāk nekā mani. Saņemot no mammas tādas pašas rotaļlietas, mantas, kā māsa, es jutu, ka mamma mani mīl vienlīdz stipri kā māsu. Diemžēl es neatceros situāciju, kad pirmo reizi manī radās šīs bailes, bet labi atminos, ka man šīs bailes bija jau ļoti agrā bērnībā. Lai arī klaji un acīmredzami mamma nekad mani neapdalīja un deva, tik cik spēja gan māsai, gan arī man, manī vienalga bija sajūta, ka mani nemīl vienlīdz stipri. Es nezinu, kāpēc šādas izjūtas.

Kas man šajā situācijā ir jāmācās un jāpiedod?

2.situācija:

Ģimenē atkal bija izcēlies strīds par sīkumiem, kurus neatceros. Un atkal visi ģimenes locekļi dabūja pa mici. Šoreiz mamma man dusmīgi pārmeta, sakot: “Tev arī mūždien visādas grāmatas ir interesējušas”. Šī mammas piezīme mani sāpināja, radot sajūtu, ka es kā personība esmu neglīta. Šo piezīmi es uztvēru kā mammas vērstu nepatiku pret mani kā pret indivīdu ar savām unikālajām iezīmēm. Gribot negribot, tobrīd manī radās iekšēji jautājumi, kurus es nepaudu skaļi, proti, kas ir slikts tajā, ka man patīk lasīt grāmatas? Vai tāpēc es esmu slikta, ka man patīk lasīt grāmatas? Vai es nedrīkstu būt tāda, kāda es esmu ar savām interesēm, tikai tāpēc, ka Tevi tracina šī mana personības iezīme?

Tagad raugoties uz šo situāciju ar pieauguša cilvēka acīm, es saprotu, ka visdrīzāk šīs piezīmes pirmcēlonis rodams mammas attieksmē pret manu tēvu, kuram arī vienmēr ir interesējušas grāmatas un viņš ir maigas dabas cilvēks. Pēc sarunām, kuras man ir bijušas ar mammu, es saprotu, ka mamma nekad tā pa īstam nav mīlējusi manu tēvu. Uz jautājumu, kas viņai patika tēvā, kad satika, mamma, piemēram, uzskaitīja lietas, apģērbu, kas viņam tobrīd piederēja vai bija mugurā u.tml. Mamma nevienā vārdā neminēja tēva raksturiezīmes. Viņas mīlestība pret tēvu vienmēr ir bijusi ar nosacījumiem. Reiz viņa teica, ka tēvam būs ļoti pateicīga, ja viņš tajā un tajā projektā dabūs naudu. Es redzu, ka mamma tēvā ir vīlusies, jo vienmēr ir vēlējusies dzīvot materiāli nodrošinātāku dzīvi nekā tēvs ar savu profesiju ir varējis nodrošināt. Varbūt es kļūdos, bet man liekas, ka šajā bērnības situācijā mamma izgāza savu nepatiku pret tēva personību uz mani. Viņa manī saskatīja tās personības iezīmes, kuras tēvā viņai nekad nav patikušas.

Kas man šajā situācijā ir jāmācās un jāpiedod? Tas, ko es saprotu – man ir jāpiedod mammai, ka viņa neprot mīlēt tēvu bez nosacījumiem un nespēj saskatīt tās labās personības iezīmes, kuras viņam piemīt.

Elvita Rudzāte atbild:

Pirmajā situācijā Marijai bija jāmācās un jāpiedod:

1) Atteikties no jebkādas salīdzināšanas, jo salīdzinot sevi ar kādu, tu vienmēr būsi neapmierināta un tevī sāks attīstīties negatīva īpašība skaudība. Atbrīvot no sevis skaudību, lūdzot skaudībai piedošanu, ka tik ilgi to turējusi sevī un domās palaižot skaudību brīvībā. Piedot mātei, ka neapzināti ar saviem nepārdomātajiem vārdiem veicinājusi Marijā skaudības attīstību. Lūgt piedošanu māsai, ka to ir apskaudusi. Piedot sev, ka savas kļūdainās salīdzinošās attieksmes dēļ, sevī attīstījusi skaudību.

2) Uztvert dzīvi kā taisnīgu, jo tikai Dievs redz visu piedzīvoto seku cēloņus. Piemēram, ja Marija iepriekšējā dzīvē bija netaisnīga pret cilvēkiem, tad šajā dzīvē viņa piesaista sev situācijas, kur kāds pret viņu ir netaisnīgs. Lūgt piedošanu visiem tiem gariem, pret kuriem ir bijusi netaisnīga iepriekšējās dzīvēs un šajā dzīvē. Lūgt piedošanu mātei, ka nosodījusi mātes uzvedību. Piedot pašai sev mātes nosodīšanu.

3) Atbrīvot bailes “mani nemīl”. Lūgt piedošanu bailēm “mani nemīl”, ka tik ilgi tās turējusi un domās palaist tās brīvībā. Izprast, ka māte ir mīlējusi Mariju tā kā to ir pratusi. Piedot mātei, ka nav jutusi mātes mīlestību.

Otrajā situācijā Marijai bija jāmācās un jāpiedod:

1) Attīstīt reālu pašizpratni – neuzskatīt sevi augstāk vai zemāk nekā patiesībā esi. Cilvēkam, kam ir reāla pašizpratne, citu cilvēku nievājošas vai kritiskas piezīmes nesāp. Piedot mātei nievājošās piezīmes, kas radīja niecības izjūtu. Izprast, ka nevienu nevar noniecināt, ja cilvēks pats sevi nenoniecina. Piedot sev, ka pati sevi bija noniecinājusi.

2) Iemācīties mīlēt bez nosacījumiem. Piedot mātei viņas neprasmi mīlēt bez nosacījumiem gan tēvu, gan Mariju, gan arī citus cilvēkus. Iemīlēt māti bez nosacījumiem. Piedot sev, ka līdz šim nav pratusi piedot mātei un mīlēt to bez nosacījumiem.

3) Minimizēt savas vēlmes līdz minimumam. Kļūt par devēju, neko negaidot par to pretim. Atbrīvoties no visām gaidām, iegūstot īstu brīvības izjūtu. Piedot mātei viņas vēlmes un gaidas attiecībā uz tēvu un Mariju. Piedot sev savas vēlmes un gaidas.

4) Iemācīties ieraudzīt sliktajā otru pusi, kas ir pozitīva. Piedot sev neprasmi pozitīvi domāt. Ieraudzīt savā mātē pozitīvo.