Lauma jautā: Tikai nesen sapratu, ka man ir jāmaina kaut kas savā dzīvē un mēģinu sevi garīgi sadziedēt, lai varu dzīvot laimīga. Lai mana ģimene ir laimīga, savādāk biju neciešama visiem. Pēdējā mēneša laikā skatos, ka mana 2-gadīgā meitiņa mani neklausa. Par katru sīkumu bļauj un raud. Ar citiem viņa uzvedas normāli. Mums (vecākiem) sit, kniebj, ja kaut ko neļaujam. Mana mamma saka, ka viņa speciāli mani kaitina, jo zin, ka var nokaitināt. Man ir nolaidušās rokas un liekas, ka smadzenes uzsprāgs. Cenšos runāt un skaidrot, ka kaut ko nedrīkst mierīgi, bet viņa neklausa, tad, protams, mani nervi neiztur un es sāku bļaut.
Atceros, ka arī uz mani maziņu mamma daudz bļāva, nepatika ļoti.. domāju, ka nekad uz saviem bērniem tā nebļaušu, bet tas ir kā ieprogrammēts. Pilnīgi automātiski, nevaru sevi apturēt. Tāpat arī uz savu vīrieti bļauju, kad kaut kas nepareizi, vai vairākas reizes pārprasa. Es pati labi apzinos, ka tas ne pie kā laba nenoved, bet apstādināt sevi nevaru. Kādēļ tā? Vīrieti tas arī tracina un viņš jau pats ir palicis tāds, ka bļaut sāk. Saprotu, ka esmu pie visa vainīga pati.
Liekais svars man arī ļoti dragā pašcieņu. Mēģinu sevi iemīlēt, kāda esmu, bet nespēju sev piedot, ka varēju tā nodarīt pāri. Jau esmu nometusi 15 kg, bet daudz vēl ir lieki. Arī radi un mans vīrietis man to bieži atgādina, ja
ēdu saldumus, kuri man ļoti garšo.
Pēdējā laikā liekas, ka mamma mīl manu meitiņu vairāk par mani. Sauc mīļvārdiņos, bučo, mīļo, jāsūta foto ar viņu katru dienu.. Man pašai arī prasās kādu ilgu, mīļu, siltu apskāvienu, kādu buču. Dažreiz mēdz iedot buču, kad braucam prom, bet man tik ļoti gribas samīļot. Arī bērnībā jutu mīlestības trūkumu no mammas. Mamma ar tēti agri izšķīrās, kad man bija tikai 4.gadi. Pēc tam uzradās patēvs, kuru grūti bija pieņemt, jo vislielāko uzmanību mamma pievērsa viņam.
Es nesaprotu, kas man tā ir par mācību? Kas man ir jāmācās? Sajūta tāda, ka man kāds būtu aizmiglojis prātu, lai es nevaru saprast, kā būt laimīgai.
Agrāk, kad biju mazāka, ļoti gribējās, lai mani žēlo, tāpēc mēdzu pārspīlēt par visu, kas notika manā dzīvē. Savu vīrieti arī atstumju. Esmu ļoti auksta. Bieži strīdamies par sīkumiem. Arī tuvību nekādu neprasās. Tajā pašā laikā baidos, ka mani sāks krāpt. Nu, galīgi neriktīga esmu! Bet nesaprotu, kā lai laboju kaut ko.. Vai varat kaut kā palīdzēt?
Sarakstīju visu vienā putrā, laikam tāpēc, ka tā ir arī galvā. Atvainojos, cerams, ka sapratīsiet un varēsiet palīdzēt.
Elvita Rudzāte atbild: Lauma cieš no mīlestības trūkuma un arī pati neprot mīlēt. Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam vispirms ir jākļūst par devēju jeb citiem vārdiem sakot, jādod neko negaidot pretim. Tas attiecas gan uz mīlestības došanu savam partnerim, bērnam, mammai u.c., gan uz darbu, kurš jāveic tik labi cik spēj negaidot novērtējumu un uzslavas. Svarīgi ir mācīties izprast dzīvi, izprast Dievišķos likumus un mācības, apgūstot prasmi tos pielietot ikdienas dzīves situācijās.
Laumā ir daudz dusmu, bet tās ir skolotāji, kas arī ir jāizprot, bet lai tās izprastu nepieciešams pārzināt Dievišķos likumus un mācības. Viņas bērns tikai protestē pret Laumas dvēselē esošo haosu. Taču, lai Lauma sakārtotu savu dvēseli un iegūtu dvēselē mieru, ir ļoti daudz jāstrādā ar sevi. Tāpēc galvenais ieteikums ir strādāt ar sevi, atbrīvojoties no negatīvajām īpašībām un stresiem, mācoties mīlēt bez nosacījumiem un izveidojot ģimeni, kurā bērns justu, ka viņam ir māte un tēvs, kas mīl viens otru un ir uzņēmušies atbildību.
Iesaku Laumai klausīties e-seminārus “Piedošanas mācība” (skatīt šeit) un piedalīties dvēseles dziedināšanas nometnē “Dvēseles miers” (informāciju par nometnēm skatīt šeit), kur viņa iemācīsies kā strādāt ar sevi un izpratīs savas neapgūtās mācības, iegūstot dvēselē mieru.
sending...
