Kas mani kaitina un kādi stresi man ir jāatbrīvo? 08.06.2019

Laura jautā: Jūs kādā no lekcijām teicāt, ka tas, kas mūs kaitina mūsu vecākos, ir mūsu neapgūtās mācības. Lūdzu, palīdziet man saprast, kāda ir mana neapgūtā mācība. Mana mamma, kopš es spēju atcerēties, vienmēr ir ļoti centusies iet ārpus mājas – vienmēr viņa zina, kur notiek kādi pasākumi, kur ir jaunākās kafejnīcas, izstādes, iet ciemos arī neaicināta utt. Būtībā viņa vienmēr ir kaut kur ārpus mājas. Lielākoties viņa visus pasākumus un kafejnīcas kritizē un tomēr iet. Kad es viņai jautāju, kāpēc viņa vienmēr ir ārpus mājas, viņa atbildēja, ka tas esot
tāpēc, ka bērnībā pēc māsas nāves, mājās pastāvīgi ir valdījušas skumjas un bēdas un viss, ko viņa gribēja – tik projām. Tajā pašā laikā mamma arī sūkstās, ka mājās viss nav kārtībā, tomēr māju tīrīt un kaut ko kārtot viņai riebjas.

Atceros, manā bērnībā mammai bija draudzene, kurai savukārt ļoti patika rosīties pa māju. Tad es mēdzu iet
pie viņas ciemos un skatīties, kā viņa taisa kaut kādus kompotus utt. Pie viņiem likās tik mājīgi un silti. Tagad, kad es pati esmu pieaugusi, man patīk gan rosīties pa māju, gan arī iziet, tikai es to daru krietni retāk nekā mana mamma. Bet tas, ka viņa apmeklē visus pasākumus, bet nevar izravēt nātres durvju priekšā mani kaitina.

Lūdzu, palīdziet saprast, kas ir tieši tas, kas mani kaitina un kādi stresi man ir jāatbrīvo, lai es varētu mācīties un labāk pieņemt savu mammu.

Elvita Rudzāte atbild:  Lauras neapgūtā mācība ir stereotipi jeb domāt, ka visiem ir jādomā vienādi. Kurš ir teicis, ka nātres nevar būt durvju priekšā? Kāpēc nātres ir sliktāks augs par rozēm? Kurš ir pateicis kurš augs var būt durvju priekšā un kurš nevar? Kurš var pateikt kurš cilvēks ir labāks un kurš sliktāks? Pēc kādiem kritērijiem cilvēki tiek vērtēti un kas šos kritērijus ir noteicis? Atbilde: to ir noteikuši cilvēki, kas ir nepilnīgas būtnes.

Patiesībā neviens cilvēks nav par tevi labāks un neviens cilvēks nav par tevi sliktāks, jo katrs ir individualitāte, kas ir attīstījusies no dzīves uz dzīvi.

Lauras mamma šajā dzīvē cenšas izprast kā tikt galā ar bēdām un skumjām. Iespējams viņa nav atradusi to pareizāko veidu kā izvairīties no skumjām, bet arī viņa caur savu pieredzi mācās. Laura izvēlējās viņu par mammu, lai nonāktu pie secinājuma, ka nedrīkst krist galējībās, tāpēc viņa spēj būt gan laba saimniece, gan arī prot atpūsties. Tas ir brīnišķīgi, ka viņa ir sapratusi šo mācību un neatkārto mātes kļūdu krist galējībās, bet slikti ir tas, ka viņa nespēj pieņemt savas mātes trūkumus. Viņa vēlas, lai viss būtu pareizi un skaisti, bet tanī pašā laikā viņa nespēj ieraudzīt nātres skaistumu. Viņa skaisto redz tikai tur, kur kāds ir pateicis, ka tas ir skaisti.

Tā ir visas mūsdienu cilvēces problēma. Cilvēki maksā milzīgas naudas, lai ieraudzītu kaut ko skaistu, dodoties tālos un dārgos ceļojumos, bet to, kas ir viņu deguna priekšā skaists un neko nemaksā, viņi neredz.

Laura neprot izjust līdzcietību pret mātes dzīvesveidu. Viņa vēlas, lai māte dzīvotu citādāk. Dievs visiem cilvēkiem ir devis brīvu gribu un saprātu, lai cilvēks spētu kontrolēt savas izvēles un uzņemties par tām atbildību. Mums nav tiesības nosodīt cilvēka izdarītās izvēles pat ja tās ir kļūdainas. Mums ir jāvēro savas izvēles, cik lielā mērā tās atbilst Dievišķajiem likumiem. Mums ir jāmācās uz dzīvi raudzīties plašāk. Tas nav viegli, bet tieši tas ir mūsu dzīves galvenais uzdevums – MĀCĪTIES UN AUGT GARĀ JEB PAPLAŠINĀT APZIŅAS LĪMENI.

Man lūdza palīdzību jauns vīrietis, kuram ir veselības problēmas. Kad es viņam izskaidroju veselības problēmas cēloņus, tad viņš teica: “…bet kā lai es mainu savu domāšanu?” Viņš lieliski saprata savas kļūdas un nepareizo attieksmi pret notiekošo, bet nespēja neko mainīt, jo apziņas līmenis to nepieļauj. Tāpēc ir jāmācās – labāk jāizprot dzīve un tad domāšana un attieksme pret dzīvi mainās nemanāmi un pakāpeniski.

Lauras pamatstress ir dusmas, ka cilvēki nedzīvo pareizi. Tāpēc viņas viena no neapgūtām mācībām ir izprast dažādības nozīmi cilvēku izaugsmē. Vai mēs redzētu tumsu, ja nebūtu gaismas un vai mēs redzētu gaismu, ja nebūtu tumsas? Kāda būtu mūsu dzīve, ja visi dzīvotu pareizi? Tā būtu garlaicīga. Šobrīd pasaulē notiek daudz notikumu, kas ved cilvēci uz pārmaiņām. Neviens nezina kas būs rīt, bet visi zina, ka nekad nebūs tā kā bija vakar. Tie, kas pieņem dzīvi tādu kāda tā ir, tie viegli piemērojas pārmaiņām. Bet tie, kas stingri turas pie vecā, tie piedzīvo ciešanas, jo viss mainās un to nosaka Evolūcijas likums.

Laurai ir jāmācās priecāties par to, kas viņai ir dots – priecāties par savu spēju būt labai saimniecei un prasmi atpūsties. Laurai ir jāpriecājās par tām mācībām, kuras ir mācījusies no savas mātes, bet viņai nav jālepojas ar saviem sasniegumiem, jo citādi kāds viņu nometīs no pjedestāla. Tas ir noticis ar visiem, kas lepojas ar saviem sasniegumiem. Laurai ir jāpriecājas, ka viņa ir atradusi ceļu, kā labāk izprast dzīvi, bet viņa nedrīkst dusmoties uz tiem, kas šo ceļu ignorē.

Atcerieties teicienu: “Dažādībā ir prieks un skaistums”. Tad arī mēģināsim priecāties par dažādo, bet neizmantosim šo domu, lai degradētos.