Kas notiek ar bērnu pēc adopcijas? 16.12.2014

Anita jautā: Mēs – es un mans vīrs, apspriežam iespēju adoptēt bērniņu. Sāku domāt par bērna bioloģisko vecāku ietekmi, jo visticamāk, ka
par viņiem neko daudz nezināsim un nebūs iespējams saprast problēmu būtību. Kas notiek ar bērnu pēc adopcijas? Kā bioloģisko vecāku attieksme pret dzīvi un vienam pret otru ietekmēs bērnu turpmāk? Vai ir starpība, ja bērnu adoptē vai kļūst par audžu ģimeni vai izvēlas citas iespējas piedalīties bērna dzīvē?

Elvita Rudzāte atbild: Es personīgi uzskatu, ka bērnam ir jāzina patiesība, ka viņš ir adoptēts vai pieņemts ģimenē uz citiem nosacījumiem. Manuprāt kāds tam apakšā ir juridiskais pamats, tam nav nozīmes. Nozīme ir motīvam, kāpēc vecāki nolēma ģimenē pieņemt bērnu?

Ja motīvs ir, lai dotu pamestai dvēselītei ģimenes siltumu un mīlestību, tad tas ir Dieva svētīts darbs un ģimene ar mīlestību, ticību, pacietību palīdzēs bērnam atstrādāt viņa un arī savu karmu.

Ja motīvs ir, lai sabiedrībai parādītu, ka arī mūsu ģimenē ir bērns (tas attiecas uz bezbērnu ģimenēm), tad tas ir savtīgs motīvs, kas radīs ģimenē ciešanas.

Ja motīvs ir, lai sabiedrībai parādītu, cik gan mēs esam labi cilvēki, palīdzot pamestam bērniņam, kas patiesībā ir vēlme izpatikt, tad tas ir savtīgs motīvs, kas radīs ģimenē ciešanas. Bērns jūt, ka viņu nemīl,  bet tikai izmanto savtīgos nolūkos. Tas viss notiek enerģētiskā līmenī. Šāds bērns ir nepaklausīgs, rada audžuvecākiem raizes.

Jebkurš cits savtīgs motīvs radīs ģimenē ciešanas un bērns radīs raizes.

Bērni izvēlas ne tikai īstos vecākus, bet arī audžuvecākus. Bērni un vecāki, kā arī audžuvecāki savstarpēji viens otram ir skolotāji. Ja bērns ir izvēlējies vecākus, kuri dzer, sit bērnus un par tiem nerūpējas, tas nozīmē, ka šāds bērns grib iegūt šādu pieredzi. Protams, audžuvecāki, kuri mīl audžubērnu kā savējo, nedos bērnam šādu pieredzi, bet tādā gadījumā pieaugot bērns izvēlēsies profesiju, kur viņš sastapsies ar šādām problēmām un iegūs šo pieredzi citādā veidā. Audžuvecāki, kuri būs pieņēmuši bērnu savtīgu nolūku vadīti, sastapsies ar bērna raksturu, kuru it kā viņš būs mantojis no bioloģiskajiem vecākiem, kaut gan patiesībā bērns piedzimst ar tādu raksturu ar kādu nomira iepriekšējās dzīves laikā. Savtīgu motīvu vadītiem audžuvecākiem bērna uzvedība sagādās lielas raizes, lai audžuvecāki iegūtu pieredzi, ka ar dvēseli nedrīkst spēlēties, ka tā ir jāmīl. Ikviens audžubērns tāpat kā īstie bērni no vecākiem gaida tikai patiesu, beznosacījumu mīlestību. Ja audžuvecāki spēj to dot, tad visas problēmas ar mīlestību tiks pārvarētas.

Anita jautā, kā bioloģiskie vecāki ar savu attieksmi pret dzīvi ietekmē sava bērna dzīvi, nedzīvojot kopā? Protams, ka enerģijai nav attālumu. Bērns vienmēr jutīs savu īsto vecāku enerģiju un tā ietekmēs viņa dzīvi, bet audžuvecāki ar mīlestību var negatīvo enerģiju neitralizēt. Mācot bērnam piedošanu un mīlestību, bērns pats varēs atbrīvoties no savu īsto vecāku karmas.