Kas pasauli gaida nākotnē? 07.02.2025

Neesmu praviete, lai pateiktu kas būs nākotnē. Vienīgi redzu, ka izmaiņas pasaulē notiek un pārmaiņas būs lielas. Esmu sapratusi, ka pasaule arvien vairāk sadalīsies savos uzskatos, un līdzīgi domājošie apvienosies kopienās vai valstīs.

Pastāvēs kopienas, kur materiālā labklājība būs galvenais mērķis, t.i., cilvēki darīs visu, lai nopelnītu vairāk un dzīvotu greznāk, bet viņu garīgā veselība pasliktināsies, jo stresu līmenis būs pārāk augsts. Viņiem svarīgas būs tikai baudas, slava un nauda.

Tāpat pastāvēs kopienas, kur tās iedzīvotāji nevēlēsies savu dzīvi pakļaut materiāliem labumiem un augstam stresu līmenim, bet būs gatavi dzīvot pieticīgāk, bet harmoniskāk un radošāk, bez steigas.

Es nezinu, kuru no modeļiem izvēlēsies Latvija. Šobrīd vairāk izskatās, ka esam izvēlējušies vergu politiku. Aizņemoties ļoti daudz naudas ir jāsaprot, ka nauda būs jāatdod un lai to atdotu būs ļoti daudz jāstrādā. Interesanti, ka Latvijai jau ir 700 gadu verdzības pieredze citām valstīm un arī tagad mēs atgriežamies pie tās pašas politikas. Valsts vadītāji nekad nevarēs izdarīt brīvas izvēles, jo vienmēr būs jārēķinās ar kredītiem, kas ir paņemti un ir jāatdod.

Es aicinu padomāt par citu valsts politiku – izveidot ekonomisko pašnodrošināšanas sistēmu, kas nodrošinātu eksistenciālās vajadzības,  nodrošinot straujāku cilvēku garīgo un profesionālo attīstību. Piemēram, neviens nevar noliegt, ka Padomju Latvijas inženieri spēja no ļoti ierobežotiem resursiem radīt brīnumus. Cilvēks nevar radīt neko dižu labklājībā. Viss dižais, kas ir radīts, tas ir radies nabadzībā. Kaut vai tie uzņēmēju stāsti, kuri sākuši savu biznesu garāžā un tagad ir ļoti veiksmīgi, apliecina, ka labklājībā neviens neko dižu nav radījis. Mēs zinām arī uzņēmēju stāstus, kas piedzīvojot materiālās labklājības virsotni, visu ir pazaudējuši – gan uzņēmumu, gan ģimeni. Kāpēc tā? Jo labklājība apturēja cilvēka garīgo izaugsmi un alkatība nogalināja mīlestību.

Tanī pat laikā ekonomiskā pašnodrošināšanas sistēma neizslēdz iespēju eksportēt ar tām precēm, kuras paliek pāri vai importēt kaut ko, ko citi labu radījuši.

Es priecātos, ja Latvija dotu iespēju saviem iedzīvotājiem izdarīt izvēli pašiem, t.i, tie, kuri vēlas skriet pakaļ materiāliem labumiem, lai skrien, bet tie, kuri vēlas veidot kopienu uz citiem principiem, lai atļauj viņiem to darīt. Nekad nebūs tā, ka visi cilvēki valstī domās vienādi. Tāpēc labi, ja cilvēkiem atļauj izdarīt izvēli, lai viņi paši nonāk pie secinājumiem, kā dzīvot tālāk.

Piemēram, ja esi kādu laiku skrējis pakaļ naudai jeb materiālu labumu iegūšanai un esi sapratis, ka tas tevi nedara laimīgu, tev ir iespēja mainīt dzīvi, pievienojoties tiem, kas dzīvo savādāk jeb otrādi, ja esi kādu laiku dzīvojis pieticīgi un tev ļoti gribas izbaudīt materiālo pārticību, tad tev neviens to neliedz, vari skriet pakaļ materiālai labklājībai, lai iepazītu tās garšu, jo tāda ir tava izvēle.

Piemēram, es redzu ka ar šādu pieeju varētu mūsu valstī mainīt izglītības politiku. Šobrīd valsts vēlas mainīt izglītības iestāžu finansēšanas kārtību, atsakoties no politikas – nauda seko bērnam un pārejot uz programmu finansēšanu. Es piedāvāju citu risinājumu – tās izglītības iestādes, kuras vēlas, lai pārņem programmu finansēšanas modeli, bet tās izglītības iestādes, kuras nevēlas, lai paliek pie finansēšanas modeļa – nauda seko bērnam. Esmu pārliecināta, ka daudzas lauku izglītības iestādes būs ar mieru saglabāt izglītības iestādi, pedagogi būs ar mieru saņemt mazāku atalgojumu, lai tikai varētu dzīvot un strādāt tuvāk dzīves vietai ar mazāku bērnu skaitu klasē. Tādā veidā netiks iznīcinātas lauku teritorijas un ar laiku izglītības iestādes ar mazu bērnu skaitu iemācīsies sniegt augstas kvalitātes pakalpojumu, atrodot radošu pieeju, kā attīstīt bērnos kompetences, neradot bērnos augstu stresa līmeni un neiznīcinot bērnos vēlēšanos mācīties.

Atcerēsimies Lielā Skolotāja Budas atklāto Zelta Vidusceļa likumu. Izglītības jomā Zelta Vidusceļš būs tad, ja katra izglītības iestāde izdarīs izvēli kā attīstīties un kādu finansēšanas modeli izvēlēties, ņemot vērā vietējās kopienas intereses. Pie tam jāņem vērā, ka vietējās kopienas intereses būs dažādas. Tāpēc lielākās pilsētās arī līdzās varētu pastāvēt gan izglītojamo skaita ziņā lielas, gan nelielas izglītības iestādes.

Pie tam kopienas veidošana vēl nenozīmē, ka visiem ir jādzīvo vienā novadā vai pilsētā.

Respektīvi, izglītības iestādes, kas izvēlēsies programmas finansēšanas modeli strādās savādāk un veidos kopienu fiziski atrodoties dažādās valsts vietās, un izglītības iestādes, kas izvēlēsies finansēšanas modeli “nauda seko bērnam” arī veidos kopienu fiziski atrodoties dažādās valsts vietās.

Es prognozēju, ka nākotnē valstis izvēlēsies ļoti atšķirīgas attīstības politikas un cilvēki mainīs dzīves vietas uz to valsti, kura būs piemērota viņu domāšanai. Tanī pat laikā būs valstis, kas būs sapratušas, kā īstenot dažādas politikas vienā valstī, respektējot iedzīvotāju dažādās intereses. Uzplaukums sagaida tās valstis, kas iemācīsies respektēt dažādās intereses un izvēlēsies Zelta Vidusceļa politiku.

Lai varētu līdzās pastāvēt divas tik dažādas domāšanas kopienas, nepieciešams veikt izmaiņas likumdošanā – ekonomikas, nodokļu, zemes, izglītības, veselības un citu jomu politikās. Vai politiķi tik viegli piekritīs šādām izmaiņām? Domāju, ka nē. “Antikrista” pakalpiņi no ādas līdīs ārā, lai to nepieļautu un, izmantojot savas intelektuālās spējas, spēs labi pārliecināt sabiedrību, ka šādas idejas ir nedemokrātiskas.

Un tomēr Latvijai ir iespēja būt vieniem no pirmajiem pasaulē, parādot pasaulei, kā respektēt dažādās intereses un veicināt valsts uzplaukumu, jo Latvijas pastāvēšana nākotnē ir apdraudēta, tāpēc neder tradicionālie pasaulē pieņemtie risinājumi, bet jāmeklē pavisam citādi risinājumi, kas varbūt šķiet neiespējami un neracionāli. Viss ir iespējams, ja tikai ir stipra ticība un vēlēšanās…

Autore: Elvita Rudzāte